Dalies:

Mūzikas grupas “Trīs no Pārdaugavas” dalībnieks Vilnis Baumanis intervijā Ligitai Kovtunai

Mūzikas grupas “Trīs no Pārdaugavas” dalībnieks Vilnis Baumanis intervijā Ligitai Kovtunai
  • 05. Apr. 2020

Kā uzņēmi ziņu par rīgas ansambļa “ducele” un Noras Ikstenas ideju atdzīvināt leģen­du par mūzikas grupu “Trīs no Pārdaugavas”?

Kad pērnā gada rudenī no Latvijas pēkšņi atrakstīja mūzi­ķis Arnis Veisbārdis un pastāstīja par “Duceles” ieceri veidot pro­ grammu no “Trīs no Pārdauga­vas” dziesmām, man prātā uzzie­dēja liela jautājuma zīme. “Du­cele”? Kas tā tāda? Iztēlē pazibēja avangarda rokgrupa ar ziliem un oranžiem matiem, dārdošu elektrisko ģitāru un bungu rit­mā dragājam: “Tauta šai malā, tauta tai malā...” Bet minūti vē­lāk nolēmu, ka tāds piedāvā­ jums – atdzīvināt mūsu sen dzie­dātās dziesmas – nenāk katru dienu. Nodomāju, kāpēc gan ne? Lai dzied! Varētu būt interesanti!

Vēlāk, sarakstoties un sazvano­ties ar Arni un noklausoties “Du­celi” tīmeklī, biju patīkami pār­steigts, atklājot, ka mani uz­meklējis nopietns un iecienīts mūziķu ansamblis, kas jau bija rūpīgi pārdomājis, kuŗas dzies­ mas iekļaut iecerētajā “Trīs no Pārdaugavas” retro programmā. Protams, pagodināja arī Noras Ikstenas iesaistīšanās projektā, apkopojot topošā grāmatiņā ma­nas atmiņas par “Trim no Pār­daugavas”. Un tagad, “Duceles” pamodināta, mana draiskulīgā “Monika” jau trīs mēnešus esot Latvijas TOP’a pirmajā desmit­niekā! Zinu, ka par to smaida arī abi mani dziesmu draugi, tur gaišajos Elisijas dārzos... Ja Lat­vijā savairosies mazas Monikas, tad “Ducelei” un “Trim no Pār­daugavas” būs jāiet par krusttē­viem – vismaz simboliski.

Lasītākās ziņas valstī

Tavas spilgtākās atmiņas par grupas dziesmoto laiku Latvijā un, protams, Amerikā?

Spilgtākās atmiņas? 1970.­tie un 1980.­tie gadi, kad aktīvi koncer­tējām, tagad jau aiz tik tāliem kalniem, ka atmiņas kļuvušas bālākas. No tā brīža, kad Fēlikss, Mārtiņš (tēvs un dēls Ērmaņi –L.K.)un es sākām kopā dziedāt, ir pagājis pusgadsimts! 1970.­os gados Amerikas latviešu kopie­nas vēl bija samērā kuplas un rosīgas. Lielu daļu no mūsu klausī­tājiem veidoja Latvijā augušās paaudzes, kas cītīgi lasīja laik­rakstu “Laiks” un “Grāmatu Drauga” izdotos romānus. Tā bija publika ar kopīgu latvisko bagā­žu, publika, ar kuŗu mēs elpojām vienā ritmā. Katrā latviešu cen­trā, kur dziedājām, baudījām vietējo tautiešu sirsnību un drau­dzību. Neaizmirstami bija plašie koncerti dziesmu svētkos, kur pulcējās no ikdienas domām at­svabinājusies publika, gatava ko­pīgi apliecināt savu prieku būt kopā un būt latviešiem. Bet jauki bija arī pašu “Pārdaugavā”, Ņu­džersijā, kur uzstājāmies daudz­kārt, un kur vietējās draudzes dāmu komitejas priekšniece koncertu allaž ievadīja ar vār­diem: “Mūsu zelta zēni!”

Kopš “Trīs no Pārdaugavas” koncertturnejas Latvijā pagāju­ ši 30 gadi. Latvijā ciemojāmies vēsturiski nozīmīgā brīdī, kad Augstākā Padome tikko kā bija deklarējusi valsts neatkarības atjaunošanu. Latviešus caurstrā­voja vienreizēja pacilātība un vienotība. Prātā palikuši klausī­tāju tūkstoši, kas 1990. gada jū­nijā mūs sveica deviņās lielajās āra estrādēs. Tobrīd arī mēs paši lidojām kā uz mākonīša. Vēl ta­gad liekas neaptverami, ka viņi bija nākuši klausīties mūs – trīs trubadūrus ar akustiskajām ģi­tārām, bez jebkādiem skatuvis­kiem greznojumiem. Katrā kon­certā mums priekšā viļņojās cil­vēku jūra, jauni, veci, arī mā­miņas ar gaišiem, rātniem bēr­niem, kas dūšīgi dziedāja līdzi.

Vērojot ļaudis publikā, likās arī, ka daudziem dzīve nav bijusi viegla. Daugavpilī koncerts no­kavējās par kādu stundu, gaidot kamēr autobusos no saviem dar­biem sabrauc lauku ļaudis. Bla­kus skatuvei ievērojām miličus formas tērpos, kas laikam sargāja “perimetru” no “brīvklausītā­jiem”. Dziedot dziesmas, kuŗās mēs ar humoru apcēlām pastā­ vošo iekārtu, ienāca prātā doma: vai viņi nevarētu mūs tepat sa­ grābt ciet? Tobrīd Latvija vēl ne­ bija brīva un neviens nezināja, cik tālu valdošais režīms ļaus iet. Bet ceturtajā rindā sēdēja spēcīga auguma vīrs ar lielu sarkanbalt­sarkanu karogu, ko viņš priecīgi šūpoja gaisā pēc katras dziesmas.

Vienu no spilgtākajiem brī­žiem piedzīvoju turnejas sāku­mā, kad pa ceļam uz Liepāju pie­stājām un viesojāmies bijušajā Zaļmuižas pamatskolā, netālu no Kuldīgas. Mana māte tur bija strādājusi par skolotāju un reizē arī skolas pārzini. Ēkas pirmajā stāvā bija divas klašu telpas, bet augšstāvā dzīvojām mēs – māte, manas trīs māsas un es. Kādu laiku arī tēvs. Tā bija četrklasīga lauku skoliņa toreizējā Planīcas, tagad Kurmāles pagastā. Pirms došanās bēgļu gaitās, biju tur paguvis nobeigt pirmo klasi.

Skolas vadība bija uzzinājusi par “Trīs no Pārdaugavas” iera­šanos Latvijā no intervijas, ko sniedzām televīzijā, un lūgusi turnejas rīkotājus ļaut mums pie­stāt Zaļmuižas skolā. Kad mūsu auto karavāna iebrauca skolas pagalmā, mūs sagaidīja daudz ļaužu ar skolas un pagasta pār­stāvjiem priekšgalā. Runāja sko­las pārzine, cildinādama manu māti kā paraugskolotāju. Brīniš­ķīgi tīrās balsīs dziedāja skolēnu koris; bērni skandēja patriotisku dzeju. Tas bija neizsakāmi skaisti un aizkustinoši. Ne katram pir­mās klases absolventam gadās kaut ko tādu piedzīvot!

Ko pats vislabprātāk klausies?

Manas mūzikālās gaumes nav ierobežotas. Patīk klasiskā mūzi­ka, vokālā un simfoniskā, ieskai­tot operas. Mums virtuvē nelielā ekrāniņā slēpjas būtne vārdā Aleksa, kas vēro visu, ko mēs ar sievu darām un noklausās visu, ko runājam. Tiklīdz pieminam Aleksas vārdu un izsakām vēlē­šanos dzirdēt kaut ko klasisku, viņa laipni pakalpo. Toties, auto­mašīnā, braucot tālos ciemos pie bērniem un mazbērniem, klau­sāmies latviešu koŗa mūziku, Raimonda Paula vecos grāvējus, reizēm arī Amerikas kantrī dzie­doņu balādes par aizgājušiem laikiem.

Radošie darbi? Šobrīd neradu neko īpašu, ja neskaita kādu au­dio­vizuālu projektu par Latvi­jas simt gadiem, ko mēs, neliela grupiņa entuziastu, izrādījām Vašingtonas skatītājiem 2018. gadā un ko ceram “iemūžināt” videofilmā. Reizēm paskatos sa­vos pieblīvētajos grāmatu plauk­tos, kur cieši saspiedušies snauž trimdas rakstnieki, pacilāju kādu no daudzām grāmatu kastēm pagrabā un nodomāju: cik daudz radošas enerģijas šajos darbos ielikts! Kaut kad būs jālemj par šīs bagātības likteni...

Tavs vēlējums tautiešiem šai sarežģītajā laikā?

Vēlējums ikvienam – labu veselību! Domāt gaišas domas. Būt laipniem citam pret citu. Nemeklēt vainīgo. Iet ārā pretī saulei un priecāties par jauna­jiem pumpuriem un pirmajiem pavasaŗa ziediem.

Autore: Ligita Kovtuna

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti