Dalies:

Mūžīgi ārpusē: Atis Rastiņš (Norvēģija)

Mūžīgi ārpusē: Atis Rastiņš (Norvēģija)
  • 24. Aug. 2019

Kad pirms 23 gadiem ATIS RASTIŅŠ gribēja apskatīt un izzināt pasauli, viņam radās iespēja aizbraukt uz Norvēģiju, lai studētu maģistrantūrā. Deviņdesmitie gadi Latvijā bija pārmaiņu laiks, un viņam šķita, ka mežsaimnieki, kur viņš tolaik mācījās, neiet laikam līdzi. Norvēģijā bija pilnīgi savādāka pieredze. Tā viņš tur arī palika. Tagad Atis Norvēģijā strādā pašvaldības institūcijā, kas nodarbojas ar nodokļiem. Viņam ir četri bērni - sešus līdz deviņpadsmit gadus veci, un kopā ar sievu Lauru šovasar viņš bija arī pirmā 3x3 saieta Norvēģijā darba grupā.

Kāpēc Tu paliki Norvēģijā?

Es jau taisījos braukt prom - biju domājis būt Norvēģijā gadu, maksimums divus. Taču tad satiku savu nu jau bijušo sievu, viņa tur sāka studijas, bet es jau gandrīz biju beidzis. Aizķēros. Tad dabūju tur darbu, piedzima bērni, un tā tas aizgāja. 

Lasītākās ziņas valstī

Kā ir būt latvietim Norvēģijā? Tur ir daudz latviešu, ar kuriem čupoties?

Kaut kā ir iznācis, ka mēs nečupojamies vispār. Pazīstam tikai kādas pāris ģimenes. Ja man nebūtu nekā kopīga ar viņiem Latvijā, tad tikai tāpēc, ka esi latvietis, nav iemesls draudzībai Norvēģijā. Un tad tu esi mūžīgi ārpusē - tu neesi ne Rietumu, ne Austrumu, ne arī vietējo latviešu nometnē.

Tomēr aiziet uz kādu Latviešu biedrības sarīkojumu kaut vai tikai intereses pēc? Piemēram, uz 18. novembra svinībām?

Esmu bijis pirms gadiem desmit. Jā, varētu vēl kādreiz aiziet, taču daudz kas man atgādina bērnības krievu laikus. Man nepatīk uzspēlēti rituāli un pārspīlēta nopietnība, it kā nozīmes piešķiršana, iespējams, kaut kāda liekuļošana. Tas rada nepatiku. Ja nenāk no sirds un nav dabiski, tad es labāk nepiedalos. 

Vai Tev šķiet, ka ārējā forma varētu būt pārņemta no padomju okupācijas laikiem, kad daudz kas notika ar lielu pompu un patosu?

Daudz kas ir tā - mēs visi taču esam krievu laikā auguši un audzināti, mums tas mantojums ir dziļi iekšā. Mēs ar pārlieku lielu respektu un godbijību uzrunājam cilvēkus, kuru statuss, kā mums šķiet, ir augstāks nekā mums. Un viņi tad arī sajūtas kā karaļi, skatās tiem parastajiem pāri. Jā, tas ir cilvēcīgi, bet tas ir arī ļoti latviski. 

Man reiz Norvēģijā gadījās tikties ar miljardieriem, absolūti superbagātiem cilvēkiem, ministriem, Nobela institūta direktoriem un līdzīgiem. Viņi bija tieši tādi kā es un tu - parasti, kā jebkurš cits trolejbusā. Viņi nekad neizstaroja nekādu statusu, bagātību vai varu. 

Kamēr - atbrauc latviešu Ministru prezidents, es toreiz viņu kā šoferis vadāju apkārt un tulkoju, - tāda augstprātība un nezin kā vien sevi pasniegt - tik acīmredzami un smieklīgi. Mums, latviešiem, diemžēl ir šī padomju bagāža - tiem, kuriem sabiedrībā ir augstāka pozīcija, it kā ir arī vara lemt par mūsu likteņiem. Mums jau no bērnudārza ir iedzīta bezierunu paklausība. Bailes bija tās, ar ko panāca, ka mēs klausījām un uzvedāmies godīgi. Tas pats bija skolā, augstskolā, darbā, un tas pats šeit ir uz ielas saskarē ar policistiem un ar varu principā. Tas mums ir asinīs. 

Kamēr Norvēģijā redzu, ka darbabiedriem it kā pilnīgi nav nekāda respekta pret varu, priekšniecību un valsts iestādēm. Mums šķistu - ārprāts, cieņas trūkums. Taču viņiem nav baiļu, norvēģi runā kā līdzīgs ar līdzīgu. Viņi iet un pieprasa to, kas pienākas. Tā ir milzīga atšķirība - mēs esam kā tādi pērti suņi. 

Vai Tev ir svarīgi, ka Tavi bērni arī uzaug garā brīvi?

Pilnīgi noteikti. Tomēr mums pašiem to vairs īsti labot nav iespējams. Mēs varam tikai apslēpt to un censties justies savādāk un drošāk, noticēt, ka varbūt visi ir līdzvērtīgi. 

Taču mūsu bērniem tas ir viens no absolūti galvenajiem iemesliem, kāpēc mēs neesam te, bet vēl arvien esam Norvēģijā - tur viņiem māca, ka viņi ir vienādi vērti ar pieaugušajiem, arī skolotājiem, ka viņu viedoklis ir svarīgs un viņi tiek uzklausīti. “Normālam” latvietim var šķist, ka viņi ir nekaunīgi un neklausa skolotājus, bet īstenībā viņi nāk ar savu viedokli. Es uzskatu, ka tas ir ko vērts. 

Zināt integrāļus vai augstāko matemātiku četrus gadus agrāk par kādu citu rietumnieku, tos vispār zināt vai nezināt ir pilnīgi nesvarīgi. Pats galvenais, lai cilvēks justos pārliecināts par sevi un drošs par saviem spēkiem, lai viņam visu mūžu pēc tam nebūtu jācīnās ar bērnības rēgiem. Skandināvijā ir ļoti piestrādāts pie tā, lai visi izaugtu garā veseli. 

Tava otrā dzīvesbiedre arī ir latviete. Tomēr, ja jūs nekontaktējaties ar latviešu sabiedrību Norvēģijā, kā jūs ieaudzināt bērnos latvietību? Vai tas vispār ir svarīgi?

Ir svarīgi. 3x3 nometnes Latvijā mums ir galvenā uzlādēšanās latviskuma ziņā. Mājās mēs runājam tikai latviski, bērniem nav ļauts runāt norvēģiski vai angliski. Kā to nostāda, tā arī ir. Bērni jau ir viselastīgākie no visiem cilvēkiem. Viņi mierīgi pārslēdzas no vienas valodas uz otru, viņiem visas valodas var būt ļoti labā līmenī. 

Tavi bērni latviski runā pilnīgi bez akcenta. Vai tad to var panākt, ja runā tikai ģimenē un vienreiz gadā atbrauc uz 3x3 saietu?

Ar ģimeni pilnīgi pietiek. Pēc valodas var arī nepazīt, ka viņi te, Latvijā, nav dzimuši un auguši. Varbūt vārdu krājums bērniem ir pieticīgāks, jo viņi nav saskārušies ar tik daudz dažādiem cilvēkiem un medijiem. Taču to var dabūt klāt, ja grib. Un latviešu rakstību ļoti labi palīdz apgūt telefons, kurš visu laiku labo kļūdas.

Protams, gribu, lai viņi uzaug par latviešiem, tomēr tas savā ziņā ir egoistiski, jo mēs gribam dzīvot savā ģimenē un justies tā, kā mēs esam izauguši, latviešu vidē. Tāpēc gribam, lai bērni mums turpina dot sajūtu, ka viss ir kā parasti. Savā ziņā ilūzija, jo diezin vai viņi pārvāksies uz Latviju. Divas trīs paaudzes, un viss izšķīdīs un pazudīs. Tomēr vismaz mūsu acis to neredzēs. Es esmu “optimists”, vai ne?

Vai nav bail pārāk dziļi ielaist saknes Norvēģijā? Citi trimdinieki apzināti nepērk nekustamo īpašumu savā mītnes zemē, lai neiesakņotos.

Jā, īpašums ir nopietna piesaiste vietai. Tur tu investē naudu, izdomu, visus savus sapņus, un tad tu viņus piepildi. Tas ir ļoti būtiski. 

Tomēr interesanti, ka Norvēģijā nekad nav bijis tāda pārdzīvojuma par to, ka cilvēki aizbrauc uz citām zemēm, jo viņi tur mācās vai apprecas. Cilvēki brīvi plūst un atgriežas. Visās zemēs un lielajās pilsētās norvēģu ir diezgan daudz - kā notiek kāda zemestrīce vai šaušana, tad vienmēr kāds norvēģis ir bijis simt metru attālumā, viņam gandrīz trāpīts un viņš pēc tam var dot interviju. Tomēr nekad neesmu redzējis pārdzīvojumu par to, ka kāda ģimene aizbrauc un ka tas būtu milzīgs zaudējums.

Kāpēc mēs te, Latvijā, uztraucamies par aizbraucējiem?

Acīmredzot mēs neuztraucamies par viņiem, kā viņiem ies. Mēs uztraucamies, kā mums ies tajā laivā, kura dēļ tā varbūt kļūst vēl caurāka. 

Norvēģi jau arī nav liela nācija.

Jā, viņi sevi uzskata par ļoti mazu, niecīgu tautu. Tāpēc tā varbūt ir egoistiska sajūta: jūs visi braucat prom - un ko tad mēs?! Tur nav: kā jums svešumā ies? Vai jūs tur pazudīsiet un izšķīdīsiet? 

Mēs varbūt esam greizsirdīgi uz tiem, kas aizbrauc, jo viņiem tur varbūt ies labāk nekā mums?

Tā varbūt ir ne tik daudz greizsirdība, cik bailes par to, ka šeit turpina iet uz leju, jo ir daudz aizbraucēju. Un varbūt vēl patriotiska sajūta, ka tauta kā tāda nīkst ārā. 

Ko Tu vēlētu tiem, kas dzīvo Latvijā?

Latvijā dzīvojošiem vienmēr vajadzētu maksimāli atvērties pārējai pasaulei. Piemēram, jauniešiem noteikti būtu ļoti vēlams braukt studēt uz ārzemēm - kaut uz gadu vidusskolas vai augstskolas laikā. Tas ļoti atver acis un dod spēju domāt plašāk, neskatīt to visu tik ļoti mazā mērogā. 

Ati Rastiņu satiku 3x3 saietā Vecpiebalgā. 

3x3 ir saieti visu vecumu latviešiem no visiem kontinentiem, lai padziļinātu un paplašinātu latviskās zināšanas; stiprinātu latviskas ģimenes; sekmētu latviskas draudzības un veicinātu latvisku kopības izjūtu. Paldies 3x3 par iespēju intervēt ārzemju latviešus!

Foto: Ieva Freinberga

Autore: Ieva Freinberga

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti