Dalies:

Mīlēt vienam otru un Latviju!

Mīlēt vienam otru un Latviju!
  • 27. Oct. 2019

Tuvojoties iepazīšanās gadadienai, Pīters Van Sants jautāja sievai – kurp viņa gribētu doties par godu šim skaistajam notikumam? Piebilda – brauksim, kur vien tu gribi, un ieminējās, ka sen nav bijis Latvijā… Kāda cita būtu izraudzījusies, piemēram, Havaju salas vai kādu citu siltu vietu, bet ne Sarma Dindzāne Van Santa. Viņa gatava uz Latviju braukt vienmēr, vienalga, vai pavasaris, vai rudens, kā tas gadījās šoreiz.

Pīters (Sarma viņu konsekventi sauc par Pēteri) devās prom no Latvijas jau pēc nedēļas, jo bija jāatgriežas darbā, bet Sarma palika Rīgā vēl uz nedēļu, lai palīdzētu iekārtoties savai vecākajai meitai Kristīnai. Viņa iet mātes pēdās un tagad strādā Latvijā. Šeit viņa iemācījās staigāt, un pēc dažām nedēļām droši vien latviski runās jau bez akcenta. Sarma visus trīs savus bērnus – Kristīnu, Liānu un Lukasu – uzaudzināja kā latviešus: visi Amerikā brīvdienās gāja latviešu skolā, mācījās savas tautas valodu un vēsturi un ar prieku nēsā tautastērpus tāpat kā mamma un tētis, kas satikās Latvijā pirms 30 gadiem. 

Kad 1989. gada 23. augustā triju Baltijas valstu ļaudis sadevās rokās, arī Sarma Dindzāne stāvēja cilvēku ķēdē, jo tovasar pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Strādāja laikrakstā Atmoda, veidoja tā angļu versiju Awakening un lielajā Tautas frontes mītiņā Krastmalā 18. novembrī bija kopā ar visiem. To  filmēja CBS speciālkorespondents Pēteris Van Sants, un šī filma  ‒ At Freedom's Gate glabājas viņu ģimenes archīvā, lai to redzētu ne tikai bērni, bet arī mazbērni. Jau no pirmā skatiena Sarmai ar Pēteri radās laba saprašanās, kas nav zudusi. 

Lasītākās ziņas valstī

Kuŗā vietā tu stāvēji Baltijas ceļā?

Netālu no Brīvības pieminekļa, kur bijām vairāki no Amerikas. Man blakus stāvēja Anna Rūtiņa, kuŗa tagad dzīvo Ņūmeksikā, Albakerkā. Arī viņai bija mugurā krekls ar uzrakstu Nyet, nyet soviet!, tāpat kā man. Mūs abas „uzlika” uz avīzes Единство (Jedinstvo (vienotība – krievu val.) – toreizējās Interfrontes laikraksts) vāka! Tautas frontes mūzejā ieraudzīju pastkarti ar to fotografiju, bet tur redzama tikai mana mugura. Tādus kreklus toreiz taisīja Pēteris Elferts, kuŗš tagad ir Latvijas vēstnieks Turcijā. 

Kad pirmoreiz biji Latvijā? 

Studiju laikā, 1988. gada rudenī.Tolaik mācījos Minsterē, Sabiedrisko zinātņu institūtā, kur uzņemšanu bija izsludinājusi PBLA. Atbraucām ar vilcienu, ceļā pavadot divas dienas, Grodņā stāvējām astoņas  stundas, kamēr vilcienam mainīja riteņus. Vedām grāmatas, arī Bībeles. Protams, bija kratīšana,  uzlikām pornografiskos žurnālus pa virsu. Kaut ko robežsargi arī atņēma, bet vispār diezgan daudz dabūjām pāri robežai. Mums bija jādzīvo viesnīcā Latvija, un, protams, zinājām par tur saliktajiem mikrofoniem. Satikām šeit vairākus cilvēkus, piemēram, Aivaru Brīzi (grupas Līvi dziedātājs – D. M.), parunājāmies arī ar jauniešiem, pat aizbraucām uz Tērveti, kas nebija atļauts. Tas man bija ļoti iespaidīgs ceļojums, jo pirmoreiz ieraudzīju Brīvības pieminekli, par ko man stāstīja latviešu skolā. Toreiz piemineklim nedrīkstēja iet klāt ar ziediem. miliči staigāja un vaktēja.  Pēdējā vakarā mēs sēdējām ar VAK (Vides aizsardzības kluba) cilvēkiem, lija lietus, bija drēgns, bet Brīze teica – ejam! Ar ziediem arī aizgājām, bet miliči mūs lika mierā. 

Toreiz atbraucu kopā ar Tiju Kārkli, Mārtiņu Hildebrantu. Brauca visi, kas ar mani reizē mācījās sabiedriskās zinātnes – Roberts Laiviņš, Mārtiņš Zvaners, Rolands Blezūrs, Iveta Samule no Austrālijas, Nikijs Lenkhūzens no Zviedrijas. Tad es arī nodomāju, ka gribu braukt dzīvot uz Latviju un palīdzēt. 

Toreiz un tagad.

Ar prieku var teikt, ka vairāki no jums joprojām daudz dara Latvijas labā.

Jā, Tija šeit ilgi strādāja, Mārtiņš arī kādu laiku. Latvijā no mūsējiem palicis tikai Rolands. Daudzi no mums Minsterē sapņoja dzīvot tur, kur mums patiesībā vajadzēja piedzimt. Pēc iespējas apmeklējām 2x2 nometnes Amerikā, ALJA kongresus, pasākumos redzēju gandrīz vai vienas un tās pašas sejas. 

Lieliski, ka joprojām saglabājat draudzību. Kā tas iespējams?

Vienkārši – facebook. Kad nebija tīmekļa, bija ALJA kongresi un nometnes, kur sanācām kopā, tā bija mūsu reālitāte. 

Droši vien labi pazīsti arī Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu?

Protams! Ļoti jauks, sirsnīgs cilvēks, ļoti gudrs, viņš mums bija pasniedzējs Minsterē. Un Vaira Vīķe-Freiberga man bija audzinātāja bērnu nometnē, Krišjānis Kariņš arī mācījās Amerikas latviešu skolā, gadu gāja Minsteres latviešu ģimnazijā. Esmu ļoti priecīga, ka viņš un Levits ir pie varas grožiem,  viņi ir stingri, domājoši cilvēki…

Šejienieši saka, ka trimdas tautieši līdz galam nesaprot Latvijas problēmas…

Domāju, ka saprot gan daudz vairāk nekā vietējiem šķiet. Galvenais ir izglītoties un mēģināt saprast citus cilvēkus. Un, kas attiecas uz mazajām pensijām un algām, man ir draugi, kam neiet viegli arī Amerikā. Svarīgi uz pasauli raudzīties pozitīvāk, to es mācu arī saviem bērniem. 

Kristīna vienmēr ir gribējusi strādāt Latvijā. Viņai  piedāvāja darbu NATO Strategic Communications Centre of Excellence, un kā pētniecības asistente (researche asociate) viņa vismaz trīs mēnešus būs Latvijā. Kristīna pabeidza maģistrantūru starptautiskajās attiecībās, strādāja Londonā, ir ļoti sajūsmināta, jo mīl Latviju, ir skolojusies arī Garezerā, un no viņas paaudzes daudzi pavada vasaras Latvijā. Kristīna ir vecākā un pirmajā braucienā uz Latviju viņai bija tikai 10 mēnešu. Kristīnai ir tāds vecums, kad dzīve ir piedzīvojums – viņa var ceļot pa pasauli. Labi, ka Latvija tagad ir daudz drošāka nekā tad, kad es te ierados pirmoreiz. 

Vai vecāki tevi audzināja par disidenti?

Ne īsti, bet mēs tādi kļuvām. Audzināja par latvieti – ar mūziku, tautasdziesmām, dejām. Bet, kad mācījos polītologos Kanadā, Toronto universitātē, mēs rīkojām demonstrācijas. 1984. gadā mēs, vietējie latvieši, gājām uz Krievijas sūtniecību ar lozungu Freedom for Baltic States!. Bija arī amerikāņu draugi, kas to pašu darīja Vašingtonā un citās ASV lielpilsētās. 

Vai toreiz vispār ticēji, ka Latvija būs brīva? 

Nezinu. Varbūt arī nedomāju, ka atgūsim brīvību. Bet citādi jutos, kad, jau dzīvojot Minsterē, 1987. gadā piedzīvoju latviešu Dziesmu svētkus un  to īpašo kopības sajūtu. Kad mācījos, no Latvijas tika izraidīts Jānis Rožkalns ar ģimeni, Ginteri. Viņi visi atbrauca uz Minsteri, dzīvoja mūsu latviešu centrā, jo Eiropas latviešu asociācija deva patvērumu. Runājāmies un uzzinājām daudz vairāk par to, kas notiek Latvijā. Tie bija īsti šausmu stāsti, un nodomāju, ka kaut kas taču jādara. Un ja ne tagad, tad kad? Ja ne mēs, tad kuŗš? 

Ir tad teiciens – „nedod Dievs,  dzīvot pārmaiņu laikos,” bet tev tas kļuva par īstu veiksmes stāstu, jo ne tikai piepildīji sapni – palīdzēt Latvijai, bet arī satiki savu vīru! 

Tiklīdz atbraucu, aizgāju uz Atmodas redakciju un teicu, ka gribu strādāt. Redaktore Elita Veidemane  mani pielika pie tulkošanas, jo brauca korespondenti, arī no Maskavas, un bija nepieciešams, lai viņi  pareizi saprastu visu, kas notiek. Tā sāku strādāt Atmodā, vasarā piedalījos Tautas frontes kongresā, skraidīju no Preses nama uz redakciju, kas atradās Vecpilsētas ielā, kur tagad iekārtots Tautas frontes mūzejs. 

Vai tai laikā vēl bija cenzūra?

Un kā vēl! Tas vecis, cenzors, sēdēja Preses nama 6. stāvā, Awakening rakstus viņš nevarēja saprast, jo nemācēja angļu valodu. Prasīja man – „kas te rakstīts?” „Tas pats, kas Atmodā, es atbildēju... Aizbraucu tagad uz Preses namu, lai parādītu meitai Kristīnai šo vietu. Tur ir baisi, nevarēju noticēt, par ko pārvērtusies vieta, kur aizvadītā gadsimta 80. gadu beigās strādāja Latvijas labākie žurnālisti!

Mēs ar Pēteri un Kristīnu bijām Salaspils memoriālā. Izgājām cauri arkai, kur skan sirdspuksti. Skulptūras ir satriecošas, izlasījām aprakstus par to, kas tur noticis, un vīrs bija sajūsmā, cik skaisti šī piemiņas vieta iekārtota. Skaisti, bet baisi. Bet mēs bijām vienīgie, kas tur staigāja, izņemot vienu māmiņu ar ratiem. To taču nedrīkst aizmirst, kā mūsu tauta ir cietusi. Bijām arī uz Līgatnes bunkuru, Pēterim ļoti interesē Otrais pasaules kaŗš, un viņš bija ļoti iespaidots, jo Amerikā nav tādu vietu. Bijām Stūŗa mājā, kur vēl tagad jūt asiņu smaku. Pat vēl 1989. gadā tur esot kāds bijis ieslodzīts. 

Tavs tēvs bija leģionārs, tāpēc viņam bija jābēg no dzimtenes. Ko Pēteŗa tēvs darīja kaŗā?

Bija lidotājs ASV armijā, viņu notrieca Francijā, bet viņš palika dzīvs. Pēteris ar manu tēti vienmēr runāja par kaŗu, par bēgļu nometnēm. Tētis mums bērnībā neko nestāstīja, jo tas bija smagi un sāpīgi, mēs arī neprasījām. Tēta vecākais brālis bija pilsētas galva, viņu izsūtīja uz Sibiriju, kur viņš nomira. Vēl viens brālis krita Kurzemes katlā. 

Apskatījām Cēsis un Ungurmuižu. Bijām Limbažos pie draugiem, arī uz „Demšām” – mana tēva mājām Liepnā, satiku brālēnu un aizgājām uz kapiem, kur atdusas arī mans tēvs. 

Pēteris nebija bijis Tautas frontes mūzejā, izstaigājām visu namu, kur pirms 30 gadiem svinējām kopā ar visiem pēc lielās manifestācijas Krastmalā. Staigājām pa mūsu atmiņu takām, nobildējāmies Vecpilsētas ielā. Pēteris nevarēja vien beigt priecāties, cik viss te skaisti, cik garšīgs ēdiens, cik Rīga  tīra! Vīrs gribētu uz Latviju braukt daudz biežāk, pat apsveram domu, ka varētu šeit dzīvot kādu laiku. 

Žēl, ka ne pavisam kā, piemēram, tavs Atmodas laika kollēga Kārlis Streips.

Jā, vienmēr cenšos viņu satikt, kad esmu Latvijā. 1989. gadā viņš atbrauca drīz pēc manis, tulkoja un rakstīja, bija pasniedzējs Latvijas Universitātē. Kārlis ļoti daudz palīdzēja, un toreiz Pēteris savam sižetam intervēja gan viņu, gan mani. Satikāmies Skyline bārā,  un bija kā vienmēr jauki parunāties. Kārlis un Pēteris nebija tikušies ilgu laiku. 

Ko darīsi, atgriezusies mājās? 

Kā vienmēr, rūpēšos par ģimeni – Lūkass universitātes 3. kursā mācās komūnikāciju, Liāna pabeidza skoloties un dabūja darbu filmu industrijā. Pati  dalu Ņujorkas koŗa priekšnieces amatu ar Ilzi Kancāni. Adventa koncertā pirmatskaņosim Andŗa Sējāna mūziku, gadu mijā Latvijā ieskaņosim disku kopā ar koriem Fortius un Balsis. Koris arī ir mana sabiedrība, kas dod spēku. Es pati latviešu skolā vairs nestrādāju, jo mani bērni ir lieli, bet mēs – visi latvieši – cenšamies būt kopā. Un man ir laimējies dabūt vīru, kas atbalsta un saprot latviešus. Pēteris mīl mani un Latviju. 

Autors: Daiga Mazvērsite

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti