Dalies:

Mēs nezinām, kas mūs sagaida aiz nākamā ielas stūra: Juris Kronbergs

Mēs nezinām, kas mūs sagaida aiz nākamā ielas stūra:  Juris Kronbergs
Ieva Freinberga
  • 14. Sep. 2019

Dzejnieks un tulkotājs JURIS KRONBERGS ir dzimis Zviedrijā, visu mūžu dzīvojis Stokholmā, bet nesen tomēr pārcēlies uz Latviju. Pavisam.

Viņš raksta dzeju latviešu un zviedru valodā; tulko latviešu literatūru zviedriski un zviedru literatūru latviski. Desmit gadus bijis kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Stokholmā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, ieguvis Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā, un, protams, saņēmis vēl daudz citu nozīmīgu apbalvojumu.

Jūs esat latviešu dzejnieks, bet dzejojat arī zviedriski. Kā ir būt latviešu dzejniekam,  zviedru dzejniekam, vai te pastāv kāda robeža vai nē?

Lasītākās ziņas valstī

Es gan ļoti maz rakstu zviedriski. Kad biju jaunāks, man stāstīja, ka tā esot milzīga priekšrocība zināt divas valodas un tajās darboties. Man turpretī tā likās milzīga nasta, es apskaudu tos, kuriem bija jārūpējas tikai par vienu valodu, vienu kultūru, jāseko tikai vienai literatūrai - man tā bija divkārša slodze. 

No otras puses, man ir bijusi arī tā laime darboties kā atdzejotājam, tulkotājam un pašam izvēlēties, ko gribu tulkot vai atdzejot - to, kas man patīk un man liekas svarīgs. Piekrītu Dzintaram Sodumam, kurš savā laikā teica - tulkošana dzejniekam ir kā pirkstu vingrinājumi pianistam. Tādā ziņā tas ir labi. Tas veicina valodas izjūtu - es redzu latviešu valodas robežas un es redzu zviedru valodas robežas. Es redzu trūkumus un priekšrocības abās valodās. Tas manī ir radījis kritisku distaci pret šīm abām valodām. 

Tomēr zviedu valoda man vairāk ir intelektuāla lieta, jo tā galvenokārt nāca ar skolu. Pirms skolas es zviedriski nerunāju. Dziesmas un pasakas, un viss cits man nāca caur latviešu valodu un kultūru. Tāpēc Astrīda Lindgrēna un pārējais, ko zviedru draugi bērnībā bija dabūjuši līdz ar mātes pienu, man bija svešs. Tāpēc emocionālā puse manī runā latviešu valodā, intelektuālā puse - zviedru valodā.

Kā rodas dzejoļi - kā savulaik teica Māris Melgalvs: mākslas darbi rodas mokās - vai naktī nevar gulēt, jo dzejoļi birst kā no pārpilnības raga?

Tas ir ļoti dažādi. Pēc gadiem tas kļūst par dzīves stilu vai nepieciešamību, par dzīves daļu - vienkārši ir vajadzība to darīt. 

Krievu dzejnieks Josifs Brodskis ir teicis, ka dzīve tevi vienmēr mēģinās attālināt no dzejas, taču agrāk vai vēlāk tu pie tās atkal atgriezīsies. Kad es strādāju kā diplomāts, dažreiz jutu milzīgu vajadzību atslēgties no visa un rakstīt. Arī tulkojot, ja ir liela steiga un jānodod manuskripts, bet man pēkšņi kaut kas ienāk prātā, tad rakstu. 

Tomēr iedvesma nenāk pati no sevis, tā ir daļa no procesa, kas tev pašam kaut kā ir jāiesāk. Amerikāņu rakstnieks Raimonds Čandlers (Raymond Chandler) ir teicis - Ja tev nav iedvesmas, tad ieliec rakstāmmašīnā baltu papīra lapu un nedari neko. Nesāc kārtot rakstāmgaldu vai atbildēt neatbildētas vēstules, bet vienkārši nedari neko. Un tad tu sāksi rakstīt. Process veido domāšanu. 

Dažreiz es sāku kaut ko rakstīt, bet nezinu, par ko tas būs. Rakstīšanas process kā tāds kaut ko ierosina - psihoģijā tas ir pierādīts. Taču citreiz es vienkārši pastaigājos, un man ienāk prātā kāda frāze. Tad mēģinu to atcerēties un mājās pierakstīt - dažreiz kaut kas iznāk, bet dažreiz nē. Radošais process, ja tā drīkst svinīgi teikt, ir kaut kur tuvumā. 

Kā Jūs vērtējat latviešu mūsdienu dzeju?

Tas jau ir tāds bīstams jautājums! Ja salīdzina ar skandināvu dzeju, tad turas ļoti labi, līmenis ir labs.

Padomju laikā dzejas grāmatas bija katram latvietim, un dzeju patiešām arī lasīja. 

Tāpēc, ka tie bija padomju laiki. Tajā laikā dzeja zināmā mērā atvietoja reliģiju, socioloģiju, varbūt pat žurnālistiku. Kamēr avīzes, radio un televīzija bija pilna ar oficiālo valodu, dzejā mēģināja izteikt patiesas jūtas. 

Zināmā mērā dzeju tajā laikā lasīja arī politisku un nacionālu apsvērumu dēļ. Cilvēki dzejā, mākslā un teātra izrādēs meklēja kaut ko pret Padomju Savienību. Ja arī nebija nekā tieši pret, tad tomēr tur bija kaut kas citādāks. Tāda loma dzejai var būt tikai totalitārās iekārtās. 

1954. gadā ir dibināta Eiropas Latviešu jaunatnes apvienība - poltiski aktīvu trimdas jauniešu organizācija, kuras biedri laiku palaikam tomēr brauca arī uz padomju okupēto Latviju. Par šīm “ciemu” reizēm dažkārt pēc tam stāstīti anekdotiski nostāsti. Un dažiem galvenais varonis esat Jūs.

1977. gada vasaras kursos mēs Latvijā dzīvojām Pumpuru kempingā. Un reiz mūs visus kolektīvi veda uz Gorkija ielu 11a, uz Kultūras sakaru komiteju. Autobusā bija arī daži no šīs iestādes. Mēs braucām garām Ļeņina piemineklim, un tad es tā naivi prasīju - vai tas ir tas Kārlis Ulmanis, jo mani vecāki ir stāstījuši, ka viņš te, Latvijā, ir bijis liels vīrs, tā ka, es pieņemu, viņam te ir piemineklis? - Visi rēca no smiekliem, izņemot mani un čekistus. 

Es biju sapratis, ka mūsu vienīgais ierocis ir parādīt, ka mēs viņus neņemam nopietni. Un tas arī viņus visvairāk sakaitināja. Es taču nevarēju viņiem dusmās teikt - tagad pieprasu, lai jūs atstājat Latviju! Tas būtu smieklīgi. Taču, ja es varu parādīt, ka no viņiem nebaidos, ka es neņemu viņus un visu to iekārtu nopietni… Viņi man prasīja, vai es runāju krieviski. Es viņiem teicu - jā, zinu dažus vārdus - šlagbaum, landšaft… Humors ir bīstama lieta. 

Kāpēc Jums bija svarīgi braukt uz okupēto Latviju un provocēt padomju čekistus? Cik svarīgas bija brīvās Eiropas un Latvijas latviešu tikšanās?

Man nebija ne Zviedrijas, ne arī kādas citas zemes pavalstniecības. Bija tikai Zviedrijas ārzemnieku pase un vēl Travel document - ceļošanas dokuments, kas tika izsniegts bēgļiem, lai viņi varētu ceļot pa Rietumeiropas valstīm bez vīzas. Tā bija bēgļu pase - kaut gan esmu dzimis Zviedrijā, tomēr tur tiku uzskatīts par bēgli. 

Protams, ka gribēju braukt uz Latviju, jo man jau bija radies neformāls kontakts ar savas paaudzes kolēģiem Latvijā. Es nejutos, ka nebūtu latviešu dzejnieks, kā mēģināja iestāstīt. Es sevi neuzskatīju arī par trimdas dzejnieku, jo biju dzimis Zviedrijā un man nebija bērnības vai jaunības atmiņu no Latvijas, kas liktu sevi dēvēt par trimdas dzejnieku. 

Trimdinieks ir tas, kurš pret savu gribu ir bijis spiests atstāt dzimteni un kurš tiecas savā zemē pēc iespējas mainīt politiskos apstākļus, lai iespējami ātri varētu atgriezties. Taču man šī momenta nebija. Es uzskatīju, ka esmu latviešu dzejnieks, kurš dzīvo Zviedrijā. Un mani kolēģi ir latviešu dzejnieki, kuri dzīvo Latvijā. Man bija svarīgi saglabāt latvisko identitāti, jo neuzskatīju sevi ne par ko citu kā par latvieti. Un tad jau būtu dīvaini, ja es negribētu apciemot to zemi. 

Tagad Jūs Latvijā esat palikšanu?

Jā, nu jau vairākas nedēļas, ierados te 22. jūlijā. Tagad izbraucējus mēģina pārliecināt braukt atpakaļ. Mani jau pārliecināja. (smejas)

Bet nopietni - mēs ar Māru (Māra Rozīte, dzīvesbiedre - aut.) nolēmām, ka gribam šeit dzīvot, jo pārmaiņas kā tādas ir rosinošas un mēs abi tagad esam pensionāri, un varbūt ir laiks nevis darīt to pašu, kas ir darīts pēdējos cik tur gadus, bet kaut ko mainīt un iepazīties ar nezināmo. Mēs taču bijām dzīvojuši trīsdesmit gadus vienā un tajā pašā dzīvoklī, kur visa ikdiena ir ļoti pazīstama. Taču te latviešu kultūra, kultūras darbinieki un visa tā pasaule ir tuvu. Tas arī veicināja šo lēmumu. 

Vai varat definēt, kas ir dzejas uzdevums? Vai dzeja un skaistums izglābs pasauli?

Agrāk domāju, ka varbūt var izglābt pasauli, bet tagad es vairs neesmu tik pārliecināts par to. Tagad es formulēju, ka dzejas uzdevums ir pateikt, ka mēs nezinām, kas mūs sagaida aiz nākamā ielas stūra. 

 

Autore: Ieva Freinberga

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti