Dalies:

Melnbaltās mākslas virtuozs Sigismunds Vidbergs

Melnbaltās mākslas virtuozs Sigismunds Vidbergs
  • 23. May. 2020

Mākslinieks, kuŗš piederēja pie leģendārās mākslinieku paaudzes, kam 20. gadsimta sākumā piedēvējami nopelni latviešu modernās mākslas garīgā profila veidošanā. Lai gan skolojies Pēterpilī, atgriežoties pēc mākslas studijām dzimtenē, viņš turpināja meklēt jaunus izteiksmes veidus un formas, kas stiprināja ne tikai viņa individuālo “rokrakstu”, bet vienlaikus arī iedīgļus latviskās mentālitātes izkopšanā latviešu mākslā.

Vidberga sirds piederēja grafikai, un tai viņš palika uzticīgs līdz pat mūža beigām. Melnbaltās krāsas burvība, līnijas izteiksmība un grācija ir tās īpašības, ko iemieso Vidberga darbi. Savukārt pats Vidbergs bijis prāta cilvēks, kas daudz nerunāja, bet darīja, un, ja viņš ķērās pie kāda darba, tad darīja to cītīgi līdz galam. Pēc savas pārliecības un dzīves stila bijis izteikts vakareiropietis. Lai gan mākslinieka mūžs noslēdzās pirms vairākām desmitgadēm, viņa darbi un personība joprojām spēj runāt ar mums, tostarp caur viņa ģimenes dāvinātajām radošās darbības liecībām Latvijas Valsts archīvam, tajās ietilpst grāmatas ar Vidberga illustrācijām, zīmējumi, vēstules, avīžu raksti, dažādi sakrāti materiāli par latviešu mākslu, fotografijas un citi dokumenti.

Sigismunds Vidbergs dzimis 1890. gada 10. maijā Jelgavā pilsētas valdes grāmatveža Jāņa Vidberga un viņa sievas Elizabetes ģimenē. Vidbergu ģimene bijusi apdāvināta dažādās mākslās, kā, piemēram, Sigismunds kopā ar brāļiem un māsām, pateicoties mātes klavieŗspēles prasmēm, nodevušies klavieŗstundām, savukārt tēvs Jānis brīvo laiku veltīja teātŗa spēlei.

Lasītākās ziņas valstī

Jaunais Sigismunds sākotnēji, ģimenes mudināts, mācījās Jelgavas reālskolā apgūstot inženieŗa profesiju, bet, saprotot, ka matemātika un ģeometrija nav viņa priekšmeti, Sigismunds nolēma, ka vēlas kļūt par mākslinieku, tāpēc 1908. gadā devās uz toreizējo daudzu latviešu jaunekļu pilsētu Pēterpili un iestājās Barona Štiglica mākslas skolā. Sākotnēji Vidbergs studēja stikla glezniecību, taču ar laiku viņa uzmanību piesaistīja modernā grafika, kas pakāpeniski attīstīja viņā zīmētāja un grafiķa spējas. Mācības ilga līdz 1915. gadam, un skolu Vidbergs beidzis ar īpašu apbalvojumu – stipendiju ārzemju studiju ceļojumam uz gadu, taču stipendiju kaŗa dēļ izmantot nevarēja, un ceļojums uz iecerēto Franciju biju atliekams uz labākiem laikiem. Kompensācijai skola viņu paturēja pedagoģiskajam darbam turpat, ļaujot mācīt zīmēšanu. Vēlākais kaŗa laiks un Oktobra revolūcija Vidbergu uz dažiem gadiem atrāva no mākslas, toties tika nodibināta ģimenes dzīve kopā ar latvieti Līnu, dzimušu Seikstuli, 1918.gadā ģimenē ienāca dēls Nino. Piedzīvot nācies arī iesaukšanu Sarkanajā armijā, 2 gadus pavadot lidotāju eskadriļā. Kad 1921.gadā Latvija ar Padomju Savienību parakstīja miera līgumu, tas deva gaidīto iespēju atgriezties dzimtenē.

Jau atgriešanās gadā Vidbergs kā izskolojies un savu mākslas pamatu radījis mākslinieks sarīkoja savu pirmo patstāvīgo izstādi dzimtenē Latvijas telegrāfa aģentūras mākslas salonā. No simt izstādītiem darbiem desmit pat ieguvis Valsts mākslas mūzejs. Vidbergs pārliecinoši reprezentēja savu izveidoto stilu - izsmalcinātas spalvas zīmējuma līnijas un švīkojuma techniku, komponējot melnbaltos laukumus, tādējādi nereti panākot glezniecisku efektu. 

1925. gadā Parīzes starptautiskajā mākslas izstādē Vidbergs saņēma savu pirmo starptautisko atzinību – zelta medaļu par porcelāna šķīvju apgleznojumiem. 1926. gadā mākslinieks sarīkoja savu otro patstāvīgo izstādi, jau  ar 145 darbiem. Tajā viņš parādījās kā pašapzinīgs līniju, plankumu un svītru virtuozs. Darba gaitas Vidbergs aizvadīja, būdams  redaktors satīriskajā žurnālā HO-HO 1923. un 1924. gadā, bet no 1926. līdz 1928. gadam “Illustrētajā Žurnālā”. Līdztekus no 1924. līdz 1929. gadam bija dalībnieks porcelāna fabrikā “Baltars”. No 1933. gada bija Rīgas Mākslas mūzeja grafiskā kabineta vadītājs, bet no 1940. līdz 1941. gadam darbojās Latvijas Mākslas akadēmijā kā docents grafikas darbnīcā.

1944.  gadā Vidbergs ar ģimeni devās trimdā un ražīgi centās turpināt savu darbu. Vācijā Eslingenā tapuši jaunu zīmējumu cikli, bieži saistīti ar dzimtās zemes atstāšanu un kaŗa traģēdiju, nesot grafiski izteiktu tautas likteņstāstu, kā, piemēram, “Sāpju ceļš”. Radās arī iespēja piedalīties izstādēs, tostarp Starptautiskās bēgļu organizācijas rīkotajās mākslas izstādēs. 1949. gadā Vidbergs ar ģimeni izmantoja izdevību izceļot uz ASV, apmetoties Bruklinā, Ņujorkā, bet vēlākajos gados viņš pārcēlās uz Ņūdžersiju. 

Sākuma gadi ASV nebija viegli. Sākotnēji varēja iztikt tikai no gadījuma darbiem, illustrējot stāstus amerikāņu žurnāliem un gatavojot kaklasaišu audumu zīmējumus. Nostabilizējoties Vidbergs iekārtojās darbā firmā “M. Lovenšteins” (M. Lowenstein) Ņujorkā, kur bija viens no audumu zīmējumu māksliniekiem, kuŗu uzdevums bija sagādāt firmai vīriešu pidžamu un kreklu audumu musturu zīmējumus. Savukārt katrs brīvais brīdis tika izmantots jaunu mākslas darbu radīšanai un iesaistei vietējo latviešu kultūras dzīvē. Vidbergam ASV bijušas vairākas patstāvīgas izstādes un piedalīšanās Amerikas latviešu apvienības, Dziesmu svētku un citu grupu izkārtotās izstādēs.

Publicists un mākslas kritiķis Hugo Vītols 1965. gadā rakstījis: “Reti kāds mākslinieks ar tik skopiem līdzekļiem – ar melnā tušā iemērktu spalvu vien – spējis panākt tik daudz, cik panācis Vidbergs.” Mākslinieka roka vienmēr spējusi uzburt smalkas kompozicijas, kur nav nevienas liekas līnijas, neviena lieka punkta. Tikai tāds darbs Vidberga vērtējumā bija labs. Viņa darbi 50 neatkarīga mākslinieka darbības gados ietvēruši ne tikai latviešu tautas ciešanu un vēstures notikumu ainas, bet arī lielpilsētas namu architektoniku, Latvijas lauku ainavas, sengrieķu mītus u.c. Vidbergs dēvēts par erotiķi mākslā, jo daudz darbu veltīti kailu ķermeņu, īpaši sieviešu, attēlošanai, taču viņš nav bijis seksuāli motivēts, drīzāk jutīgs pret skaistumu. Vidbergs rādīja kailu ķermeni ne tāpēc, ka būtu seksuāls, bet tāpēc, ka tas ir skaists. Vidbergs savu radošo garu bieži ieguva lielpilsētas gaisotnē, vai vērojot dabu un apkārtni, bet, ja bija jāstrādā pie vēsturiska satura darbiem, tad cītīgi studējis attiecīgo laikmetu un vietu visos sīkumos, kā, piemēram, radot ciklus “1905.gada 13. janvāris”, “Bermontiāde”, “Baigais gads” u.c.

Arī latviešu grāmata, kas dzimusi gan brīvajā Latvijā, gan trimdā, ir pateicīga māksliniekam, jo ar savām illustrācijām viņš modernā garā izdaiļojis lielāku skaitu grāmatu un periodisku izdevumu. Savā dzīvē Vidbergs illustrējis ap 64 grāmatām, vairākas mākslinieciski iekārtojis, zīmējis ap 200 vāku un darinājis pāri par 100 grāmatu zīmju. Mākslinieka darbu klāstam vēl pieder stikla vitrāžas, apgleznoti porcelāna darbi, plakāti, portreti, karikatūras, atzinības raksti, kostīmu un dekorāciju meti baletiem un operām. Simtiem darbu bijuši izstādīti ap 40 izstādēs. 

Mākslinieks aizgājis Mūžībā 1970. gada 31. janvārī Riveredžā Ņūdžersijā, apbedīts Katskiļu latviešu kapos.

Autore: Agnija Lesničenoka

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti