Dalies:

Māra Saulgaita - septiņgadīgā meitene, kas bēga pāri jūrai

Māra Saulgaita - septiņgadīgā meitene, kas bēga pāri jūrai
Ieva Freinberga
  • 04. May. 2020

Elegantā dāma Māra Saulgaita mazliet pārkāpusi pāri 80. gadu slieksnim. Pēc profesijas viņa ir psiholoģe un mazpilsētā Vācijas dienvidos dzīvo jau daudzus gadu desmitus. Pirmos septiņus viņa nodzīvoija Latvijā, taču tad kopā ar papu un divām vecākajām māsām, jo Māras māte nomira divas nedēļas pēc viņas dzimšanas, nācās doties bēgļu gaitās. Pāri jūrai. Tas bija 1944. gada novembra beigās. Un viņa šo braucienu labi atceras. 

Mēs braucām no jūrmalas krasta Kurzemē. Es nezinu, kādā veidā mans paps to bija dabūjis gatavu, bet viņš dabūja kādu pazīstamu, kuram bija diezgan plats kuģītis, ar kādu parasti cilvēki gāja zvejot. Mēs ilgi gaidījām to kuģi. Paps ar lampiņām tur signalizēja. Bet kādēļ? Mēs jau nedrīkstējām mukt, jo gan vācieši, gan krievi to bija aizlieguši. Un uz Zviedriju jau visvairāk nē. Ja mūk, tad uz Vāciju. Kad mēs ar papu par to runājām, viņš teica - nedrīkst teikt, ka mēs muksim uz Zviedriju, visiem jāsaka, ka brauksim uz Vāciju. Tāpēc, ka Zviedrija bija neitrāla. Tāpēc mums bija jāuzmanās. 

Ar mazām airu laiviņām mēs aizbraucām pie tā kuģīša, vidū tam bija diezgan liels četrkantīgs caurums, kur apakšā tika nolaistas sievas un bērni. Visi vīrieši tika novietoti augšā. Es gan neatceros, cik cilvēki kopā mēs bijām uz kuģīša, varbūt kādi 50 līdz 60. Kas papam no mantām bija līdzi, neatceros. Man bija mazs koferītis, kur bija manas mātes rotaslietas - atceros, tur bija ļoti smuki auskari. Vēl, kā tos sauca - tie dzeltenie… dzintars un tādas lietas. Bet tas viss man uz kuģīša pazuda vai arī kāds nočiepa. Mēs jau nevarējām skriet apkārt - tupējām kopā kā siļķes mucā. 

Lasītākās ziņas valstī

Mēs ar māsām sēdējām kopā un bijām klusas. Protams, ka mums bija bailes. Vienreiz, man šķiet, motori bija palikuši pilnīgi klusi. Vēlāk man stāstīja, ka vīrieši augšā bija redzējuši tādu ūdens apli, zemūdens “puļķīti”. Un tā mēs kādās pāris dienās pārbraucām ar to kuģīti pāri jūrai. 

Kādu Jūs ieraudzījāt Zviedriju?

Zviedrijā mēs iebraucām pie Gotlandes. Kad uzkāpām augšā no tā lielā cauruma, kur smirdēja pēc zivīm, es redzēju tikai roņus. Tas ir, es domāju, ka tie bija roņi. Taču tie nebija nekādi roņi, tie bija akmeņi. Lieli, ļoti lieli. Ūdens tos bija noslīpējis, izskatījās kā roņi. 

Un tad mums zviedru Sarkanais Krusts palīdzēja, deva mums uzreiz dzert kakao. Mūs izvietoja lielā baznīcā, kur varējām nogulties un atpūsties vai kaut kādu ēšanu sarīkot. Tad visi sāka iekortelēties, katrs savā stūrītī. Vīriešiem pirmais jautājums zviedriem bija, kur viņi var naudu nopelnīt. Tad viņi gāja uz ostu augļus iekraut un izkraut no kuģiem. Un paps mums pēc tam atnesa ābolus. Tas bija labi. 

Mans tēvs Latvijā bija bijis virsmežzinis, un viņa vectēvs saucās Fimbers. Bet kad paps precējās, viņš uzvārdu mainīja, jo negribēja saukties Fimbers. Tas bija uzvārds, kurš izklausījās kā Fünfer - vācu valodā - piecinieks. Tik lēti - viņš teica un nomainīja uzvārdu uz Silenieku. 

Tajā kuģī bija arī vairāki mana papa kolēģi, varbūt virsmežziņi, īsti nezinu, es visus  nepazinu. Un viņus varēja uzskatīt par laimīgiem, jo viņi Zviedrijā ļoti ātri dabūja darbu savā arodā. Tāpēc, ka agrāk universitātē Rīgā bija diezgan daudz docentu no Zviedrijas, tālab zviedri pazina latviešu izglītību, zināja, ko un kā latvieši mācās, ko viņi prot.  

Ko jūs kā bērni, tikko iebraukuši Gotlandē, darījāt?

Man bija bailes, jo tie vīrieši, kas bija palikuši mūsu pirmajā apmešanās vietā, baznīcā, sāka iekortelēties un darīt visādus darbus - viens sāka bērniem matus griezt, cits mazgāt utt. Taču es negribēju, ka man griež matus. 

Vai grieza tāpēc, ka baidījās no utīm?

Tās jau mums bija. Bet man nepatika, ka kāds krāmētos gar maniem matiem un grieztu tos nost. Tāpēc vienmēr izlikos, ka guļu. Saimniece Matilde Grāmatnieks, kas kopā ar mums bija atbraukusi pāri jūrai, ļāva man gulēt un necēla augšā. Citādi mums baiļu nebija. Tikai bijām drusku apdulluši, nezinājām - iet pa labi vai pa kreisi, ko darīt, kur kustēties, ko drīkst, ko nedrīkst. 

Dzirdēti stāsti, ka pēckara Vācijā bēgļus un viņu bērnus vācieši nelabprāt pieņēma. Bēgļu bērni uz skolu bija spiesti iet bariņos, ne pa vienam, jo vācu bērni viņus apmētāja ar akmeņiem, bieži izcēlās kautiņi, dažkārt diemžēl ar traģisku iznākumu. Kā tas bija Zviedrijā?

Nekad kaut ko tādu neesmu piedzīvojusi. Viņiem ir cita mentalitāte. Varbūt Zviedrijā varēja  runāt par mobingu. Visiem citiem bērniem bija smukas drēbes, bet man bija manu lielo māsu drēbes. Par to zviedru bērni mani drusciņ kaitināja. Bet citādi, nē. 

Kā Jūs tikāt “normālā dzīvē”, ārā no bēgļa statusa?

Zviedriem noteikti bija kaut kādi noteikumi, kā tas notiek, taču nezinu, kādi. Man šķiet, ka Gotlandē mēs palikām vēl pāris nedēļas, vēlāk pārcēlāmies uz Stokholmu. Taču toreiz galvaspilsētā ārzemnieki nedrīkstēja tik labi dzīvot. Mūs ielika lēģeros, piemēram, tukšās skolās vai bērnudārzos, tur latvieši drīkstēja pārnakšņot. Tā, maziem solīšiem dabūjām  sakarus ar zviedriem - viņi uzzināja, ko mēs gribam, mēs uzzinājām, ko viņi grib. 

Maziem solīšiem es tiku iesviesta arī skolā, nesapratu neviena vārda, bet man, paldies Dievam, bija ļoti simpātiska un mīļa skolotāja. Turklāt, ja es kaut ko nesapratu, tad izdomāju, kā to būtu jāsauc. 

Vai Jūs atceraties to, kā Zviedrija Padomju Savienībai izdeva latviešu leģionārus?  Vai tas Jūs kaut kādā veidā skāra? Vai Jūs toreiz kā bērns neko par to nezinājāt?

Tas jau bija pēc tam. Bija viens jaunskungs, uzvārdā Spēks, viņam ļoti patika mana vecākā māsa. Un viņš stāstīja, ka viņš ar savu brāli Latvijā kaut kādā mežā lielās eglēs ir dzīvojis. Vairāk gan es neko nezinu.

Vai trimdinieces sajūta Jums visu mūžu nāk līdzi, vai arī Jūs ļoti ātri iejutāties jaunajā dzīvē?

Nē, man nav tādas sajūtas. Es nejutos kā svešiniece. Mans paps vēlāk stāstīja, ka daudzi latvieši gribēja palikt Zviedrijā. Viņi gaidīja kara beigas un cerēja, ka tad varēs braukt atpakaļ uz Latviju. Tāpēc latvieši turējās kopā. Mums bija Gaidas, Reitera koris, mans paps tur dziedāja un abas māsas, es arī. Mēs gribējām braukt lielā turnejā uz Ameriku, bet tad diemžēl Reitera kungs nomira. 

Vai paps Jums stāstīja, ka Jūs esat latviete, ka Jums ir pienākums pret Latviju?

Noteikti. Tas bija pašsaprotami. Tas bija tikai normāli, ka mēs mājās runājām latviski. Un svētdienās man bija jābrauc uz pilsētu, uz latviešu svētdienas skolu. Ģeogrāfijā tur mācīja par Latviju, mācīja, kā rakstīt… es jau to visu nebiju darījusi, es nemācēju rakstīt. Atšķirībā no manām māsām, kuras Jūrmalā bija gājušas skolā, es Latvijā skolā nebiju gājusi. 

Vai kādreiz nav šķitis, ka latvietības ir par daudz?

Nē. Nekad. Tagad varbūt ir žēl, ka to latviešu nav tik daudz apkārt. Gandrīz visi pazīstamie ir miruši vai ļoti lielos gados, ar kustību grūtībām kā es. Tagad es latviski varu runāties ar Maijiņu, savu draudzeni Vācijā. Tas bija interesanti, kā mēs iepazināmies. Maijas papiņš bija mežinieks, tāpat kā mans paps. Un viņi kādreiz bija sarakstījušies - no Zviedrijas uz Vāciju,  Maija nāk no Minsteres. Un tad paps viņiem vienreiz rakstīja, ka tagad Māra ir Freiburgā, tad jau mūsu meitas var iepazīties. Vienu dienu Maijiņa atnāca, un tā mēs draudzējamies  vairākus desmitus gadu.

Vācijā es nonācu Egona dēļ. Viņš bija vācietis, un mēs apprecējāmies jau Zviedrijā. Mums ir meita, viņa ir vāciete. Gribēju viņā ieaudzināt latvietību, bet toreiz mēs dzīvojām Vācijas laukos, kur nebija nekādu latviešu, tāpēc to būtu bijis grūti izdarīt, un mana meita arī negribēja. Viņa teica - neviens mani nesaprot. 

Kā Jūs vērtējat procesus, kas notiek Latvijā?

Es par to ļoti interesējos. Man interesē latviešu valoda - kā tā sākusies, kāda tā bija, kā ar to būs utt. Pirms pāris gadiem manās rokās nonāca vācu - sanskrita vārdnīca. Kad to lasīju, man tūlīt ienāca prātā latviešu vārdi, kas sanskritam bija tik līdzīgi! Tas bija ļoti interesanti! Jā, latvieši ir ļoti interesanti cilvēki. 

Autore: Ieva Freinberga

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti