Dalies:

„Mana identitāte balstās valodā un vēsturē” Jānim Krēsliņam - 95

„Mana identitāte balstās valodā un vēsturē”  Jānim Krēsliņam - 95
  • 10. Aug. 2019

Latvijas kultūrvēsturē vērojami īpaši intensīvi, garīgi un intelektuāli piesātināti gadi; tāds ir arī 1924. gads, kas latviešu rakstniecību un kultūru bagātina ar spilgtām personībām, tostarp Voldemārs Avens, Gunars Saliņš, Andrejs Irbe, Aina Zemdega, Ojārs Jēgens un, protams, Jānis Krēsliņš, sen. Literāts, publicists, kultūras laikmeta liecinieks un pētnieks, bibliofils un bibliografs, spožs intelektuālis, māk- slas zinātnieks, sirdī rūvenietis.

Ilggadējs padomnieks Baltijas vēstures un grāmatniecības jautājumos Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā, 40 gadus nostrādājis par bibliografu un bibliotekāru Council on Foreign Relations Ņujorkā, žurnāla Foreign Affairsavotziņu nodaļas redaktors (1986-1992), Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, Ērika Raistera piemiņas fonda prēmijas laureāts (1995), Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1998), Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda laureāts (2009). Par sevi teicis: „Es sevi uzskatu par literātu. Vēsturi esmu daudz studējis, bet man nav augsta akadēmiska grada vēsturē. Man vēsture ir svarīga.”

Jānis Krēsliņš dzimis farmaceita ģimenē Mālpilī 1924. gada 19. augustā. Pats atminas, ka „bērnībā vasaras svarīgākas par ziemām, tās pavadītas pie dažādiem radiem, vec- un vecvec- māmiņām un tantēm. Gandrīz iespaids, ka ar šo radu palīdzību nedzīvoju vis neatkarīgajā Latvijā, bet kādus 100 gadus agrāk – dažādās muižās, mežsarga mājās, braukādams uz Vidzemes simtgadīgajām dzirnavām, smēdēm, mazpilsētiņām un gadatirgiem.

Lasītākās ziņas valstī

Tā nostāsti par senās dzīves fragmentiem saplūda kopā ar īstenībā piedzīvoto un pieredzēto un visām lietām, piedeva citas, daudz tālākas dimensijas.” Sevi pamatoti uzskata par ziemeļ- vidzemnieku, jo dzimtas saknes abu vecāku un vecvecāku līnijās aptveŗ Mazsalacu, Strenčus, Rūjienu, Straupi, Dzērbeni, Mālpili, arī sievas Skaidrītes radi ir ziemeļvidzemnieki. Mācījies Rūjienas pamatskolā, Rūjienas vidusskolā, beidzis Rīgas 2. pilsētas ģimnaziju, kaŗa beigās nokļuvis grāvraču bataljonā, izcietis gūstu un cietumu Vācijā. Sarunā ar Paulu Raudsepu atzinis, ka vēlējies kļūt par etnografu – griezis no žurnāliem dažādus tautisko rakstu zīmējumus un ar draugu Teni Grasi braucis pa Rūjienas apkārtni etnografiskās ekspedīcijās. Pēc Otrā pasaules kaŗa Jānis Krēsliņš Tībingenas universitātē studē anglistiku un vēsturi (1946- 1949). 1949. gada 1. maijā izceļo uz ASV, Ņujorku, kas vēl joprojām ir viņa pilsēta. „Tā mēs cauri bezgalīgajām jūras pļavām iebraucām Ņujorkas ostas ūdeņos, un vakara debesīs jau ilgas stundas iepriekš dega reklāmu un citu milzīgās pilsētas uguņu ziemeļblāzmas.” Studijas turpinātas Kolumbijas universitātē ASV (1951-1963). Jāņa Krēsliņa, tāpat kā katra jaunatbraucēja, sākumlaiks jaunajā zemē nebija viegls. Iemīļota vieta – Ņujorkas Botāniskais dārzs – tur patvērusies neskarta daba, „mūža meža gaisotne”. Savukārt interese par Baltijas valstu un Latvijas vēsturi un literātūru vienmēr bijusi viņa privāta lieta, brīvā laika aizraušanās, ne maizes darbs. Atdzejojis no angļu, vācu, franču un latīņu

valodas. Bijis Jaunās Gaitasliterārās un tēlotājas mākslas nodaļas vadītājs(1959-1962).

Jāņa Krēsliņa pirmās publikā- cijas, galvenokārt par latviešu glezniecību un mākslas izstādēm, arī gleznotāju Jāni Kalmīti, lasāmas latviešu bēgļu izdevu- mos kopš 1946. gada, savukārt 1948. gada 10. septembrī laik- rakstā Nedēļas Apskats publicē- tais dzejolis „Uz akmens plākšņu galda” varētu būt pirmā dzejas publikācija. DP nometņu laikā Jāņa Krēsliņa publikācijas galvenokārt žurnālos Ceļš (Vircburga), Laiks(Eslingena), laikrakstā Nedēļas Apskats (Detmoldā), Latvju Ziņas(Stokholmā). 1946. gadā Tībin- genas latviešu studentu literārās kopas sarīkojumā viņš referējis par rakstnieku Anšlavu Eglīti, piedalījies arī franču pārvaldes zonas latviešu rakstnieku dienās Ebenveilerā 1948. gadā. Nonākot Amerikā, publikācijas parādās laikrakstos Laiks, Latvija Ame- rikā, Ceļa Zīmes un citviet.

1960. gadā ar meitas Māras vāka zīmējumu Ņujorkā iznāca Jāņa Krēsliņa dzejas krājums ar zīmīgu nosaukumu „Tomēr, es atceros”. Šis atcerēšanās motīvs raksturīgs visām Jāņa Krēsliņa darbošanās šķautnēm. Gunars Saliņš krājumu uzskatīja par pašu sarežģītāko latviešu trimdas dzeju tieši „kultūras labirintu ziņā”. Šim krājumam raksturīgais ceļa motīvs atklāj arī Jāņa Krēsliņa pamatu pamatus (saknes, dzimtu, vēsturi), kas devuši „perspektīves lielu pilsētu sapra- šanai”: „Kā senās bērnības dienu parādēs / Nostāsimies visi rindā / Uz atmiņu tirgus laukuma un sauksim: / „Lai dzīvo mūžīgā kustība! / Lai dzīvo tiekšanās uzdebesīm / Helikopteros, augstos namos, mūsos pašos! / Lai dzīvo upes, ezeri un jūras, / kas mums visapkārt, kas peldina kuģus, / ar kuŗiem braucam aizvien tālāk un tālāk.” Jau tolaik iezīmējas, ka pagātne un tagadne ir vienlīdz būtiska, atklājas smalka ironija, uz palikšanu ‘mājvietu’ rod Pelikāns – Bībeles putns, „kas dzejniekam līdz izteikt attieksmi pret cilvēces mūžīgām un pārejošām kaitēm”.

Par krājumu „Tomēr, es atceros” Dzintars Sodums bildis: „Mākslinieciskie līdzekļi tajā ir kā mazs spridzīgs orķestris, kas palīdz autora domai radīt, noskaidrot, mudīt, vētīt. [..] plašajā romantiķu saimē Krēsliņš izceļas kā neparasts flamingo ar konstruktīvu loģiku, svaigu modernismu, nosvērtību, polītisku vērtējumu. Kopsummā liekas, ka šī ir trimdas rakstos pirmā dzejoļu grāmata, kas rāda: atmiņām un tagadnei iespējams saaugt jaunā dzīvā organismā.” Inta Ezergaile secināja, ka – „Kustība – garīga un intelek- tuāla – ir Krēsliņa dzejas pamats.”

Jāņa Krēsliņa astoņdesmitgade iezīmējās ar Rīgā apgādā „Valters un Rapa” Dr. philol. Daces Lūses sakārtojumā izdoto viņa Rakstupirmo sējumu, literāru sarīkojumu Latviešu biedrības namā un citiem notikumiem. Pēteris Bankovskis recenzijā par Rakstu 1. sējumu un Jāņa Krēsliņa dzeju rakstīja: „.. Krēsliņa dzeja ir gudra, erudīta cilvēka darināts slazds citiem tikpat gudriem un erudītiem – iespējamiem lasītājiem. Ja viņi šajā slazdā iekrīt, tad nav jābaidās no gaŗo ziemas vakaru gaŗlaicības – būs ko analizēt, meklēt avotos, filoloģiski izvērtēt.” Otrais Rakstu sējums ar nosaukumu „Vēstures vārtos” (2006) apkopo periodikā publicētos, viņa lasītos referātus par baltvāciešiem, Bībeles tēmu, luterāņiem un hernhūtiešiem, kā arī piemiņas rakstus. „No 1970. gada līdz 2002. gadam biju redaktors un autors nodaļai Recent Books on Baltic History („Jaunākās grāmatas par Baltijas vēsturi”),Association for the Advancement of Baltic Studies („Baltijas Studiju veicināšanas biedrība) izdevumos Bulletin of Baltic Studies,AABS Newletter, Journal of Baltic Studies un Baltic Studies New- letter,” atzīst Jānis Krēsliņš. Rakstu3. sējums (2008), kam dots apakšvirsraksts „Laikmeta liecības”, ietveŗ saraksti, rakstus par valodniecību, grāmatniecību, bib- liotēkām, latviešiem dažādos laikmetos, tēlotājas mākslu un māksliniekiem, kā arī dzejoļus.

Sūtu jubilāram sirsnīgus sveicienus dzimšanas dienā, vēlot možu garu un tādu pašu asredzību un asprātību kā līdz šim. Un ikreiz priecājos, saņemot vēsti e-pastā vai gliemežpastā, kuŗu parakstījis Pelikāns. Man tas nozīmē ļoti daudz.

Autore: Inguna Daukste-Silasproģē

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti