Dalies:

Mana Beļģija

  • 04. Jul. 2013

Nu jau gandrīz 4 gadus dzīvoju Beļģijā. Es jums pastāstīšu par Beļģijas vietām, kuras parasti Beļģijas apceļotājiem paliek neatklātas. Uzreiz brīdinu – dzīves praktiskā daļa nekad nav bijusi mana stiprā puse, tādēļ ar praktiskiem padomiem nevarēšu jūs iepriecināt. Tā vietā pastāstīšu jums par vietām, kas man lika patiesi iemīlēt Beļģiju, savukārt praktisko informāciju droši vien labāk un drošāk ir meklēt ceļvežos un Internetā.

Man ir paziņa, kuru sauc Alnis. Alnis parasti jebkuru garāku stāstījumu sāk ar milzumgaru ievadu, kuram beigās piemetina – bet stāsts jau nav par to. Parasti mani tas kaitina, bet šoreiz es arī sākšu ar to, par ko nav stāsts – jo visticamāk jūs Beļģijā apmeklēsiet vietas, par kurām nav mans stāsts, un tādā gadījumā jums vērtīgāk ir palasīt citu ceļotāju aprakstus šajā sadaļā.

Un tātad, stāsts NAV:

1) Par Briseli. Brisele ir jauka, un ir lietas, kas mani šeit patiesi uzrunā vai ir kļuvušas par ikdienas dzīves neatņemamu sastāvdaļu – pilsētas daudzie parki, diena bez auto pasākums divreiz gadā, Atoms naktī, vasaras sezonā zemeņu torte lielveikalā Delhaize, ikvakara lāzeru un mūzikas šovs Ziemassvētku noskaņās decembrī Rātslaukumā, beļģu nacionālā garduma – frī kartupeļu - ēšana Jourdan laukumā pilsētas populārākajā un tradīcijām bagātajā fritērijā. Starp citu, labāk nesaukt frī par “French frites” – frī ir beļģu izgudrojums un frī saukšanu par “franču” beļģi var uztvert sāpīgi. Reiz ar draugiem pirkām kartupeļus un puisis godīgi paprasīja – vienu porciju franču frī, lūdzu. Atbilde bija – “Next time you call them French I’ll kill you” (Nākamreiz, kad nosauksi tos par franču, es tevi nogalināšu). Joks, protams, bet katrā jokā daļa patiesības.

2) Par jaukajām flāmu pilsētiņām Brigi un Genti, uz kurieni no Briseles stundas laikā var ērti aizbraukt ar vilcienu. Pilsētiņas ir ļoti jaukas, un tā šķiet arī daudzajiem tūristiem. Īpaši Brigē tūrisma sezonas plaukumā nedēļas nogalē uz ielas jūties kā 13. janvāra demonstrācijā – iespiests starp protestētājiem, ups, gribēju teikt, citiem tūristiem.

3) Stāsts nav arī par piejūras pilsētiņām Ostendi un Knokki, kas arī ir ērti aizsniedzamas ar vilcienu. Lai gan savs knifiņš piemīt arī tām, īpaši beļģu bagātnieku kūrortam Knokke. Beļģi ir diezgan diskrēti un ar mašīnām un tamlīdzīgām lietām neizlec. Bet Knokke ir izņēmums no likuma – vairāk dārgu mašīnu pagaidām esmu redzējusi tikai Monako pie slavenā kazino (bet ne daudz vairāk). Vārdu sakot, ja vēlaties doties dārgā šopingā vai vienkārši paskatīties uz jaunākajām dārgākajām mašīnām – laipni lūdzam Knokkē. Es no tādām mašīnām maz ko saprotu, bet visi iespējamie spēkrati, kam nosaukums beidzas ar –atti, -arri un tamlīdzīgi Astoņi Mārtiņi – ir pārstāvēti plašā klāstā. Vīriešu kārtas pārstāvjiem elpa parasti aizraujas. Man elpa aizraujas no Mini, Fiat 500 un VW hipiju busiņa, tādēļ es Knokkē spēju elpot mierīgi.

Tiktāl par to, par ko nav mans stāsts. Diezgan gari sanāca, Alnis man atzinīgi uzsistu uz pleca.

Stāsts IR par Manu Beļģiju. Mana Beļģija – tas ir Valonijas reģions (Beļģija ir sadalīta 3 reģionos: Brisele, Flandrija un Valonija. Valonija un Flandrija ir tik atšķirīgas, ka ik pa laikam visā nopietnībā uzjundī diskusijas par valsts sadalīšanu. Problēma ir tik nopietna, ka reiz, kad kāds Beļģijas TV kanāls 1. aprīlī ziņoja, ka valsts ir sadalīta, daudzi cilvēki tiešām noticēja). Tātad Valonija – Beļģijas franciski runājošā, dienvidu, relatīvi nabadzīgākā daļa. Valonijā viss ir savādāk – cita valoda, cita daba, cits dzīves ritms. Valonijā runā franču valodā, tur ir gleznaina daba (teritoriju šķērso Ardēnu kalni un upītes), un dzīves ritms ir rāmāks un relaksētāks, salīdzinot ar šeptīgajiem flāmiem. Pilnīgi cita valsts, un šī cita valsts man ai kā patīk.

Tātad, manas mīļākās vietas Valonijā, sakārtotas neprioritārā secībā:

1) Valonijas ceļi. Viens no dažiem praktiskajiem padomiem, ko varu jums dot – uz Valoniju dodieties ar mašīnu (neko gan nezinu par autonomām, piedodiet). Vēl labāks variants – ar mašīnu un velosipēdiem bagāžā. Mans vismīļākais variants – ar divriteņu spēkratu. Ar vilcienu un citu sabiedrisko transportu jūs nevarēsiet apskatīt īsto skaistumu. Valonijas mazie ceļi ir patiesi burvīgi. Es pat negribu jums ieteikt konkrētu maršrutu – vienkārši nopērciet Michelin karti, kurā ar zaļu ir atzīmēti gleznainie ceļi (scenic routes) un uz jūs interesējošo vietu dodieties nevis pa E 411 maģistrāli, bet šiem mazajiem ceļiem. Izvēlēties nebūs viegli, jo lielākā daļa ceļu ir klasificēti kā gleznaini. Brauciet pa jebkuru – jums apkārt būs mežiem apauguši kalni, upītes, mazi sakopti ciematiņi un ik pa laikam galdiņi, pie kuriem ieturēt nesteidzīgu maltīti brīvā dabā. Par kalniem runājot – Ardēni nav nekādi Alpi, kalnu serpentīnus te nemeklējiet. Ardēnu kalni ir tāds nopietnāks Vidzemes Šveices variants – tikai koncentrētākā veidā un lielākā teritorijā. Dažviet ir diezgan pieklājīgas stalaktītu alas, man visvairāk patīk Grottes de Han (http://www.grotte-de-han.be/ ).

2) Valonijas pilsētas – Namur, Dinant, Bouillon, Roche-en-Ardennes. Visas var lepoties ar cietokšņiem un fantastiskiem kalnainiem dabasskatiem. Man vismīļākā tīri subjektīvi laikam ir Bouillon.

Namur ir liela pilsēta, tās milzīgais cietoksnis ir uzbūvēts augstu kalnā, un šajā kalnā un tātad arī cietoksnī var uzbraukt ar mašīnu, bez maksas. Kalna galā ir kafejnīca, no kuras baudīt kafiju un burvīgu skatu uz apkārtni. Pārējās pieminētās pilsētiņas ir mazas un mīlīgas.

Dinant arī ir cietoksnis augsta kalna galā, tur var uzbraukt ar funikulieri vai pārbaudīt savus spēkus un doties augšā kājām. Skats no augšas ir iespaidīgs, bet cietoksni apskatīt un līdz skatam tikt var tikai gida pavadībā, tas nekas, ka viņš runā tikai franciski un jūs franciski zināt tikai - bonjour. Cietoksnis arī nav pats interesantākais no Beļģijā apskatāmiem, tāpēc Dinantas cietoksni var izlaist, bet skatu uz to no pilsētiņas centra gan nē.

Bouillon atrodas ļoti gleznainā vietā un tās cietoksnis it vislabāk saglabājies viduslaiku cietoksnis Beļģijā. Tas ir būvēts 11. gs un no turienes krustneši esot uzsākuši krusta gājienu. Sekojot gadsimtiem ilgajai tradīcijai, cietoksnī joprojām tiek audzēti un dresēti putni, un cietokšņa apmeklētāji tiek izklaidēti ar paraugdemonstrējumiem. Šis aspekts man personīgi rada ētiskas dabas jautājumus, jo ja agrāk putnus dresēja medību nolūkiem, tad tagad tikai tūristu priekam. Manuprāt, Bouillon arī bez sagūstītiem putniem ir ļoti pievilcīgs galamērķis, bet lai nu paliek. Turpat cietokšņa informācijas centrā varat nopirkt karti ar kājāmiešanas un riteņbraukšanas maršrutiem – apkārtējā daba ir tik skaista, ka, iespējams, tik drīz no Bouillon negribēsiet šķirties, un tad šī karte lieti noderēs, plānojot savu dienu Bouillon apkārtnē pēc cietokšņa apmeklēšanas.

Roche-en-Ardennes arī lepojas ar cietoksni un laikam visgleznaināko dabu no pieminētajām pilsētiņām – bet tas ir subjektīvi, gaumes jautājums.

Ja jums ir jāizvēlas viena no šīm pilsētām, mans ieteikums būtu Bouillon.

3) Spa Spa

Auto Correct programma man norādīja uz to, ka kļūdaini 2 reizes pēc kārtas rakstu “spa”. Nekā nebija – tā tas arī ir domāts. Spa ir viena no jaukajām Valonijas pilsētiņām. Gan bez cietokšņa, bet toties ar spa. Izrādās, no šejienes arī ir cēlies vārds spa, jo šejienes ūdens dziedinošo spēku cilvēki ir novērtējuši jau gadsimtiem ilgi, piemēram, Krievijas cars Pēteris I ir braucis ārstēties un atpūsties uz šejienes kūrortiem. Viņam par godu ir nosaukts viens no pilsētiņas centrālajiem laukumiem. Pilsētiņas labākais spa saucas “Thermes de Spa”, un lai tekstā nebūtu juceklis ar spa un Spa, turpmāk spa saukšu par Thermes.

Tātad, Thermes atrodas kalna galā, tajā ir liels baseins gan iekšā, gan ārā, ar visādām masāžas un burbuļu opcijām, kā arī parastās saunas un turku pirts. Iepriekš piesakot, var izbaudīt arī procedūras. Vislabāk uz Thermes man patīk braukt rudens pievakarēs, un, guļot siltā āra baseina burbuļos, raudzīties zvaigžņotajās debesīs, apkārt esošā meža kailajos koku zaros, un lejā esošās Spa uguņos, kas spīd caur kokiem.

Lieliska, relaksējoša atpūta, kas aizskalo visas raizes un galvā paliek tikai viena doma – dzīve ir skaista. Pilnīgai laimei iesaku izvēlēties Radisson Sas viesnīcu (jā, nav ļoti lēti, bet tik un tā iesaku, jo runa ir par pilnīgu laimi). No Spa uz Thermes var tikt ar publisko maksas funikulieri, savukārt Radisson klientiem ir pieejams privātais funikulieris turpat no viesnīcas. Līdz ar to, viesnīcas klienti viesnīcas čībiņās un halātiņos, apbruņojušies tikai ar dvieļiem, var pilnīgā komfortā un par brīvu ceļot no Thermes uz viesnīcu un atpakaļ, cik vien tīk. Radisson klientiem tiek piedāvātas labākas cenas uz Thermes, ieejas biļeti var nopirkt turpat viesnīcas recepcijā.

Ja pēc Thermes būs mazuma piegarša, varēsiet izmantot arī Radisson saunu un turku pirti, tās gan ir diezgan maziņas. Jā, svarīgi ir nesajaukt, Spa ir divi Radisoni, ir jāņem tas ar funikulieri. Starp citu, uz Thermes no Spa var uzkāpt arī pa romantiskām stāvām meža takām. Tas gan paņems laiku un spēku, bet ir labs piedzīvojums. Taka sākas pilsētas centrā netālu no Radisson.

Papildus informācija: http://www.thermesdespa.com  (tikai franciski un flāmiski) http://www.radissonblu.com/palacehotel-spa 

4) Brauciens ar kaijaku pa Lesse upi

Kas var būt labāks par to... Noīrējiet kaijaku un dodieties 21km garā nobraucienā par Lesse upe. Tā ir fantastiska pieredze – upe nav ne pārāk lēna, ne pārāk strauja, dabas skati lieliski, jebkurā brīdī var piestāt malā un sarīkot pikniku. Mūsu mīļākā piknika vieta ir liela pļava apmēram pusceļā, ar skatu uz pili augstu klintī...Vienīgais bet – jācenšas izvairīties no brīvdienām un nedēļas nogalēm – tad šaurajā upē veidojas reāli laivu sastrēgumi, jo gribētāju palaivot pa skaisto upi ir ļoti daudz. Ja iespējams, brauciet darbdienā, pēc iespējas agri no rīta. Vēl viens aspekts – beļģu laivotājiem ir paradums garām braucošos apšļākt ar ūdeni. Nezinu, kāds tam iemesls, bet tā ir draudzīguma pazīme, nevajag viņiem draudēt ar airi : ))

Papildu informācija: http://www.tourist-attractions.be/ 

Es varētu turpināt slavēt Valoniju vēl ilgi, bet laiks prasties – jāatstāj vieta arī jūsu atklājēja garam. Bet ir, ir vēl vietas, ko neesmu pieminējusi – Orval abatija, Durbuy pilsētiņa utt. Es ceru, ka ar savu aprakstu devu savu artavu stereotipu laušanā par Beļģiju kā par birokrātu apsēstu, plakanu un garlaicīgu zemi, kurā dzīvo čurājošais puisītis. Tā ir ļoti interesanta valsts, kuru ir vērts apmeklēt ne tikai komandējuma ietvaros uz Briseles Šumana rajonu, bet arī vēstures un dabas mīļotājiem. Bon voyage!

Raksta autore: Elza Magone
Foto: Elza Magone
Ceļojuma apraksts sastādīts: 2009.gada oktobris

Lasītākās ziņas valstī

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē