Dalies:

Man tā bija sirds lieta – Latvijai veltīts mūžs

Man tā bija sirds lieta – Latvijai veltīts mūžs
  • 26. May. 2019

Denvera, 2019. gada maijs, notiek Amerikas latviešu apvienības (ALA) 68.kongress, un man ir prieks un gods iepazīties ar  ilggadīgu Latviešu brīvības fonda (LBF) administratori un laikraksta “Laiks” korespondenti Valdu Lēvenšteinu. 

LBF tika dibināts 1973.gadā pēc ALAs kongresa ierosinājuma, lai atbalstītu Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) darbu. Ar tautiešu ziedojumiem LBF arī šodien PBLA var sekmīgi turpināt darbu kā pasaules latviešu apvienību jumta organizācija. 

“Es šeit varbūt esmu visvecākā”, Valda Lēvenšteine man saka. Varbūt, bet varbūt arī nē, jo sirmajai kundzei acīs jaunības dzirksts un milzīga interese par visu, kas notiek Latvijā un latviešu sabiedrībā ASV.

Lasītākās ziņas valstī

Valdas kundze, kā veidojās jūsu dzīves gaitas, jo esat taču dzimusi Latvijā?

Es piedzimu Rīgā 1930.gada 2.augustā, tur uzaugu un gāju skolā. Mani vecāki bija ierēdņi – tēvs bija akciju sabiedrības “Farmācija” direktors-rīkotājs, bet mamma - agronome un strādāja Lauksaimniecības ministrijas Sēklu kontroles stacijas laboratorijā. Es beidzu Rīgas Kr. Barona 2.pamatskolu 1944.gada aprīlī. Tā pašā 1944.gada augustā devāmies bēgļu gaitās uz Vāciju. Brālis tajā laikā jau gāja vidusskolā, bet māsiņa bija pamatskolas 2.klasē.

Kāds bija jūsu ceļš uz Vāciju?

Tēvu nelaida, jo viņš bija direktors fabrikā, kas tajā laikā bija “Bayer” filiāle, un visus darbiniekus bija paredzēts vēlāk pārcelt uz Bavāriju. Man, mammai un māsai bija atļauja evakuēties agrāk, jo vācu priekšnieks uz Vāciju ļāva doties arī savai sekretārei, un mēs braucām kopā. Brālis palika Latvijā, un pievienojās mums vēlāk. No Latvijas izbraucām ar kuģi “Monta Rosa”, kas bija pietauvots Daugavgrīvā. Man bija mazs koferītis un māsiņa pie rokas. Mamma tikai raudāja, jo papu nelaida, un viņa nezināja, vai viņu vēl kādreiz redzēs. Plosījās taču karš... Mēs visas četras apmetāmies  vācu sekretāres dzīvoklī Berlīnē, kur arī septembrī sagaidījām manu tēvu. 

Pa to laiku farmācijas rūpnīca bija evakuēta uz Bavāriju. Berlīnē pārcietām nepārtrauktas bumbošanas. Tomēr mums laimējās. 1945.gada 3.februārī atkal sākās milzīga bumbošana, bet tēvs bija aizgājis uz prefektūru dabūt izbraukšanas atļauju no Berlīnes, lai dotos uz rūpnīcu Bavārijā. Uzreiz iesākās gaisa trauksme, tēvs ātri paķēra atļauju un noskrēja pa trepēm lejā paslēpties bunkurī, kas bija izveidots pilsētas pazemes dzelzceļā.  Kad tēvs atkal iznāca ārā, no mājas, kur viņš saņēma atļauju, nekas nebija palicis pāri, tikai drupu kaudze. 

Devāmies uz Bavāriju, vilcieni bija pārpildīti - atceros, ka tēvs mani iegrūda vagonā pa logu, paši vecāki palika uz trepītēm. Izkāpām Nirnbergas priekšpilsētā, kur mūs sagaidīja latvieši - farmācijas rūpnīcas darbinieki un draugi. Viņiem jau tur bija sabūvētas tādas mazas baraciņas, tur mēs apmetāmies, bet jau aprīlī ienāca amerikāņu armija.

Kā radās doma pārcelties uz Ameriku?

Jā, karš bija beidzies, un latvieši uzreiz sāka meklēt viens otru rokā, sāka sarakstīties. Tēvs atrada kontaktus ar savu klasesbiedru Fišbahas nometnē, kur jau bija nodibināta skola. Mums, bērniem, tā bija jātrupina, jo vienu gadu jau bijām pazaudējuši. Aizbraucām, un jau 1.septembrī sāku iet ģimnāzijas 1.klasē. Skola arī atradās barakā, mani apsēdināja klases aizmugurē, bet aiz manis vēl tālāk sēdēja klases puiši, un tieši tas, kurš atradās man aiz muguras arī bija mans nākošais vīrs Zigurds. Mēs saskatījāmies 5.septembrī...Uzreiz jau nē, bet vairāk sākām draudzēties ģimnāzijas 3.klasē, un kad bijām 4.klasē, mūsu ģimenei pienāca uzaicinājums doties uz Ameriku.

Tad bija jāšķiras?

Tas bija dramatiski, bet mamma teica: “Tu esi vēl par jaunu, precēties par agru. Ja viņš tevi mīlēs, viņš atbrauks...”. Man vēl tagad ir saglabājušās astoņpadsmit Zigurda vēstules, ko viņš man rakstīja no Fišbahas. 

1949.gada aprīlī izbraucām no Vācijas ar kuģi, un 17.jūnijā pēc divu nedēļu ceļojuma izkāpām Ņujorkā. Nākošā dienā ar vilcienu mēs un vēl divas latviešu ģimenes ieradāmies Kalamazū, Mičiganas pavalstī. Mūs sagaidīja vietējais latviešu mācītājs Laupmanis, un arī prese – tikām aprakstīti vietējā avīzē. 

Vai Amerikā uzreiz sākāt darba gaitas, vai varējāt turpināt mācības?

Mana ģimene visi palika nelielā ciematā pie Kalamazū, bet mani mācītājs uzreiz paņēma savā ģimenē par izpalīdzi, jo viņam bija divi mazi bērni, sieva gaidīja trešo, un palīdzība bija vajadzīga - es sāku kā bērnu meita un arī kā kalpone. Pagāja kāds mēnesis, un ieradās mans tēvs, un sacīja, ka tas neder – man ir jāturpina iet skolā. Ar mācītāja Laupmaņa gādību, saņēmu stipendiju mācībām Rietumu Mčiganas universitātē (Western Michigan University), bet brālim – Kalamazū koledžā. Izvēlējos studēt “mājas ekonomiku”. Mācītājs Laupmanis arī izkārtoja uzaicinājumu mana drauga ģimenei uz ASV, un jau tā pašā gada decembrī mans draugs Zigurds ar ģimeni ieradās ASV. Es viņu sagaidīju Grand Rapidu vilcienu stacijā. 

Fotogrāfijā izskatāties bezgala laimīgi. Kas notika tālāk?

Zigurdam arī vajadzēja pabeigt mācības, bet tas bija iespējams tikai nākošajā rudenī. Tieši gadu pēc manas ierašanās Amerikā, 1950.gada 17.jūnijā, mums jau bija kāzas. Mēs abi pārcēlāmies uz Lancingu, viņš iesākumā strādāja “Oldsmobile” fabrikā, un rudenī sāka iet koledžā. Arī man vajadzēja turpināt, bet man vairs nedeva stipendiju, jo biju precēta. Dzīvojām ļoti trūcīgi, un bez stipendijas es studijas turpināt vairs nevarēju. Zigurds mācījās ļoti cītīgi inženierzinātnes, četros gados viņš pabeidza piecu gadu kursu. Es pa to laiku dabūju darbu apdrošināšanas kompānijā. 

Jūs sacījāt, ka lasiet laikrakstu “Laiks” arī  jau no 1950.gada?

Mans tēvs “Laiku” sāka abonēt uzreiz, kad ieradās Amerikā, mums mājās bija visi “Laika” numuri. Viņi ar mammu turpināja dzīvot Kalamazū, tēvs strādāja rūpnīcā, jo maz zināja angļu valodu. Tomēr viņš bija laimīgs, jo tēvs bija dzejnieks, un viņam arī ir iznākusi dzeju grāmatiņa. Mamma turpināja  strādāt slimnīcā. Kalamazū un Grand Rapidu apkārtnē iebrauca ļoti daudz latviešu, varbūt arī tāpēc, ka mācītājs Laupmanis mani veda rādīt amerikāņu ģimenēm, lai redz “kādi tie latvieši izskatās”. 

Kad un kā jūs sākāt darboties Amerikas latviešu organizācijās?

Vispirms notika tā, ka pēc studiju beigšanas, manu vīru iesauca armijā, jo Amerika bija iesaistīta Korejas karā. Tomēr pēc trīs mēnešu pamata treniņu nometnes, pateicoties savai inženiera izglītībai, viņu pārcēla uz Aberdīnu Merilendas pavalstī, darbam militārā rūpnīcā. Mūsu sabiedriskā latviešu dzīve gan noritēja Vašingtonā, kas no Aberdīnas atradās tikai 35 jūdzes. Līdzko vīram obligātie divi gadi karadienestā bija pagājuši, mēs pārcēlāmies uz Vašingtonu, un viņš dabūja inženiera darbu valsts sektorā ASV Flotes laboratorijā, un es turpat strādāju kā sekretāre. 

Mans vīrs bija ļoti izdarīgs, un nepagāja ne gads, kad viņš jau bija Vašingtonas latviešu biedrības priekšnieks. 1961.gadā Vašingtonā notika ALAs 10.kongress, viņš bija tas galvenais rīkotājs un piesaistīja mani kā palīdzi. Kopā ar Uldi Gravu, kas tolaik bija ALAs stipendiāts, abi “štopējām” simtiem aploksnes, redz, bija jādara tādi praktiskai darbi. 

1963.gadā mums piedzima dēls Andris un gadu vēlāk -  meitiņa Astrīda. Viņi abi gāja latviešu skolās, un arī mani tūlīt iesaistīja latviešu skolas darbā. Man iedeva mācīt pavisam  mazus bērniņus, bet tad skolas vadība redzēja, ka es varbūt varu vēl kaut ko vairāk. Tajā laikā sākām ieviest profesora Leļa mācību  programmu, un es biju tās programmas pasniedzēja skolēniem, un man šī programma likās ļoti pareiza. Tomēr skolas valde bija konservatīva, un šo programmu pēc diviem gadiem slēdza. Par skolotāju turpināju strādāt divpadsmit gadus. 

Kā sākās darbs Latvijas brīvības fondā?

1982.gadā Toronto dziesmu svētkos pie manis pienāca toreizējais PBLA priekšsēdis Ilgvars Spilners un sacīja: “Valda, mums vajag darbinieku PBLA. Latvijas brīvības fondā ienākušas simtiem aptaujas ar precīziem datiem par latviešiem, un mums vajag tās apkopot.” Tā tas iesākās... es strādāju 35 stundas nedēļā un man maksāja 10 000 gadā. Bet, lai es varētu aizbraukt uz darbu, man vajadzēja nopirkt mašīnu, un tos desmit tūkstošus es samaksāju par mašīnu. Tā bija ļoti maza alga, un daudzi mani paziņas sacīja, ka viņi pie latviešiem nekad nestrādātu. Bet man tā bija sirds lieta.

PBLA bija izsludinājusi aptaujas akciju, meklējot un apkopojot uz Sibīriju  izvesto tuvinieku vārdus. Daudzi bija atsaukušies šai akcijai, un mans darbs bija apkopot atsūtītās aptaujas anketas. Visam bija jāiziet cauri, lai izdarītu tikai dažas atzīmes: vārds, uzvārds, kur dzīvojis, kad apcietināts, un kas ar to cilvēku noticis. Kā palīdzi man piekomandēja Tiju Krūmiņu, un mēs par abām šo darbu izdarījām un aizsūtījām rezultātus Andrejam Eglītim uz Latviešu nacionālo fondu Zviedrijā. Tas viss redzams Okupācijas muzejā. Tas bija ārkārtīgi emocionāls darbs. Atradām arī ziņas par mūsu radiem un draugiem.

Pēc kāda laika mans tiešais priekšnieks aizgāja viņsaulē, un LBF priekšsēdis Valdis Kārklis  man iedeva LBF administratores darbu. Alga bija par diviem tūkstošiem vairāk, bet ne dēļ algas es strādāju. Tas bija mīlestības darbs, lai PBLA varētu strādāt. Pa visu pasauli mums bija 37 aģenti, kas nodarbojās ar ziedojumu vākšanu. Darbs bija ļoti precīzs un piņķerīgs. Kompjūteru nebija, visu darbu, uzskaiti darījām ar rokām, ļoti daudz korespondences. LBF nostrādāju 12 gadus līdz 1993.gadam.

Kad vēl atradāt laiku rakstīt laikrakstam “Laiks”?

Vispirms es “Laikam” rakstīju no  LBF, lai uzaicinātu cilvēkus iestāties un ziedot. Tāpat arī rakstīju ziņas, kas nāca no PBLA, jo man bija laba latviešu literārā valoda. Bet tad, 1988.gadā, uzrakstīju tādu sabiedrisku rakstu par Ziemassvētku kaujām un Lāčplēsi, un to “Laiks” ielika kā ievadrakstu un pirmo reizi ar manu vārdu. Pēc tam ik pa laikam kaut ko uzrakstīju, jo biju jau arī no 1993.gada aizgājusi pensijā.

Valdas kundzes dzīvē bijis arī traģisks laiks – 2001.gadā aizgāja mūžībā vīrs Zigurds, un dažus gadus vēlāk arī meita Astrīda, kurai tajā laikā bija tikai 44 gadi, Valdas kundzes balsī skumjas, tomēr viņa turpina.

2004.gadā man zvana dēls Andris no Denveras – ģimenē gaidāms otrais bērniņš, bet auklīte no Latvijas nav dabūjusi vīzu. Viņš man jautāja, vai varu nākt palīgā. Lai gan man bija sava māja Vašingtonā, tomēr es arī biju ļoti vientuļa, un tā es nedēļas laikā pārcēlos uz Denveru. Vedekla jau nākošajā dienā devās uz darbu un es paliku mājās ar trīs mēnešus vecu puisīti klēpi... 

Vai ar mazbērniem latviski runājāt?

Sākumā, noteikti. Es šeit mācīju arī Denveras latviešu skolā. Mani mazbērni latviski runā diezgan labi, ir gan tautas dejas dejojuši gan citādi piedalās latviešu dzīvē un mana vedekla Ingrīda ir šī kongresa logo autore. 

Viss jūsu mūžs bijis veltīts latviešu sabiedrībai. Nobeidzot jūsu garo dzīves stāstu, ko jūs gribētu novēlēt latviešiem Amerikā?

Es esmu tik priecīga atkal būt ALAs kongresā un  redzēt, visu šo aktīvo latviešu grupu. Novēlu turēties kopā, uzturēt latviešu valodu, turpināt to mācīt. Latviešu kultūra mums ir jāsargā, nevienai tautai nav tādas tautas dziesmas kā mums, mums ir jālepojas ar savu valodu! Mana mamma man vienmēr mācīja: “Nekaunies no tā, ka tu esi latviete. No tevis spriedīs par Latviju!”

Autors: Taira Zoldnere

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti