Dalies:

“Man ir veicies. Es izturēju.” Aprit 70 gadi kopš viena no traģiskākajiem notikumiem Latvijas vēsturē

  • 25. Mar. 2019

Šogad aprit 70 gadi kopš viena no traģiskākajiem notikumiem Latvijas vēsturē, kad padomju vara, staļiniskais režīms agrā rītā no mājām izrāva vairāk nekā 10 tūkstošus ģimeņu (42 tūkstošus cilvēku) un lopu vagonos aizveda tūkstošiem kilometru tālu uz Sibīriju. Pieminot 1949. gada deportāciju un komunistiskā genocīda upurus, Latvijā daudzviet notiks piemiņas pasākumi.

Rīgā atceres brīži un ziedu nolikšana šodien notiks pie Brīvības pieminekļa, Šķirotavas stacijā. Tajos piedalīsies arī ļaudis, kurus pirms 70 gadiem skāra skarbais liktenis. Vieni ir dzimuši izsūtījumā, citi – aizvesti kā pavisam mazi bērni. Viens no viņiem – arī Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris, biedrības “4. maija Deklarācijas klubs” loceklis Pēteris Simsons.

1949. gada 5. martā Pēterim bija apritējis gadiņš; 25. martā viņu un māti deportēja no Latvijas. Vecāsmammas māsa brauca abiem līdzi brīvprātīgi. “No mūsu dzimtas izsūtījumā bijām astoņi cilvēki – vectēva Jāņa Dziesmas ģimene Omskas apgabalā, tēvs ar savu brāli Intā vergoja ogļraktuvēs, mēs ar māti un tanti kolhozā – specnometinājumā Tomskas apgabalā,” stāsta P. Simsons.

 

P. Simsons: Mana dzimta ir no Ugāles puses, kur savulaik bija tāda apdzīvota vieta kā Zlēkstende. 1945. gadā pēc kara beigām tēvu paņēma filtrācijā un nosūtīja uz Kolimas zelta raktuvēm. No turienes viņš pārradās, būdams izdilis, kauli un āda vien. Vēlāk stāstīja, kā tur mirušos izveda sopkās un vienkārši izgāza zemē, jo sasalumā bedres izrakt nevarēja.

Tika atlaists mājās, tātad padomju varas ieskatā bija bez vainas. Tomēr 1948. gadā, kad mana māte bija gaidībās septītajā mēnesī, tēvu paņēma ciet pa otram lāgam un notiesāja pēc 58. panta “par dzimtenes nodevību” uz 25 gadiem. Tēvs uzmundrinot mātei teicis: “Nekreņķējies, gaidi, es pārnākšu!” Tēva brāli, Latvijas armijas virsnieku, notiesāja uz 10 gadiem. Abi brāļi nokļuva vienā nometnē Intā, un, viens otru balstīdami, izdzīvoja.

1949. gadā māte strādāja par apkopēju skolā un mani auklēja vecāsmātes māsa. Kad izvedēji atbrauca mums pakaļ, mēģināja sarunāt, ka bērnu atstās pie radiem. Bet viņai teica – padomju likumi esot humāni, neļaujot ģimeni šķirt…

Tantes dēls bija kritis Austrumu frontē 1943. gadā, vīrs miris, māsa ar ģimeni prom bēgļu gaitās. Tante bija palikusi viena, tāpēc brauca mums līdzi. Talsu čekas priekšnieks sūtīja ziņojumu priekšniecībai uz Rīgu, ka vēlēšanos labprātīgi braukt līdzi Mildai Simsonei un Pēterim izsaka sarakstos neesošā Ilze Padoma, un viņai tika ļauts braukt.

Kad nokļuvām galā Tomskas apgabala Asino stacijā un tikām aizvesti pāri Čulimai uz nometinājuma vietu – Vozņesenkas sādžu, biju stipri vārgs. Vietējās večiņas apskatījušas – bērns vairs nekust, dzīvotājs nebūs. Taču jānokrista, lai neglabātu kā pagānu. Viena vietējā sieva nokristījusi. Es tomēr izdzīvoju.

Mūs, divas ģimenes, ielika mājā, kas bija piederējusi vietējai bodniecei, kura par iztrūkumu nonākusi cietumā. Jumts – tāds paplucis, bet salīdzinājumā ar citās sādžās nometinātiem, kam nācās rakt zemnīcas, mums bija miteklis mājā.

Māte strādāja fermā. Tante bija profesionāla šuvēja, un Sibīrijā viņa spēja nopelnīt iztiku arī man.

Kādas ir pirmās bērnības atmiņas?

Agrākās ir par ēdienu: visgaršīgākā toreiz bija rupja maluma rudzu miltu biezputra. Delikatese! Kolhozā par izstrādes dienām deva zirņus ar auzām. Auzas atdalīja, ar rokas dzirnaviņām samala, un, cik nu varēja, atvētīja sēnalas nost. Ūdenī vārīja auzu tumi. Bet palikušās sēnalas ķērās rīklē. Varēju būt gadus četrus vecs, kad domāju: vai man visu mūžu būs jāēd negaršīgā auzu tume?

Pie bleķa krāsniņas sāniem likām sagrieztus kartupeļus, tie izcepās, bija diezgan garšīgi. Izrādās, ka cilvēkam ir ne tikai redzes, dzirdes un motoriskā atmiņa, bet arī garšas atmiņa. Siera garšu iepazinu tikai tad, kad atgriezāmies Latvijā 1958. gadā. Sviesta bērnībā nebija, to lietot tā arī neesmu pieradis.

Kad man bija seši gadi, atnāca vietējā skolotāja, pārbaudīja, ko protu, un sacīja, ka varu sākt iet skolā. Tante mani jau piecgadīgu bija iemācījusi lasīt krievu ābeci, bet mamma – no Latvijas atsūtīto ābeci latviski. Uz augsta plaukta glabājās vienīgais zīmulis, ar kuru rakstīju burtnīcā, kas bija izgatavota no sagriezta cementa iesaiņojuma maisa brūnā papīra.

Skolā citi prasīja: “Kur tavs tēvs?” Atbildēju, ko māte bija sacījusi: “V lagere” (“nometnē”). Attieksme no vietējiem krievu bērniem bija nicinoša: “Ti latiš, ti fašist!” (“Tu esi latvietis, tu esi fašists”).

Bet, no otras puses, ja tev regulāri to atgādina, tad nekad neaizmirsti, ka esi latvietis. Sādžā bijām izsūtītie latvieši, lietuvieši un moldāvi. Tante strikti noteica, ka latviešu bērniem savā starpā jārunā latviski.

Tēvu Ermani atbrīvoja no nometnes 1956. gadā un palaida pie ģimenes. Pēc kompartijas 20. kongresa cilvēki rakstīja iesniegumus, lai laiž mājās, un sūtīja gan uz Maskavu, gan Latviju. Mātei atnāca atbilde, ka sakarā ar to, ka Mildai Simsonei un Ilzei Padomai nav noziedzīgu nodarījumu, izsūtītas tikai saistībā ar ģimenes galvas notiesāšanu, viņu turpmāka palikšana specnometinājumā nav mērķtiecīga. Uz Latviju tikām 1958. gada pavasarī.

Kur Latvijā dzīvojāt? Visbiežāk deportētie savā mājā atgriezties nevarēja…

Vectēva māju bija pārņēmusi mežniecība un izmitinājusi tur mežstrādniekus. Labi, ka mātei bija Ugālē māsīca, kuras vīrs bija partijas cilvēks, brigadieris. Viņa jaunsaimniecība bija saglabāta, mēs tajā dabūjām vienu istabiņu visiem četriem.

Latvijā man bija piekļuve citai informācijai. Atceros, lasīju no tantes dēla skolas laikiem saglabājušos biezu grāmatu par Latvijas zemi un zemniekiem. Bija izdevumi par Rīgas vēsturi, kā arī par hercoga Jēkaba laikiem, tāpat vecas “Atpūtas”. Lasīju par Ministru prezidentu, Valsts prezidentu. Kas tie tādi? Jāprasa tēvam. Un viņš arī izstāstīja.

Man vidusskolas vecumā bija savs priekšstats par pasaules kārtību un par padomju varu. Šo priekšstatu bija veidojusi pirmskara literatūras lasīšana, tāpat tēva stāstītais par piedzīvoto Kolimā zelta raktuvēs un Intā ogļraktuvēs, par attiecībām starp kriminālajiem un politiskajiem ieslodzītajiem (kriminālistus izmantoja politisko iespaidošanai u.tml.). Nolēmu, ka jāstudē jurisprudence, jo, tikai zinot likumus, vari runāt pretī varai.

Politiski represētu personu toreiz uzņēma juristos?

Es tur ielavījos. Pēc vidusskolas gadu mācījos radiotehniku Politehniskā institūta vakara nodaļā un strādāju par krāvēju pastā. Tad nākamajā vasarā gāju uz universitāti pēdējās dokumentu pieņemšanas dienas pēdējā stundā. Mandātu komisija, kura juristiem pārbaudīja dokumentus pirms pielaišanas vai nepielaišanas pie eksāmeniem, bija jau aizgājusi mājās. Palikušie sačukstējās – ko darīsim? Man bija gadu ilgs darba stāžs, krievu valodā perfekts raksturojums un ļoti labs atestāts, tāpēc nolēma: eh, viss kārtībā, lai viņš iet uz eksāmeniem.

1968. gadā, būdams otrkursnieks, Meža un Brāļu kapos piedalījos mirušo piemiņas dienas pasākumā. Tur čekisti mani noķēra, turpat kapu kantorī nopratināja: ko te dari, kāpēc esi atnācis un, cepuri noņēmis, stāvi pie pieminekļa. Es saku – zinu, kapos cepure jānoņem. Man prasīja: “Vai zini, kas tā par skulptūru?” “Māte Latvija.”

Tas notika novembrī. Jau decembrī istabas biedrs pateica, ka viņam uzdots man pasekot. Viņa brālis jūrnieks bija izkāpis Norvēģijas krastā, tāpēc pats nevarējis atteikties sadarboties. Janvārī pēc sesijas un brīvlaika atgriezos universitātē. Tikmēr man uz mājām bija nosūtīta pavēle par atskaitīšanu (“par padomju studenta necienīgu rīcību”), bet Ugālē to vēl nebiju saņēmis.

Gāju skaidroties, bet man prasīja, kā vispār esmu ticis universitātē un pārmeta, ka netiku norādījis biogrāfijā, ka tēvs bijis sodīts. Iebildumos, ka tēvam sodāmība noņemta, neviens neklausījās.

Pusgadu Rīgā dzīvoju kā bezpajumtnieks, jo uz laukiem braukt nevarēju – tur būs pavēste par iesaukšanu armijā. Rakstīju instancēm – Augstākās izglītības ministrijai, Iekšlietu ministrijai, gāju uz pārrunām uz Stūra māju. Prokuratūrā prokurors Buse, paņēmis manas ģimenes lietu, teica, ka, viņaprāt, tur kaut kas nav kārtībā, un solīja sūtīt uz Augstāko tiesu pārskatīt.

Patiešām, 1969. gadā Augstākā tiesa pārskatīja izsūtīšanas lietu un konstatēja, ka atbilstīgi tam 58. panta apakšpunktam, pēc kura tēvs notiesāts, ģimene nebija paredzēta izsūtīšanai un līdz ar to abas sievietes ir reabilitējamas. Tante jau bija mirusi. Mātei ierēķināja deviņus Sibīrijas kolhoza gadus darba stāžā, līdz ar to viņai bija lielāka pensija. Tēvam, protams, lēģera gadus darba stāžā neskaitīja. Viņš dabūja daļējo pensiju, kādus 45 rubļus.

1970. gadā es atkal stājos Juridiskajā fakultātē, šoreiz neklātienē, un, kā par brīnumu, mani pieņēma. 1972. gadā pēc četru gadu bēguļošanas tomēr iesauca armijā. Trešo reizi juristos iestājos 1985. un pabeidzu 1990. gadā.

Tēvs aizgāja mūžībā 1978. gada 18. novembrī, māte – neilgi pirms neatkarības atgūšanas, 1989. gadā.

Vai uz Vozņesenku vēl kādreiz aizbraucāt?

1975. gadā apprecējos un nākamajā gadā aizvedu sievu parādīt savu izsūtījuma vietu. Viņai, kaut tēvs bijis leģionārs, iepriekš par šādu vēsturi un politiku nebija priekšstata. Tēvs neko nebija stāstījis.

Teicāt, ka esat laimīgs, jo piepildījās mērķis atgūt Latvijas valsti.

Minimālā laimes formula, manā izpratnē, ir – katru dienu paēdis un katru nakti siltā gultā. Savulaik man tā nebija. Kā indivīds es varu būt apmierināts; kā pilsonis – ne. Uzskatu, ka mums ir objektīva iespēja, un mani līdzpilsoņi būtu to pelnījuši – dzīvot daudz labvēlīgākos apstākļos, humānākā sabiedrībā un taisnīgākā valstī nekā tagad. Iepriekš dzīvoju ilūzijās, ka visi latvieši grib savu valsti, neatkarību, ka visiem tā ir vērtība. Bet izrādās, ka nē; ja labklājība nenāk jau rīt uz brokastlaiku, tad valsts nešķiet vērtība.

Ja indivīds ir gatavs apšmaukt otru, ja gatavs ievēlēt par likumdevēju jebkuru, kas viņam patīk, un ne par ko neatbildēt… Vecajās demokrātijās pilsoņi vismaz pārzina elementāru politikas ābeci: ko dara parlaments, ko valdība, kāda ir ministra atbildība, cik jāmaksā speciālistiem, ka par likumdevējiem jāizraugās politologi, ekonomisti, juristi, kompetenti un godprātīgi politiķi.

Ja sabiedrība neatšķir likumdošanu no teātra, tā ir viena lieta. Otra ir ideoloģiskā, morālā bāze. Mums ir tradīcija, ka varu ieguvušai partijai jānodrošina saviem sponsoriem labvēlības režīms.

Man ir 71 gads. Esmu centies veidot tādu dzīves telpu un vidi, kādu uzskatu vairākumam par labu. Neesmu to sasniedzis, jo pa šo laiku izaugušas jaunas paaudzes, kas šo vidi izveidojušas pēc sava prāta, kas nenoslauka kājas, neaizver durvis un neizslēdz gaismu. Šobrīd varu realizē, kā es saku, pamperu paaudze, kura var taisīt biksēs bez kauna sajūtas. Tādi var būt jebkurā amatā, darīt jebkuras muļķības, rīkoties neloģiski vai savtīgi un ne par ko neatbildēt.

Iedomājieties, kā mēs dzīvotu, ja kopš neatkarības atgūšanas būtu sekojuši kristiešu desmit principiem: neiekāro svešu, neatrauj otram, neapšmauc viņu, nebāz savā ķešā to, kas pienākas citam utt.!

Politiski represēto apvienības konferencē izskanēja gandarījums, ka šogad maijā pirms Mātes dienas Likteņdārzā atklās pieminekli uz Sibīriju izsūtītajām mātēm.

Mēs nevaram uzcelt lielu pieminekli, tas nav mūsu spēkos. Bet Likteņdārzā būs šis piemiņas akmens un vieta, kurp varēs doties ikviens, kas vēlēsies atcerēties mūsu mātes, viņu pārciestās grūtības un rūpes par bērniem Sibīrijā. Varbūt arī citiem cilvēkiem no malas, kam nav nekāda priekšstata par šo mūsu māšu lomu, šī piemiņas vieta rosinās painteresēties un padomāt par savas tautas vēsturi.

Autors: Dace Kokareviča, LA.lv

Foto: Timurs Subhankulovs

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē