Dalies:

„Man ir svarīgi, ka esmu bijis klāt” - Valdis Bērziņš intervijā Ligitai Kovtunai

„Man ir svarīgi, ka esmu bijis klāt” - Valdis Bērziņš intervijā Ligitai Kovtunai
  • 22. Feb. 2020

Sabiedriskais darbinieks, Latviešu fonda pārstāvis Latvijā Valdis Bērziņš intervijā Ligitai Kovtunai

Jūs bijāt viens no tiem, kas financiāli atbalstījāt filmas „Dvēseļu putenis” uzņemšanu. Kā jūs apmierina rezultāts, arī tas, kā tauta uzņem šo filmu? Skatītāju skaits ir pārsniedzis latviešu filmu skatīšanās rekordus.

Un tas ir ļoti, ļoti labi! Pirmām kārtām tas, ka cilvēki iet skatīties filmu, kas ir smaga..., tas ir smags un personisks stāsts par vēsturi. Ja tautas cīņās cieš jauns cilvēks, savas tautas patriots, tas ir tiešām smagi. Stāsts brīžiem pat šķita par daudz „asiņains”. Šī filma ir jārāda arī ārpus Latvijas, lai stāstītu par mūsu vēsturi, ko pasaulē zina, diemžēl nepilnīgi.

Lasītākās ziņas valstī

Jau februārī „Dvēseļu putenis” ies ārpus Latvijas robežām.Iespējams, ka ārzemniekiem tiešām būs grūti saprast, viņi taču mūsu vēsturi nav mācījušies ļoti detalizēti. Varbūt vajadzētu kādus paskaidrojumus, īpaši par to, kāpēc tur redzami latvieši vācu un krievu formās. Tas ir saistīts ar sāpīgo latviešu strēlnieku jautājumu.

Katrā ziņā piesaista filmas estētika, īpaši mūzika, ko rakstījusi mūsu tautiete Lolita Ritmane. Mūzika ir patiesi iespaidīga, vai ne?

Nenoliedzami! Šī varenā mūzika teicami papildina visu filmas kopnoskaņu, ir drāmatiska, kad filmas sižets ir drāmatisks, un romantiska, kad raksturo personiskas, gluži cilvēciskas izjūtas. Tiešām ļoti labi izdevusies mūzika.

Arī Latviešu fonds Amerikā tieši mūzikai sniedza daļu atbalsta, un tas ir patiešām iepriecinošs fakts, ka vērtīga mākslas darba tapšanā, latviešu vēsturi skaidrojošā un populārizējošā filmā apvienojies gan trimdas, gan Latvijas organizāciju un cilvēku personiskais atbalsts. Kāpēc arī jūs nolēmāt, ka filma „Dvēseļu putenis” ir tā vērts, lai ieguldītu savu naudu?

Pirmām kārtām mani pārliecināja cilvēki, kas bija iesaistīti šīs filmas tapšanā. Un, protams, manis paša vēlēšanās piedalīties labā, vēsturi skaidrojošā, vērtīgā darbā.

Latviešu fonda dalībniekiem tika piedāvāts projekts, ko atbalstīt, un mēs visi, kas ar saviem ziedojumiem piedalāmies Latviešu fondā, tā nolēmām.

Ik gadu ap 30 – 35 tūkstošiem dolaru tiek atvēlēti fonda lielajiem projektiem, parasti tiek financiāli atbalstīti pāris projekti ar 10 tūkstošu dolaru piešķīrumiem. Bet vēl jau ir arī tā sauktie mazie projekti, kam konkursa kārtā piešķiŗ 20 tūkstošus dolaru no ieguldījumiem, kas ir latviešu kultūrai un izglītībai nozīmīgiem projektiem ziedota nauda.

Vai ziedotāji mīt tikai Amerikā?

Pašlaik ir 420 fonda dalībnieku, jā, lielākoties Amerikā, bet ir arī dalībnieki, kas dzīvo Kanadā, Vācijā, Latvijā, arī Austrālijā.

Vai visi, kas Latviešu fondā darbojas, ir t. s. vecās trimdas pārstāvji vai arī jaunās latviešu paaudzes cilvēki?

Esmu priecīgs pateikt, ka fonds atjaunojas! Kad biju Latviešu fonda priekšsēdis pirms gadiem piecpadsmit divdesmit, fonda Padomē pārsvarā bija sirmas galvas. Tagad ir jauni cilvēki. Tātad – Latviešu fonds ir jaunu ļaužu rokās.

Atgādināšu, ka Padomes locekļi strādā brīvprātīgi, nesaņemot atalgojumu. Fonds tika dibināts ASV 1970. gadā kā bezpeļņas organizācija, lai uzturētu latvietību trimdā. Projekti attiecīgi tika īstenoti galvenokārt Amerikā un Kanadā. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ļoti nozīmīga financējuma daļa tiek piešķirta tieši Latvijai. Pēdējos gados atbalstītie projekti bijuši no Latvijas, Kanadas, ASV, Austrālijas, Šveices, Vācijas, Italijas, Islandes... Galvenais, lai projekts būtu nozīmīgs latviešu kultūrai, vēsturei, izglītībai.

Šāgada konkursam ir iesniegti 17 lielie projekti (kam piešķīrums ir līdz 10 tūkstošiem dolaru) un 29 mazie projekti (kam piešķīrums ir līdz diviem tūkstošiem dolaru). Par iepriekšējā gada piešķīrumiem runājot, vēlos minēt, ka bez jau nosauktās filmas „Dvēseļu putenis” atbalstīti Dziesmu un deju svētki Kanadā, latviešu teātŗu festivāls Laipa Islandē, izstādes Nyet, nyet Soviet tapšana u. c.

Vai tiek piešķirtas arī stipendijas?

Es būtu priecīgs, ja tiktu piešķirtas arī stipendijas, pagaidām šis jautājums tiek apspriests Padomē, kuŗas sastāvā ir seši cilvēki. Lēmumu par stipendiju fonda izveidošanu ir jāpieņem fonda dalībniekiem.

Vai gadās, ka fondu „piekrāpj”, neīstenojot projektu?

Pāris reizes ir gadījies. Un ir arī gadījumi, kad jāatgādina projektu autoriem, lai taču atsūta pārskatus un atskaites. Galu galā tā ir fonda dalībnieku nauda, kas jāizlieto precīzi piešķirtajiem mērķiem.

Cik ilgi esi „Latvijas latvietis”?

Sākumā biju nepilnus divus gadus – 1943. un 1944.!

Skaidrs, kad piedzimi un devies prom... uz kurieni?

Kopā ar mammu devos bēgļu gaitās, tēvs jau bija iesaukts leģionā. Mamma daudz par šo laiku nestāstīja... bija pārāk sāpīgi. Bēgļu gaitās viņa devās kāda nejauši satikta vācu zaldāta mudināta, kas, teicis – „kundze, ja jūs negribat satikt krievus, ātrāk dodieties prom”. Tas bija mūsu lauku mājās pie Cēsīm, „Vielās”, vāciešiem atkāpjoties, mamma iejūdza zirgu, vecākajam brālim lika paņemt nepiecieša- mās mantas un ņemt ciet grožus. Tētis pēc kaŗa nonāca Zēdelgemā. Jaunākais brālis piedzima Vācijā. Mēs bijām Bavārijā, un mums laimējās visiem tur satikties! Tālāk – latviešiem raksturīgais ceļš uz Ameriku. 1980. gadā mamma aizgāja Mūžībā, man uzradās pamāte. Tāds liktenis. Mamma nu atdusas Grandrapidos, tēvs un pamāte – Jelgavā.

Kad pirmoreiz atbrauci uz Latviju?

1990. gadā. Kopš 1992. gada vismaz reizi gadā braucu šurp, uz Latviju. 1996. gadā saņēmu piedāvājumu strādāt Polijā (esmu autobūves inženieŗis), kur strādāju līdz 2000. gadam. Tad pensionējos un atgriezos Latvijā, kur 1990. gados biju atguvis ģimenes īpašumus.

Nu jums ir jauna ģimene Latvijā, sieva Ilze, ar kuŗu esa laimīgs un turpinat būt rosīgs latviešu lietās. Kā tas izdevās?

Ilzi es satiku 3x3 nometnē Madlienā 1990. gadā. Viņa bija atbraukusi paciemoties ar savu paziņu, arī mediķi no Amerikas. Pēc nometnes turpinājām sazināties un atklājām, ka mums ir daudz kopīga. Nu esam kopā jau 23 gadus.

Vai jūs aicinātu tautiešus braukt uz Latviju? Ko jūs viņiem teiktu?

Brauciet mājās! Te taču ir daudz mierīgāk. Mans tēvs ar pamāti pārcēlās jau aizvadītā gadsimta 99. gadā un vairākkārt man teica: „Paldies, dēls, ka tu mums palīdzēji pārcelties!” To pašu teica arī mana tante, kuŗa dzīvoja Mičiganā un mūža beigās atrada mieru Latvijā. Viņa pārcēlās 2002. gadā, dzīvoja „Cīrulīšos” pie Cēsīm.

Jūs ziedojat arī Likteņdārzam. Kāpēc?

Man ir tāda dziļi personiska izjūta, ka arī man tur jāpiedalās, jo man liekas tik saprotami un tik cēli tie mērķi, ar kādiem Likteņdārzs top. Vienmēr nevajag par to runāt un savu piemiņu iemūžināt – man pietiek ar to, ka esmu pēc savām iespējām piedalījies, lai šis dvēseļu dārzs taptu, kā iecerēts. Man tiešām nav svarīgi, lai mani nosauktu vārdā. Man pašam ir svarīga sajūta, ka esmu bijis klāt Likteņdārza tapšanā.


Latviešu Fonda padome: Arnis Ansons, Ilze Pētersone, Brigita Rumpētere, Renāte Kenney, Laura Ramane, Valda Grinberga, Mārtiņš Hildebrants.

Par Latviešu fondu

Fonda Padomē darbojas: Valda Grinbergs, Elizabete Ludvika,Mārtiņš Rācenis, Andra Berkolda, Mārtiņš Hildebrants,Arnis Ansons.

Komisijās: Renāte Kenney, administrātīvā komisija, ieguldī- jumu komisija – Brigita Rum- pēters, Valda Grinbergs, Mār- tiņš Rācenis. Ilze Pētersone, Sabiedrisko attiecību komisija,Valdis Bērziņš, Latviešu fonda Latvijā komisija.

Padomdevēju komisija – Tija Kārkle, Elisa Freimane, Sandra Kronīte-Sīpola. Revidenti –Anita Grīviņa, Laura Ramane,Andrejs Dumpis.

Par projektiem. 2019. gadā Latviešu fonds atbalstīja 11 ma- zos projektus $19 998 apmērā, četrus lielos projektus $33 068 apmērā, kā arī divus īpašās ak- cijas projektus, kam saziedoja pilnās pieprasītās summas par $ 3135.

Piedaloties Latviešu fonda lo- terijā, varat vinnēt arī mūsu avīzes Laiks abonementu vienam gadam!

Vairāk skatiet www.latviesufonds.com

Autore: Ligita Kovtuna

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Laiks"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti