Dalies:

Mājup ar profesionālu izaicinājumu – pētīt plastmasas piesārņojumu Latvijas ezeros

Mājup ar profesionālu izaicinājumu – pētīt plastmasas piesārņojumu Latvijas ezeros
Aiga Dambe, LV portāls
  • 04. Jun. 2019

Bioloģe Inta Dimante-Deimantoviča par desmit Norvēģijā pavadītiem gadiem saka: “Tas bija tā vērts, šis laiks bagātināja mani kā personību, deva lielisku profesionālo pieredzi, no attāluma ļāva izvērtēt etnisko piederību.” Esot prom no Latvijas, vairāk uzplaukušas patriotiskās jūtas.


ĪSUMĀ

  • Jaunā speciāliste no Latvijas aizbrauca finanšu krīzes laikā – gribējies gūt jaunu darba pieredzi.
  • Uz Norvēģiju viņa devās divatā ar toreizējo draugu, tagad vīru, bet pēc desmit gadiem Latvijā atgriezās jau ģimene ar diviem bērniem.
  • Latvijas Hidroekoloģijas institūts vēlējās attīstīt jaunu izpētes jomu – mikroplastmasas piesārņojums saldūdeņos.
  • Depozīta sistēmas attīstībā liela loma ir cilvēku izglītošanas jautājumam, pagātnes mantojumam un politiskajai gribai.
  • Ģimenei lieti būtu noderējis pārcelšanās pabalsts, jo izmaksas, atgriežoties ar diviem maziem bērniem, ir bijušas lielas, kā arī dokumentu kārtošana aizņēmusi daudz laika.

Jaunā speciāliste, kas tolaik strādāja Valsts vides dienestā, no Latvijas aizbrauca finanšu krīzes laikā – gribējies gūt jaunu darba pieredzi. Uz Norvēģiju viņa devās divatā ar toreizējo draugu, tagad vīru, bet pēc desmit gadiem Latvijā atgriezās jau ģimene ar diviem bērniem. Kāpēc tieši Norvēģija? Intas draugs jau divus gadus braukājis uz Norvēģiju darba jomā, beigās nemitīgā atrašanās starp divām valstīm palikusi par grūtu.

Par doktori kļuva Norvēģijā

Lasītākās ziņas valstī

I. Dimante-Deimantoviča ir beigusi Bioloģijas fakultāti. 2012. gadā, jau Norvēģijā dzīvojot, aizstāvējusi disertācijas darbu par Latvijas dziļo ezeru ekoloģiju. “Bija liela pauze disertācijas izstrādē, pārcelšanās dēļ tā ievilkās astoņus gadus. Kādā brīdī likās, ka viss ir jāmet pie malas, ka tas varbūt nav vajadzīgs,” atceras Inta. “Izrādījās, ka Norvēģijā vienkāršiem darbiem biju pārāk augsti kvalificēta – ar bakalaura un maģistra grādu, ar savu pieredzi. Norvēģijā Dabas izpētes institūtā vajadzēja cilvēku ar manu kompetenci, piedalījos konkursā, bet no 54 pretendentiem paliku otrā. Taču man piedāvāja brīvprātīgās darbu, lai varētu pabeigt disertāciju. Mans doktora grāds zinātnei bija ļoti vajadzīgs.”

Pēc doktora grāda iegūšanas I. Dimante-Deimantoviča ieguva iespēju kā pētniece strādāt pie jauna projekta, un tika piedāvāts pastāvīgs līgums. Pirms tam institūtā viņa vairāk darbojās kā laborante asistente, bet kā pētniece sākotnēji saņēma tikai 30% no pilnas slodzes. Pirms braukšanas atpakaļ uz Latviju strādāja jau 80% no pilnas slodzes.

Darba vide var būt arī skarba

Kopš pērnā gada augusta jaunā zinātniece strādā Latvijas Hidroekoloģijas institūtā, pēta mikroplastmasas piesārņojumu ezeros. Lūgta salīdzināt zinātnieku situāciju abās valstīs, I. Dimante-Deimantoviča atzīst, ka Norvēģijā finanšu līdzekļu ir vairāk, uzreiz var nopirkt aparatūru. Taču viena pētnieka darba stunda šajā ziemeļu valstī izmaksā ļoti dārgi, un alga veidojas tieši pēc projektos nostrādātā laika. Līdz ar to veidojas ļoti skaudra iekšējā konkurence, nereti pētnieki projektos nesadarbojas, bet savstarpēji konkurē.

I. Dimante-Deimantoviča: “Jārēķinās, ka Norvēģijā darba vide var būt arī ļoti skarba. Latvijā tā nav, institūtā vairāk esam orientēti uz sadarbību, kas man ļoti patīk. Darba vide un attiecības Latvijā ir patīkamākas nekā Norvēģijā. Bet tas ir ļoti atkarīgs no kolektīva, man ir ļoti paveicies.”

Pašizaugsme un sabiedrības labums

“Pēc desmit gadiem institūtā jutos, ka esmu sevi izsmēlusi, gribēju kaut ko citu,” saka Inta. “Bija skaidrs, ka pārcelsimies, jo mana nodarbošanās – zooplanktona un vēžveidīgo pētīšana saldūdeņos – ir gana specifiska pat Norvēģijai. Pa visu šo ziemeļu valsti bijām tikai trīs speciālisti, kas ar to nodarbojas. Tad vīrs palēnām sāka pilināt ideju – ja vienalga ir jāpārceļas, kāpēc tā nevarētu būt Latvija? Un tad viss kaut kā tā salikās: Latvijas Hidroekoloģijas institūts vēlējās attīstīt jaunu jomu – mikroplastmasas piesārņojums saldūdeņos, ko es redzēju kā lielu izaicinājumu, jo man pieredzes šajā jomā nebija. Šādu pētījumu redzēju kā iespēju pašizaugsmei, kā arī jēgpilnu darbu sabiedrības labā.”

Mikroplastmasas piesārņojuma ezeros izpētes projektu Inta sāka pērn decembrī, un tas ilgs trīs gadus. Plastmasas piesārņojums apkārt ir milzīgs. Nesen medijos bija publicēta ziņa, ka Mariannas dziļvagā, kas atrodas Klusajā okeānā un ir dziļākā zināmā zemūdens vieta uz Zemes – 10 928 metri, kāds amerikānis līdzās dzīvajai dabai okeāna dzelmē pamanījis arī taisnstūrainus metāla vai plastmasas objektus, vienu no tiem ar uzrakstu. Inta spriež, ka tas ir likumsakarīgi: viss, kas nonāk dažādos ūdeņos, ar laiku nosēžas to dziļākajās vietās.

Plastmasa līdz galam nesadalās

“Plastmasas piesārņojums mūsdienās ir aktuāla tēma. Atslēgas vārds slēpjas tajā, ka neviens, sakot, ka plastmasa sadalīsies 400 vai 500 gadu laikā, to īsti nezina, jo plastmasu pasaulē rūpnieciskos apjomos sāka ražot tikai pagājušā gadsimta 40. un 50. gados. Tas ir vien pieņēmums,” saka zinātniece.

Pēdējie pētījumi liecina, ka atkarībā no polimēra veida plastmasa līdz galam nesadalās, tikai izveidojas mazāki gabaliņi, kas turpina mikroplastmasas vai nanoplastmasas veidā cirkulēt apkārtējā vidē.

Saskarsme ar dabu un attieksme pret to Norvēģijā veidojas jau bērnudārzā. Jau mazajās grupās reizi nedēļā ir pārgājieni dabā, tiek ņemtas līdzi maizītes un dzērieni, viss aiz sevis tiek savākts. Latvijā bērnudārzā saskaros ar to, ka reizēs, kad ir slikts laiks, ārā neiet, jo bērniem nav nodrošināts atbilstošs apģērbs. Ir vecāki, kas baidās, ka bērns būs nosmērējies, dubļains. Latvijā nav pārmantojamības, vecāki to nenodod saviem bērniem.

Pagaidām pētījuma ietvaros Latvijas ezeros ir ievākti paraugi, bet nav iegūti analīžu dati, jo viena parauga apstrāde ilgst vidēji trīs līdz četras nedēļas. Pagaidām Latvijā nav nepieciešamās aparatūras, tāpēc sadarbība notiek ar laboratoriju Dānijā. “Mikroplastmasas piesārņojumu ūdenī nemaz nevar redzēt, jo pētām daļiņas izmērā līdz desmit mikroniem – to nevar redzēt ar aci,” skaidro pētniece.

Jāievieš depozīta sistēma

Taujāta par to, kāda Latvijā būtu jāievieš depozīta sistēma, I. Dimante-Deimantoviča saka, ka nav iedziļinājusies Latvijas plānotajā sistēmā, bet līdzētu jebkas, kas veicinātu vides piesārņojuma mazināšanos, un izklāsta Norvēģijas pieredzi. Norvēģi lepojas ar vienu no veiksmīgākajām un efektīvākajām depozīta sistēmām pasaulē. Tiek atgūts līdz 95% plastmasas pudeļu un skārda bundžu, visā valstī kopā taru ir iespējams nodot aptuveni 11 000 pieņemšanas punktu un automātu. Pārmaiņas depozīta sistēmā notika ap 2014. gadu, kad vairāk izmantojamās biezās plastmasas pudeles tā vietā, lai tiktu uzkrātas un transportētas mazgāšanai un tīrīšanai, tika aizstātas ar vienreizējām plānām plastmasas pudelēm, kuras automātos tiek saspiestas uzreiz, tādējādi aizņem mazāk vietas un pēc tam tiek pārstrādātas.

Veikalā nopērkamā dzēriena cenu veido divi komponenti – šķidrums un tara. Pēc tam pudeli var nodot speciālā automātā – tādi ir uzstādīti pat mazos veikaliņos – un saņemt pretī čeku par taras atgriešanu. Čeku var izmantot nedēļas laikā tajā pašā veikalā, norēķinoties par precēm. Sistēma veidota tā, ka tiek pieņemtas arī ārzemju pudeles, bet par tām nesaņem taras depozītu.

I. Dimante-Deimantoviča uzskata, ka depozīta sistēmas attīstībā liela loma ir cilvēku izglītošanas jautājumam, pagātnes mantojumam un politiskajai gribai: “Par mikroplastmasu Norvēģijā runā jau kādu laiku. Cilvēki zina, kas tas ir un kāpēc plastmasa ir jāsavāc. Latvijā tas ir vēl aizsākuma fāzē, to sākam apzināties pamazām. Joprojām apglabājam vairāk nekā 50% no plastmasas atkritumiem. Savukārt Norvēģijā gandrīz nav apglabājamo atkritumu, lielākā daļa tiek savākta un izmantota enerģijas atgūšanai vai pārstrādei.”

Nav optimālas pārstrādes sistēmas

Latvijā nav optimāli izstrādātas otrreiz pārstrādājamo atkritumu savākšanas sistēmas, spriež zinātniece, kā piemēru minot cementa ražotāju “Cemex”, kas pēc īpašnieka maiņas nesen pārtapis par SIA “Schwenk Latvija”. Brocēnu cementa rūpnīcā priekšroka tiek dota Latvijā saražotajam alternatīvajam kurināmajam un tikai pēc tam iztrūkstošā daļa tiek importēta. Latvijā saražotais kurināmais ir labas kvalitātes, bet tā nav pietiekamā daudzumā. Viena no būtiskām problēmām, kas to ietekmē, – atkritumu nepienācīga šķirošana mājās.

To, ka sistēma nav optimāla, rāda arī Intas ģimenes pieredze. Par bioloģisko atkritumu nodošanu jau gadu viņas ģimene nevar vienoties ar Mārupes atkritumu apsaimniekotāju. Intas ģimenē ir pieci cilvēki, labprāt nodotu šķirotus bioloģiskos atkritumus, jo kompostam viss netiek izmantots. “Sistēma, lai nodotu bioloģiskos atkritumus, ir izveidota, bet dzīvē tā īsti nedarbojas,” rezumē I. Dimante-Deimantoviča.

Runājot par to, kāpēc Latvijā meži, īpaši Pierīgā, ir pilni ar atkritumiem, zinātniecei ir savs pieņēmums: “Saskarsme ar dabu un attieksme pret to Norvēģijā veidojas jau bērnudārzā. Jau mazajās grupās reizi nedēļā ir pārgājieni dabā, tiek ņemtas līdzi maizītes un dzērieni, viss aiz sevis tiek savākts. Bērniem ir aktivitātes brīvā dabā, un viņi redz, cik tas ir interesanti. Latvijā bērnudārzā saskaros ar to, ka reizēs, kad ir slikts laiks, ārā neiet, jo bērniem nav nodrošināts atbilstošs apģērbs. Ir vecāki, kas baidās, ka bērns būs nosmērējies, dubļains. Vecāki pat bērniem pārmet, kāpēc viņi ir tik netīri. Šķiet, mani bērni ir vieni no netīrākajiem bērnudārzā. Var redzēt, ka Latvijā nav pārmantojamības, ka vecāki to nenodod saviem bērniem. Bet pakāpeniski šī situācija uzlabojas. Norvēģijā cieņpilna un draudzīga attieksme pret dabu veidojas jau no mazām dienām.”

Diaspora Norvēģijā

Stāstot par dzīvi Norvēģijā, sieviete raksturo, ka šajā zemē Latvijas diaspora ir ļoti aktīva, ir vairākas biedrības, kas orientējas uz kultūras dzīves bagātināšanu. Piemēram, Inta izveidoja grāmatu un filmu klubu: “Tas sākās no pāris cilvēku grupas. Tagad reizi gadā Norvēģijā viesojas vismaz viens rakstnieks vai dzejnieks no Latvijas.”

Pētniece atzīst, ka ģimenei gribējās paturēt latvisko vidi, uzturēt kontaktus. Tas arī izdevies. “Ikdienā noturējām latvisko identitāti – svinējām kopā svētkus, runājām savā valodā, apmainījāmies ar informāciju. Vīrs arī dejoja tautas dejas, bet bērni gāja latviešu skoliņā. Sabiedrība Norvēģijā ir atvērtāka cittautiešiem nekā Latvijā, bet tas ir ieaudzināts,” viņa spriež.

Vērtējot Diasporas likumu, I. Dimante-Deimantoviča teic, ka tas vairāk vērsts uz to, lai diasporai labi klātos ārvalstīs. Savukārt viņas ģimenei lieti būtu noderējis pārcelšanās pabalsts, jo izmaksas, atgriežoties ar diviem maziem bērniem, ir bijušas lielas, kā arī dokumentu kārtošana aizņēmusi daudz laika. Problēma bijusi arī mazuļu iekārtošana bērnudārzā. Lai bērni tiktu vienā bērnudārzā, izvēle bijusi par labu privātajam dārziņam, kas gan neesot lēts prieks. Zinātniece par valsts tuvredzību sauc zemo pirmsskolas izglītības darbinieku atalgojumu.

I. Dimante-Deimantoviča arī atklāj, ka patlaban viņai ir piešķirts trīs gadu bezalgas atvaļinājums, lai varētu atgriezties iepriekšējā darbā institūtā Norvēģijā. “Kad priekšniekam teicu, ka braucu atpakaļ uz Latviju, viņš ieteica labi padomāt, īpaši par atalgojumu. Norvēģijā man bija nodrošināts amats, darbs līdz pensijai, stabilitāte, bet tas savā ziņā notrulināja, sāku profesionāli garlaikoties. Man ir vajadzīgs profesionālais izaicinājums. Un ir sajūta, ka nevēlēšos atgriezties Norvēģijā.”

Autors: lvportals.lv

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti