Dalies:

Mācītāji Ivars un Anita Gaides dalās garīgās pārdomās

Mācītāji Ivars un Anita Gaides dalās garīgās pārdomās
  • 03. May. 2020

“Esmu pilns paļāvības, jo redzu Kunga labvēlību dzīvo zemē! Esi droša un stipra, mana sirds! Ceri uz Kungu!” 27.Ps. 13,14.

Lēnām tuvojamies masīviem dzelzs vārtiem. Te, Toronto Jorkas kapsēta, kur bieži būts, bet nu tā slēgta. Mūs sagaida drošības sargs un meklē mūsu vārdus sarakstā. Meklē pāris reizes. Jūtam nedrošību par to, vai, kā solīts, esam pieteikti. Domas aizklīst: vai varētu būt līdzība ar debesu vārtiem? Vai tos jebkādos apstākļos Dievs slēgtu? Vai varam justies iedrošināti ar Augšāmceltā Pestītāja Jēzus Kristus solīto un Lieldienā apstiprināto, ka ļaunais un nāve ir uzvarēti un reiz būsim Dieva valstībā?

Tas sludināts jau sen un apstiprināts caur pašu galveno – Jēzus augšāmcelšanu no kapa. Un kā ir ar tiem, kas tam netic? Nedrošība šeit un pat debesīs? Varbūt bailes vai izlikšanās šeit un tādēļ trūkst ticības spēka. Ja nu tomēr ir tādi Dieva valstības vārti, kur sargs ar Dzīvības grāmatu un tajā meklējamiem ierakstiem?

Lasītākās ziņas valstī

Šīs pārdomas saistītas ar to, ka esam braukuši uz tuva ticīga cilvēka izvadīšanu pēc gaŗa, labi dzīvota mūža, lai gan ir tādi laiki, ka pat daļa ģimenes nav pielaista klāt, jo atrodas karantīnā, un nedrīkstam būt vairāk nekā pieci. Tiekam ielaisti un esam procesijā, kur vairums mašīnu ar vienu braucēju. Kopā ar zārka nesējiem nonākam kapa vietā. Ir vēsa saulaina diena ar putnu dziesmām un šķiet, ka arī daba izjūt atelpu un Dieva mājienu ļauties pavasarim. Neskatoties uz visu citu, šis brīdis veltīts izvadīšanai ar Dieva Vārdu, dziesmām un svētīšanu. Tas nenoliedzami ir svarīgi: nav labi to atlikt uz kādu vēlāku, mums nezināmu laiku. Visam savs nolikts laiks, kas ir arī žēlastības laiks. Vēl kas papildus šim brīdim kapsētā tiek iecerēts citā izdevīgākā laikā. Lieldiena sagaidīta un šajā, tieši Jurģu dienā, gribam ceļinieku izvadīt uz debess tēviju.

Tā Dieva vārdi, lūgšanas un dziesmas skan, lai rastu dvēseles lidojumu ceļiniekam un mums pacilājumu. Tukšās kapsētas klusumā tas izskan pie- mēroti un ticami. To izjūtam, jo ir iets cauri Lielai Piektai. Tās drausmas gan vēl iet līdzi, bet nu ir Lieldienas ticības gaisma! Apustulis Pāvils raksta kristīgajiem Romā: „...Nedz nāve, nedz dzīve, nedz eņģeļi, nedz varas, nedz tagadne, nedz nākotne, nedz cita kāda radīta lieta mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Rom. 8:38,39).

Mūsu dvēselēs no visām pusēm lūko iesēt arī ko citu, maldu vēstis ar dažādiem modeļiem, bet bez atgriešanās pie Dieva. Tā Dieva mums dotā pasaule var kļūt par slēgtu kapsētu. Bet, paldies Dievam, tam tā nav jābūt! Ir vēl arī Dieva žēlastības laiks!

Kad soļu šai dzīvē sperts gana bez skaita,
un tomēr Augstākā ziņā, kam paļaujas dziļi dvēsele mana, dzīvojot iegrimstu mūžības miņā...
Kā vārpas grauds zemē guldīts tad tieku,
mirstot, jau ceļos pretim jaunai dzīvei,
kad savu cerību vien Viņā lieku,
dvēsele augšām raisās Gara brīvei.
Kā putniņš, kas ceļas pāri par smago - nīcīgais, sāpīgais palicis lejā.
Paldies Dievam, ļauts tev piedzīvot labo,
gaismu, kas atspīd tev garīgā sejā.

Ar pa ceļam iegādātu garšīgu ēdienu dodamies uz savu māju, ko paši varam atslēgt un kur baudām daudz svētību. Dievu daudzina putnu dziesmas un pavasaŗa vēstis dabā. Kad dodamies pastaigā, kaimiņu mājas iebraucamā ceļā lasām ar krāsainiem krītiem, jaunu roku izteiksmīgi rakstīto: „Don’t worry! Be curageous! Be happy! Smile - it’s infectious!” Klausāmies mierinošu vai pacilājošu mūziku. Spēlējam vai dziedam paši. Dievam par godu! „Ak tu priecīga, ak tu svētīga, Augšāmcelšanās dieniņa, akmens ir vēlies, Kristus ir cēlies, priecājies, priecājies, draudze!” Kā arvien, to pārsedzam ar 46. Ps. ticības spēka vārdiem, kas daudziem bijuši par ticības dzīves mudi: „Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā!”

Domājot par cietējiem un Dieva mierā aizgājušajiem, ieņemam tos lūgšanās. Zinām, ka to jūt un tas palīdz. Tā tas ir Kristus Dārzā un citur, savā ģimenē un draugu saimē. Lūdzam par mūsu visu kopējo pasauli, tās mieru un pastā- vēšanu. Gatavojam pārdomu vārdus, ko izsūtīt, pateikt, ar ko stiprināt piezvanot. Tas spārno arī pašus, jūtamies vajadzīgi un, paldies Dievam, Lieldienai šajā pusē.

Mācītāji Ivars un Anita Gaides
Toronto

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti