Dalies:

LV portāls: Aija Lulle - Sarunas par/ar “diasporu”

LV portāls: Aija Lulle - Sarunas par/ar “diasporu”
  • 07. Sep. 2018

Kad LV portāla redaktors mani uzrunāja vērtējumam par valsts komunikāciju ar diasporu, domāju par šiem abiem svešvārdiem – “komunikācija” un “diaspora”. Manuprāt, izpratne par praktisku atbalstu vai sadarbību ar diasporu vispirms tomēr ir jāsāk ar plašāku skatu par vārdiem, kurus veltām ārvalstīs mītošajiem un Latvijā dzīvojošajiem, un to nozīmi. Tāpēc šis raksts būs kā atkāpšanās no ikdienas politiskās un sadzīviskās runas un atskats uz to, kā esam nonākuši līdz vārdam ”diaspora”.

ĪSUMĀ
  • - Visspilgtāk nodevēja tēlu attiecībā uz izsūtītajiem un ārzemēs dzīvojošajiem – trimdiniekiem – kultivēja padomju vara.
  •  
  • - Sarunās par prombūtni vislielākā sāpe ir neizrunātā starp tuvākajiem cilvēkiem. Un tai ļoti strauji pāri klājas nevēlēšanās sarunāties, kurai seko nespēja runāt, jo atsvešināšanās jau ir notikusi.
  •  
  • - “Diaspora” nav sliktākais jēdziens, kā mēģināt mainīt runas ievirzi. Bet, protams, kā ikviens jauns vārds, tas ir jāpiepilda ar labu saturu.
  •  
  • - Ja man būtu vara, es ieteiktu vispār atmest šos atsvešinātos vārdus “remigranti” un “reemigranti”.
  •  
  • - Cilvēki, runājot par sevi un tuvajiem, parasti nelieto lietvārdus, bet darbības vārdus – “atgriezos”, “atbraucu”, “esmu (atkal) Latvijā”.

Jūras braucēji un “nodevēji”

Emigrācija (izbraukšana) no Latvijas teritorijas ir notikusi tik sen, cik vien ir pieejami vēsturiskie materiāli. Pat valodas liecībās varam atšķetināt, ka latviešu un baltu valodu iezīmes ir atrodamas ziemeļu tautu valodās un otrādi. Labāk zināmi ir tautasdziesmu vēstījumi, jūras ceļojumi ar kolonizācijas iecerēm jau 17. gadsimtā, vēlākais Krišjāņa Valdemāra uzsaukums “Latvji, brauciet jūriņā” par bagātību vairošanu, dodoties pa tā laika lielceļiem uz zemēm tuvu un tālu no Latvijas. 19. gadsimta beigu un īpaši ar Pirmo pasaules karu saistītās izceļošanas un bēgļu gaitas jau ir samērā labi dokumentētas.

Nav vietas šajā rakstā ”atrakt” sakņu dziļumu un plašumu, vien gribu norādīt, ka ”nodevēja” vārda aizmetņi un pārmetumi nav jauni. Spilgti avoti tam ir 1920. un 1930. gadu preses materiāli, valdības sēžu atreferējumi, kad tolaik brīvajā Latvijā sprieda – dot vai nedot ārzemju pasi tiem, kuri gribēja izceļot uz Brazīliju un citām vietām Latīņamerikā. Savukārt uz cilvēkiem, kuri mācījās, radīja mākslu vai dzīvesstila dēļ uzturējās tā laika Eiropas metropolēs, piemēram, Berlīnē vai Parīzē, šādi vārdi neattiecās. Tātad varam redzēt, ka aizbraucēja kā nodevēja vai aizbēdzēja tēls ir selektīvs un nereti to attiecina uz lielāku, iedomātu, bet personīgi nepazīstamu cilvēku grupu, nereti – uz smaga darba darītājiem, kamēr jauni, talantīgi censoņi ir homo novus – pasaules elpas nesēji Latvijā un Latvijas vārda nesēji pasaulē. 

Lasītākās ziņas

Bet visspilgtāk nodevēja tēlu attiecībā izsūtītajiem un uz ārzemēs dzīvojošajiem – trimdiniekiem – kultivēja padomju vara. Un padomju varai arī bija, ko bīties, jo intelektuālais potenciāls, drosme, sadarbības spēja ar baltiešiem un citiem trimdiniekiem, kā arī ar valdībām un diplomātiskajām pārstāvniecībām pasaulē bija ievērojama. Nav pārsteigums, ka teju automātiski (un ticu, ka tas bija neapzināti, nevis lepni nesot padomju mantojumu cilvēku pretstatīšanā) aizbraucēja kā nodevēja tēls uzvirmoja arī 2000. gados, kad cilvēki sāka izbraukt pa simtiem un tūkstošiem. Nodevēja tēla galvenā funkcija ir pretstatīt un sarīdīt cilvēkus tik ļoti, ka kaimiņam ir vienalga par kaimiņa, skolas biedra likteni un bijušajiem darba kolēģiem – vienam par otru.  Nodevēja tēla ekspluatēšana ir visspēcīgākā metode ”brāļu kariem” un aicinājumam uz nežēlību.

Visu rakstu iespējams izlasīt portālā lvportāls.lv

Foto: CC0 licence

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti