Dalies:

LV portālam: Inga Spriņģe - Kam piekar viltus ziņas birku

LV portālam: Inga Spriņģe - Kam piekar viltus ziņas birku
  • 18. Sep. 2018

Nesen piedalījos kādā televīzijas diskusijā par to, vai būtu bargāk jāsoda viltus ziņu publicētāji. Saruna izvērtās haotiski, jo atklājās, ka raidījuma dalībniekiem un arī skatītājiem katram bija cita izpratne par to, kas ir viltus ziņa. Nespējot to konkretizēt, diskusijā tālāk par pļāpāšanu netikām.

ĪSUMĀ
  • Šobrīd Latvijā neviens likums neaizliedz publicēt melus.
  • Ir vajadzīgi labi mediju pratības un kritiskās domāšanas kursi.
  • Esam saskaitījuši vismaz desmit “Facebook” lapas, kas uzskatāmi vēršas pret konkrētām partijām vai politiķiem, bet vairums to ir anonīmas.
  • Vainot žurnālistus viltus ziņu izplatīšanā, apšaubot viņu motivāciju, ir vieglāk, nekā atbildēt uz jautājumiem pēc būtības.
  • Arī mēs, žurnālisti, dzīvojam savā burbulī un brīnāmies, ka daļa sabiedrības mūs nesaprot.

Kamēr es runāju par diviem aizturētajiem jauniešiem, kas publicēja tīrus izdomājumus ar mērķi savākt vairāk klikšķu, lai pelnītu no automatizētām “Google” reklāmām, TV diskusijas vadītājs ar viltus ziņām bija sapratis konspirāciju teorijas par globālo sasilšanu un mēmes ar izsmejošiem politiķu foto, bet zālē sēdošā politiķe viltus ziņu izplatīšanā vainoja žurnālistu, kurš bija publicējis partijas līderu telefonsarunas. Lai par šo problēmu veidotos saturīga saruna, vispirms ir jāsaprot, kas tad ir viltus ziņas un kas – ne.

Pēdējos divus gadus pastiprināti analizējot sociālajos tīklos notiekošo, piedaloties neskaitāmās diskusijās un lasot pētījumus par viltus ziņu (un dezinformācijas) tēmu, esmu nonākusi pie šādiem secinājumiem.

Lasītākās ziņas

“Tīru” viltus ziņu ir maz

Šajā sadaļā es iedalu informāciju (apzināti izvairos lietot vārdu “ziņas”), kas ir simtprocentīgs izdomājums. Piemēram, Rīgas centrā sabrucis lielveikals, ceļā uz Liepāju apgāzies autobuss ar skolēniem vai arī Latvijā nokritusi lidmašīna. Šādu informāciju ir viegli pārbaudīt un konstatēt, ka tie ir meli.

Jautājums: vai un kam vajadzētu rīkoties? Šobrīd Latvijā neviens likums neaizliedz publicēt melus. Ja meli ir publicēti nevienam nezināmā tīmekļvietnē, lai tā tur nomirst dabiskā nāvē. Slikti, ja ar šo informāciju sāk dalīties daudz cilvēku, izraisot paniku daļā sabiedrības vai arī kādam nodarot materiālu kaitējumu (piemēram, lielveikalam vai valsts iestādei, tostarp policijai vai mediķiem, kuriem zvana satraukti cilvēki). Šādā gadījumā informācijas izplatītājiem jāsaņem sods kaut vai kā brīdinājums citiem vieglas peļņas kārotājiem.

Kad gatavojām publikāciju par konkrētajiem viltus ziņu izplatītājiem, nu jau policijas aizturētais, bet tobrīd vēl brīvībā esošais Niks Endziņš apbrīnojami vaļsirdīgi kolēģei stāstīja, kā viņš veido viltus profilus “Facebook” un izdomā satraucošu saturu, lai cilvēki klikšķinātu. Puiša balsī nebija ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu, ka viņš darītu kaut ko neētisku. Vienlaikus nedomāju, ka aizturētajam jaunietim vajadzētu piemērot cietumsodu. Publisks pēriens kā naudas sods vai arī lapu grābšana parkā būtu pietiekami. Vismaz iesākumā.

Raksta autore: Inga Spriņģe, "Re:Baltica"

Visu rakstu iespējams izlasīt portālā lvportals.lv

Foto: Ieva Čika/LETA

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti