Dalies:

Lūgšanas, gaviles un prieka asaras. Aculiecinieki par 1990.gada 4.maiju

Lūgšanas, gaviles un prieka asaras. Aculiecinieki par 1990.gada 4.maiju
  • 19. Oct. 2019
  • 16.07

Katram, kurš piedzīvojis 1990.gada 4.maiju, protams, ir savas, personiskas atmiņas par šo dienu. Bet – kā notikumus atceras un ko izjuta tie, kuri Latvijas vēsturei tik nozīmīgajā datumā stāvēja, lūdzās, dziedāja un slaucīja prieka asaras turpat – līdzās pašam notikumu epicentram?

Tas, ko aculiecinieki, šķiet, gan visbiežāk atceras par 4. maiju – esot bijusi ne ar ko nesalīdzināmā sajūta, kas vienojusi tos, kuri atradās tur augšā, aiz toreizējās Augstākās Padomes un tagadējās Saeimas ēkas logiem, un tos, kuri stāvēja lejā uz ielas.

 

Lasītākās ziņas valstī

Jānis Rēders bija viens no toreiz klātesošajiem Latvijas atjaunotās neatkarības pasludināšanas brīža aculieciniekiem. Toreiz iemūžinātajā fotogrāfjā viss izskatās nedaudz citādi. "Nevar apjaust, ka tik daudz ļaužu te stāvēja. Nu – kā Dziesmusvētkos!" sprieda Jānis Rēders.

Viņš mēģina atrast konkrētos bruģakmeņus, kur toreiz bija nostājušies kopā ar darba kolēģiem no ražošanas apvienības "Daiļrade".  "Mēs atnācām savlaicīgi katrā gadījumā un ieņēmām labākās vietas. Tā kā apmēram, šeit, kur es stāvu – te arī varēja labi redzēt un  dzirdēt visu."

Visu dienu cilvēki nākuši un gājuši arī līdzās esošajā Jēkaba katedrālē. Kā stāsta Helēna Žigo – tas bijis arī sākums simbolam ar Latvijai veltītām lūgšanām.

"Jo nezinājām, kāds būs rezultāts – mēs lūdzāmies tiešām no visas sirds, ceļos nometušies altāra priekšā – lai Latvija iegūtu brīvību! Un jau lūdzoties dzirdējām, jo Jēkaba laukums un visa iela bija cilvēku pilna un skanēja kā refrēns vārdi – Latvija, Latvija, Latvija!" atminas Helēna Žigo.

Savukārt Juris Dinstmanis atceras, ka sākumā šurp netika, jo bija jānostrādā maiņa Rīgas Radiorūpnīcā un tikai tad varējis tikt prom, lai nepalaistu garām Latvijai izšķirīgos mirkļus.

"Es atceros, ka es atnācu tur, no tā stūra, nu šeit jau bija grūti vispār tikt uz priekšu. Te bija pilns ar cilvēkiem! (..) Nezinājām, kā būs, bet cerējām, ka būs labi," stāsta Juris Dinstmanis. "Troksnis bija neiedomājams! Un tauta skaitīja, cik tad ir nobalsojuši, (..)" piebilst Jānis Rēders.

Pēc vēsturiskā balsojuma par Latvijas neatkarības deklarācijas pasludināšanu Augstākās Padomes deputāti burtiski nesti uz rokām, atceras Helēna Žigo.

"Ziedi bija un smaidi, un gaviles. Mēs paši kā bērni – asaras ritēja, mēs lēkājām te kā tādi teļi pie katedrāles stūra! Un priecājāmies par to!

Jo tas bija prieks pāri visam, kāds var būt nu tikai dažas reizes dzīvē, un tas bija tas brīdis, kad mēs tiešam teicām – pateicība Tev, Dievs, ka Tu esi dāvājis mums šo valsti!"

1990.gada 4.maija aculiecinieks Gunārs Konstantinovs atzīst: "Tas ir tik dziļi sirdī – tā līksmība un tas prieks, kas ienāk un arī iekšējas gaviles! Tiešām gaviles. Varbūt tas arī ir īstais vārds – ka tu vari gavilēt par to!"

Gunārs Konstantinovs spriež, ka jaunā paaudze nenovērtē to un šodienas iespējas, salīdzinot ar laiku, kas bija pirms neatkarības atgūšanas.

"Es novēlētu, kā saka, nākošos 100  gadus turpināt attīstību uz priekšu, bet, lai būtu tāds spēcīgs, morālisks atbalsts visai tautai un īsta virzība uz attīstību – to es novēlu visiem mums kopā!" saka Juris Dinstmanis.

"Es domāju: ja ne es šajā mūžā, tad mani bērni un mazbērni noteikti dzīvos zemē, kuru nevarēs saukt par neizdevušos valsti, un neņirgāsies, un būs mums ekonomika uz līmeņa, un viss pārējais," domā Jānis Rēders.

Tikmēr Helēna Žigo novēl – "neskatoties uz visu, protams, ka trūkumu ir daudz un nekad nevar būt, ka būs ideāli, bet nezaudēt to prieku, to gara prieku, to pacēlumu!"

Autors: Odita Krenberga, LTV "Panorāma"

Foto: ekrānuzņēmums no LTV "Panorāmas" materiāla

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti