Dalies:

LSM.lv: Rinkēvičs - Bez NATO mēs varētu būt Ukrainai līdzīgā situācijā

  • 05. Dec. 2018

"Mūsu pienākums ir palīdzēt un atbalstīt Ukrainu, taču mēs arī labi saprotam, kur šobrīd ir organizāciju robežas,” tā sarunā ar Latvijas Radio saka Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš šodien piedalās NATO ārlietu ministru sanāksmē Briselē. Viņš norāda, ka NATO nevar rīkoties radikāli, jo Ukraina nav alianses dalībvalsts. Taču ir citi līdzekļi, kā piespiest Krieviju mainīt savu agresīvo rīcību. Ministrs arī norāda, ka tas ir atgādinājums padomāt tiem, kuri kritizē divus procentus no IKP Latvijas aizsardzībai.

Vai ir vēl kas, ko NATO var darīt bez tās palīdzības Ukrainai, ko tā jau īsteno?

Šodien šim jautājuma veltīsim diezgan daudz uzmanības, jo mums ir tikšanās ar Ukrainas ārlietu ministru, un jautājums par drošības situāciju tiks apspriests. Tās visradikālākās lietas, ko NATO dara savu dalībvalstu aizsardzībai un palīdzībai, nevar tikt īstenotas, jo Ukraina nav NATO dalībvalsts, un tas vienmēr ir jāņem vērā. Tāpēc, manuprāt, tas, ko NATO šobrīd dara, palīdzot Ukrainas bruņotajiem spēkiem, aizsardzības sistēmai, apmācībai, ir jāturpina un varbūt vēl jāpaplašina, gan alianses ietvaros, gan divpusēji. Mums arī ir divpusējās sadarbības programmas ar Ukrainu, tomēr daudz efektīvāka par NATO ir Eiropas Savienības diplomātija un sankciju politika.

Vai Latvija atbalstītu jaunas sankcijas pret Krieviju jaunākā Kerčas šauruma saspīlējuma gadījumā?

Mēs iestājamies par ļoti nopietnu diskusiju, ka vienkārši ar bažām un nosodījumu nepietiek. Tādai rīcībai ir jāsaņem adekvāts ne tikai diplomātisks, bet arī sankciju politikas, sacīšu, uzrāviens. Šim jautājumam ir jābūt dienas kārtībā, un mums ir jāskatās, ko varam sagatavot lēmumu pieņemšanai Eiropas Savienības valstu vadītājiem, kad viņi nākamās nedēļas otrajā pusē tiksies Briselē. Vai Eiropas Savienība spēs vienoties 28 valstu līmenī, diskusijas šobrīd turpinās. Vēl ir pāragri spriest.

Edgars Rinkēvičs: „Bez NATO mēs varētu būt Ukrainai līdzīgā situācijā.”Ina Strazdiņa

Bet ko reāli vēl var sankcionēt? Šķiet, tik daudz ierobežojumu Krievijai jau ir noteikts.

Ir vēl ļoti daudz iespēju izvērsties.

Piemēram?

Es negribētu sākt minēt piemērus, jo tas varētu izskatīties kā valsts oficiāla pozīcija, bet ir pietiekami daudz iespēju finanšu, tehnoloģiju sektorā, ierobežojoši pasākumi saistībā ar tā saucamajiem Krievijas oligarhiem piederošiem īpašumiem. Vēl ir pietiekami liels un plašs saraksts. Kaut vai paskatīsimies uz analogiem ASV sankciju piemēriem.

Ukrainas prezidents Petro Porošenko ir lūdzis NATO nosūtīt kuģus uz Kerčas šaurumu (konflikta vietu – I.S.). NATO jau ir kuģi Melnajā jūrā, kas ģeogrāfiski ir tuvu, taču vai tas būtu iespējams?

Šo jautājumu mēs apspriedīsim, taču tas lielā mērā būs atkarīgs no tām NATO valstīm, kuru kuģi tur atrodas. Šaubos, ka bez šo valstu atbalsta NATO varētu pieņemt kādu lēmumu. Kā jau sacīju, šis  nav NATO piektā panta jautājums (piekto pantu iedarbina, kad kāda NATO dalībvalsts ir briesmās un pārējās nāk palīgā – I.S.). Tas, pirmkārt, varētu būt to NATO dalībvalstu, kuru kara kuģi ir jūrā, jautājums, bet tādā gadījumā tam varētu būt NATO politisks atbalsts, bet es šobrīd atturētos prognozēt, kāds būs diskusijas iznākums.

Protams, karu un militāru konfrontāciju neviens negrib, bet daudzi saka, ka Krievija ir pierādījusi to, ka tā nesaprot vārdus, bet saprot spēku. Vai Krievija visus šos mudinājumus, aicinājumus, arī sankcijas varētu ņemt vērā, vai tā ir tik pietiekami labi bruņota, ka tā var arī nereaģēt un Ukraina paliek tādā stāvoklī, kādā tā ir?

Runājot par sankcijām, kā jau teicu, ne tuvu vēl nav izsmelts iedarbīgākais arsenāls. Protams, ka nav tik vienkārši panākt vienošanos, protams, ka dalībvalstīm ir dažādas intereses, bet tas joprojām ir dienas kārtībā. Otrkārt, manuprāt, mēs, Eiropas Savienības valstis, diezgan labi sadarbojāmies ar ASV Skripaļu indēšanas epizodē. Mēs varam vēl ciešāk sadarboties, jo kombinēts sankciju mehānisms ir daudz iedarbīgāks. Protams, daudzi saka – tā runāšana un sankcijas neko nedod, bet tad ir pretjautājums – ko darīt tālāk, vai nedarīt neko, vai nu iet karot.  Patīk vai nē, mēs esam situācijā, kur nebūs kā filmā, kad stundas laikā pirmās divas trešdaļas sliktajiem iet labi un pēdējā trešdaļā viss nostājas vietās un ir laimīgas beigas. Mēs esam ļoti sarežģītā, ilgā starptautisko attiecību krīzes periodā, kur tikai un vienīgi ar vienotību, diplomātiskiem paņēmieniem, jā, ar sankcijām var šos jautājumus risināt, papildus, maksimāli NATO ietvaros atbalstot Ukrainas bruņotos spēkus.

Un te ir lieta, kas jāņem vērā arī tiem, kas kādreiz parūc, kādēļ divus procentus veltām aizsardzībai. Iedomāsimies uz brīdi, kas būtu, ja 2002. gadā mēs nesaņemtu uzaicinājumu iestāties NATO un 2004. gadā neiestātos NATO. Mēs būtu ļoti līdzīgā situācijā, jo uz mums neattiektos piektais pants. Savulaik tā bija Ukrainas apzināta izvēle NATO dalību nemeklēt, un tikai 2005., 2006. gadā sākās pirmie mēģinājumi kļūt par NATO dalībvalsti. Tas ir pazaudētais laiks, kas diemžēl atmaksājas visiem, tajā skaitā arī pašiem ukraiņiem. Mūsu pienākums ir palīdzēt un atbalstīt Ukrainu, taču mēs arī labi saprotam, kur šobrīd ir organizāciju robežas un kas ir tas, par ko varam vienoties.

Avots: LSM.lv
Foto: Ārlietu ministrija

Citas ziņas