Dalies:

LSM.lv: Māris Zanders - Puse uz vēlēšanām neaizgāja. Un tālāk?

LSM.lv: Māris Zanders - Puse uz vēlēšanām neaizgāja. Un tālāk?
  • 12. Oct. 2018
Tēma par vēlētāju aktivitātes līmeni ir jo aktuāla grupās, kas pašas balsot gājušas un tādu vai citādu iemeslu dēļ nav apmierinātas ar vēlēšanu rezultātiem. Jo acīmredzot uzskata – ja balsotāju būtu bijis vairāk, iznākums būtu bijis tīkamāks pārmetumu izteicējiem. Kas, jāpiezīmē, ir diezgan savdabīga loģika, jo tikpat labi var gadīties, ka balsojums būtu tieši vēl nepatīkamāks.

Tālākajā es neminēšu tādus jau izskanējušus iemeslus 54% aktivitātes līmenim kā nevarēšana lietot identifikācijas (ID) kartes balsojot, no Latvijas aizbraukušo skaits un sliktie ceļi pašā Latvijā.

Lai kā nu būtu, 13.Saeimas vēlēšanu kontekstā daudzu piezīmju rūgtumu palielina tas, ka

  • a) spriežot pēc aktivitātes sociālajos tīklos, interesei par vēlēšanām vajadzēja būt lielākai,
  • b) ņemot vērā, ka partiju piedāvājums bija papildinājies, dažādojies, tika izvirzīta tēze, ka nu gan vairs nevarot teikt, ka neesot starp ko izvēlēties.

Kas attiecas uz tēzi A, jāsecina, ka par spīti viedoklim, ka mūsdienās ļaudis aktīvi, varbūt pat pārāk, uz “dzīvās” komunikācijas rēķina lieto sociālos tīklus, sociālo tīklu loma tiek interpretēta nedaudz vienpusīgi. Proti, tas, ka mūsdienās parocīgāk paziņu apsveikt dzimšanas dienā “Facebook” vai ka parocīgāk ir, kā saka, atpūtināt galvu, paskatoties kaut ko izklaidējošu sociālajos tīklos, vēl nenozīmē, ka šīs tīklu priekšrocības attiecas uz politiku.

Lasītākās ziņas valstī

Mana hipotēze - jā, sociālie tīkli ir būtiski politisko grupu mobilizācijā, bet tad, ja runa ir par cilvēkiem, kuri tāpat jau ir pietiekoši ieinteresēti par politiskajiem jautājumiem.

Un te mēs nonākam pie tēzes B. Tas, ka politisko sarakstu piedāvājums ir mainījies, ir daudzveidīgāks, vēl automātiski nenozīmē, ka cilvēki vairāk ies balsot, jo – ja cilvēks īsti netic, ka politiskās partijas vispār kā struktūras var kaut ko būtiski mainīt viņu interesējošā virzienā, tad šo cilvēku uz balsošanu tāpat neiekārdināsi. Ja atļauts salīdzinājums: ja jūs neticat, ka iesnas var izārstēt ar medikamentiem, tad kāda jums nozīme, cik iesnām domātu dažādu medikamentu ir aptiekā, kādas ir to cenas vai pat atlaides? Jūs vienkārši nepērkat un ejat mājās bāzt nāsīs ķiploku daiviņas.

Citiem vārdiem, problēma varētu pat būt nopietnāka – ir cilvēki, kuri savās kā indivīdu attiecībās ar valsti partijām neredz jēgu. Šo cilvēku izpratnē (un negrasos to kritizēt) starpnieks viņu attiecībās – dažbrīd apmierinošās, dažbrīd nē – ar valsti ir ierēdņi, mediķi, policisti utt. Šie starpnieki ir reāli, saprotami, savukārt partijas labākajā gadījumā ir kaut kas t.s. reālo dzīvo neietekmējošs. Cilvēks uzskata sevi par pilsoni, bet pilsonis un vēlētājs viņam nav viens un tas pats.

Jā, situācija, kad kādi līdzpilsoņi paši balsot neiet, tomēr kritizēt notiekošo ir gatavi, var kaitināt, tomēr es lielāko risku redzu citā aspektā. Ja vienaldzība ir pret partijām vispār – vienalga “jaunām” vai “vecām” – tad var gadīties, ka šo vēlētāju daļu var aktivizēt harismātiski vai vismaz ar labām manipulēšanas spējām apveltīti līderi. Respektīvi, ka cilvēks iet balsot par līderi, kurš mācējis it kā distancēties no politiskajām partijām. Un, pieklājīgi sakot, te nu sākas baigā laimes spēle, jo šādi līderi dažkārt ir ar visai specifisku izpratni par demokrātiju. Citiem vārdiem sakot,

cilvēki var, žargonu lietojot, pavilkties uz līderiem, kuri nevis saka: es gribu uzvarēt vēlēšanās, bet – es gribu mainīt politisko sistēmu vispār, jo, kamēr ir partijas, tāpat nav nekāda aršana.

Mazliet pārspīlēju, bet, ceru, doma saprotama.

Nu, un ko mums ar šo vilšanos tradicionālajā parlamentārās demokrātijas modelī darīt? Ar vispārīgu aicinājumu politiķiem uzvesties un strādāt jēdzīgāk būs par maz.

Problēma ir tā, ka iespējamie konkrētie soļi var paradoksālā kārtā nonākt pretrunā ar demokrātiju, lai gan tieši ticības stiprināšana demokrātijai ir izvirzītais mērķis. Te kā piemēru var minēt ierobežojumus deputātam mainīt partijas vai frakcijas piederību (starp citu, par tādiem šobrīd runā Filipīnās, kur aptvēruši, ka kaut kas jādara ar partiju sistēmas sakārtošanu). Nav grūti iedomāties, ka cilvēku vēlmi balsot mazina skats, ka politiķi “staigā” starp partijām.

Radio sižetu iespējams noklausīties portālā lsm.lv
Foto: LETA

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti