Dalies:

Londonas latviešu skoliņas brīvprātīgais skolotājs: "Tas ir mans sirdsdarbs"

Londonas latviešu skoliņas brīvprātīgais skolotājs: "Tas ir mans sirdsdarbs"
  • 25. Sep. 2019

Intervija tapa neilgi pirms jaunā mācību gada sākuma – diasporas skolu loma latvietības, bērnu un jauniešu piederības izjūtas un pilsoniskās izpratnes veidošanā ir nenovērtējama. Katrs aktīvs, zinošs un daudzpusīgs skolotājs atsver grāmatu kalnus un garas lekcijas, jo augļus nes darbs, kas darīts no sirds. Dāvis Viļums, Londonas latviešu skoliņas brīvprātīgais skolotājs un kopā ar sievu Santu arī grupas „Kokļu Zapte” dalībnieks, nereti ir sastopams latviešu pasākumos Londonā. Viņu ir viegli pamanīt, Dāvis piesaista ar savu enerģiju, jautājumiem un ieinteresēto attieksmi ne tikai tajā, kas skar izglītību un kultūru. 

No kuras Latvijas puses esat un kā kļuvāt par skolotāju Londonas skoliņā?

Mana mamma ir skolotāja, mācīšana man kaut kā ir pieķērusies. Kad biju pabeidzis tehnikumu kā programmētājs, biju nolēmis turpināt studijas kā matemātikas skolotājs. Jau programmēšanas studiju laikā praksē izvēlējos aizvietot savu mammu, kura ir informātikas skolotāja . Trīs gadus studēju par skolotāju, studijas diemžēl nepabeidzu, pedagoģiskā diploma man nav, bet vismaz pamatus esmu apguvis. Esmu no Bauskas puses, Jaunsaules – tas ir maziņš ciematiņš netālu no Skaistkalnes. Tur arī gāju skolā un nācās redzēt, kā skola nodega. Kaut ko tur atjaunoja, bet jau kādus gadus piecus skola ir slēgta. Tad mācījos Iecavā, tad Rīgā. 

Lasītākās ziņas valstī

Kāpēc nolēmāt aizbraukt uz Lielbritāniju?

Nāku no maza lauku ciematiņa, un mani vienmēr saistīja tas lielais, kas ir kaut kur tur ārā, plašums. Bija sajūta, ka visu ir iespējams aizsniegt un man gribējās tālāk. Tā nu sanāca – no mana mazā ciematiņa uz lielāku ciematu, tad Rīga, ar kuru man arī nepietika (smejas). Atbraucu ekskursijā uz Londonu un sapratu, ka es gribu te mazliet padzīvot. Kultūra mani vienmēr fascinē, arī viss, kas ir saistīts ar šo valsti. Likās, ka dzīve šeit paver daudzus ceļus un gribējās iet un izpētīt. 

Cik gadus jau dzīvojat Londonā?

Novembrī būs septiņi gadi. 

Vai „Brexit” neko nemainīs jūsu plānos?

Teikšu godīgi – gadiem ejot, uz Latviju atpakaļ velk aizvien vairāk. Joprojām gan ir lietas, ko šeit gribas pabeigt, bet atpakaļ velk aizvien stiprāk. „Brexit” ietekmē manu noskaņojumu, un ir diezgan traki noskatīties, kā viss notiek.  Tajā cilvēku lokā, kurā esmu, lielākajai daļai tas izskatās, kā pilnīgs neprāts. Kādu laiku pasaule gāja tādā pozitīvā virzienā, kādā arī es biju iztēlojies nākotni. Pēdējo četru gadu politika pagriezusies pavisam citā virzienā. Es, protams, ticu labākai nākotnei, bet labajām lietām pretī ir daudz sliktu un sarežģītu. Spriedze pasaulē pieaug, bet domāju, ka lielākā daļa cilvēku, kuri piedzīvojuši kādu briesmīgu agresiju vai karu, nevēlas, lai kaut kas tāds atkārtotos. Iespējams, satricinājumi notiek tādēļ, ka cilvēki ir pieraduši pie tā, cik ir labi un neapzinās tās šausmas, kuras tāda agresivitāte sev nes līdzi. Mēs tās redzam tikai televīzijas pārraidēs. Cilvēki atļaujas spēlēties ar mieru un starptautiskajām attiecībām. Vēl pirms kāda laika nebūtu bijis iedomājams jokot ar tādām attiecībām. 

Vai Londonas latviešu skoliņa ir darbs brīvajā laikā?

Esmu programmētājs, strādāju savā profesijā, bet skola ir aizraušanās. Biju domājis, ka kļūšu par skolotāju, bet sapratu, ka mana nākotne kā programmētājam ir drošāka. Redzu, ka manai mammai kā skolotājai ir atbildība, tas nav vienkāršs darbs, bet darba novērtējums vismaz finansiālā ziņā nav augsts. 

Skoliņa man ir sirdsdarbs. Londonas latviešu skoliņā esmu ģeogrāfijas skolotājs, bet esmu mazliet mācījis arī programmēšanu. Pusgadu programmēšanu kā brīvprātīgais mācīju angļu pamatskolas bērniem, kādu laiku vakaros programmēšanu mācīju arī pieaugušajiem angļiem. Domāju, ka varbūt būtu interesanti izveidot programmēšanas pulciņu latviešu bērniem, bet līdz galam visu vēl neesmu izdomājis. Man vienkārši tas sagādā prieku – mācīt. Patīk strādāt ar bērniem, viņus iedvesmot, redzēt aizrautību viņu sejiņās. Ģeogrāfijā mācu ar Latviju saistītas lietas un jāteic, ka ģeogrāfija man ļoti aizrauj, tādēļ  nolēmu, ka tas ir tas, ko varu bērniem mācīt. Ir jāparāda viņiem, kāda tā Latvija ir. Kur kartē atrast pilsētas, upes, ezerus, kā tos sauc, kur ir augstākais kalns. Bērnos jārada sajūta, ka Latvija ir pazīstama. Varbūt viņi visu neatcerēsies, bet kaut kas jau paliks. Kāds, piemēram, pieminēs Liepāju un bērns atcerēsies – jā, zinu, tā ir pilsēta pie jūras tajā Latvijas pusē, kas saucas Kurzeme.

 

Vai viegli piedabūt bērnus mācīties ārpus „īstās” skolas?

Protams, viņi zina, ka latviešu skoliņa nav „īstajā” izglītības sistēmā, tā vairāk ir kā izklaide un atpūta.  Mācu bērnus vecumā ap desmit gadiem, viņiem tuvojas pusaudžu vecums, vajadzīga zināma viltība, lai viņus ieinteresētu. Spēlējam ar ģeogrāfiju saistītas spēles. Bērniem spēles patīk un caur tām cenšos viņiem iedot savu vēstījumu, radīt interesi. Agrāk devu lapas ar tekstu par ģeogrāfiju, liku bērniem arī lasīt, bet lasītāji gan viņi nav, tas viņiem nepatīk. Sapratu, ka tas nav labākais veids, kā mācīt, tagad visu mācu, kā rotaļājoties.

Ko jūsuprāt latviešu skoliņas var un ko nevar iedot bērniem, kuri tajās mācās?

Ir skoliņas un Latvijas tālmācības programmas, kurās bērni var iegūt vispārējo izglītību latviešu valodā, un var saņemt izglītību apliecinošu dokumentu. Mūsu skoliņa to nedara, tas ir interešu pulciņš, kurā galvenais ir iedot un uzturēt saikni ar Latviju, lai bērni sajustu, ka viņi ir daļa no tās. Viņi uz Latviju aizbrauc gadā vai divos reizi, atkarībā no tā, cik to vecāki var atļauties. Galvenais ir apziņa, ka Latvija ir, ka viņi ar to ir saistīti. Vēlāk, pusaudžu gados, latvietība ir unikālais viņos, mēs vēlamies, lai viņi ar to var lepoties. 

Mēdz runāt par patriotisko audzināšanu, par to, ka skolai jāaudzina bērni tā, lai jau pieauguši viņi būtu aktīvi latvieši, gribētu piedalīties arī Latvijas dzīvē, tās veidošanā. Vai skoliņas var palīdzēt tajā, ko sauc par pilsoniskās sabiedrības veidošanu?

Interesants jautājums. Ir bērni, kuri pieaugot, arī pēc skolas pabeigšanas, grib kaut ko darīt saistībā ar Latviju, interesējas par to, apzinās, ka ir sabiedrības daļa, un var kaut ko ietekmēt, mainīt. Mūsu skoliņā bērni ir vēl mazi, viņi vēl rotaļājas. Zināšanas par Latviju, sapratni, ka viņi arī tai pieder, var iedot sajūtu, emociju līmenī. Valoda, folklora, kultūra  – arī plašākā nozīmē, ir sākums, tas, kas viņus var saistīt ar Latviju. Pilsoniskās apziņas veidošana manuprāt attiecas uz vecāko klašu skolēniem, un ir jābūt zinošam un gudram skolotājam, jo, lai to darītu, ar pareizu runāšanu vien nepietiek. Mūsu skoliņas galvenais uzdevums ir radīt bērnos sajūtu, ka viņi ir latvieši.

Vai vecāki labprāt ved savus bērnus uz latviešu skoliņu?

Mēs ļoti novērtējam to, ka vecāki ir atsaucīgi un ved bērnus pie mums. Ir vecāki. kuri labprāt palīdz mums. Jāteic, ka daļa bērnu ir pašu skolotāju atvases. Gribētāju mācīties pie mums ir vairāk, nekā iespēju. Nevaram mācīt ļoti daudz bērnu, jo skoliņa ir maza, telpas nav lielas. Šogad skoliņa atzīmēs septiņdesmit gadu pastāvēšanu, to savulaik dibināja trimdas latvieši.

Protams, labāk ir, ja arī mājās bērni runā latviešu valodā, bet ir vecāki, kuri izvēlas ar saviem bērniem sarunāties tikai angļu valodā. Manuprāt tā nav visgodīgākā attieksme pret bēriem – sazināties ar viņiem tikai angļu valodā. Skoliņa nespēj pilnībā iemācīt valodu, ja visur citur ar viņiem runā tikai angļu valodā. 

Kā vērtējat Londonas latviešu līdzdalību saiknes veidošanā ar Latviju? 

Tā ir katra cilvēka izvēle. Izcīnījām brīvību, lai mums būtu arī brīvība izvēlēties. Ir cilvēki, kuri atbrauc uz šejieni un nekādā veidā sevi ar Latviju virs nesaista un neplāno to darīt. Varbūt viņi uz valsti ir apvainojušies, varbūt viņiem Latvijā kaut kas nav izdevies. Vieni ar laiku sāk ilgoties pēc mājām, citi pat nedomā par atgriešanos. Un ir cilvēki, kuri zina, ka atgriezīsies, viņi ir atbraukuši, lai kaut ko uzzinātu, iemācītos vai arī somā, ka atgriezīsies pēc tam, kad būs nokārtoti kaut kādi jautājumi. Cilvēku ir daudz un dažādi, tāpat kā dažādi ir stāsti par viņiem. Daudzi labprāt piedalās latviešu pasākumos, tas ļauj runāt savā valodā, varbūt aizpilda to tukšumu, kuru radījusi Latvijas prombūtne.

Vai Latvijas un latvietības uzturēšanai pietiek tikai ar valodu un kultūru?

Jā, daļai cilvēku ar to pietiek, jo viņiem ir daudz pašiem savas dzīves. Tādu, kā es, kurš visu laiku interesējas par politiku un visām citām lietām un visu tāpat nevaru aptvert un zināt, nevar būt ļoti daudz. Saprotu tos cilvēkus, kuri nespēj vai negrib visam sekot līdzi. Nevar cilvēkiem pārmest to, ka viņus neinteresē politika, tā ir ļoti sarežģīta. Tāpat kā nevaru pārmest to, ka cilvēki balso par politisko spēku, kas izklausās ļoti vienkāršs un runā labi saprotamas lietas, lai gan pēc tam izrādās, ka tā nav patiesība. Tādēļ gribu teikt, ka valoda un kultūra ir galvenā saikne ar Latviju. Pilsoniskās sabiedrības veidošana nav vienkārša lieta. Nevienā valstī nav tā, ka visi būtu aktīvi un iesaistītos politikas veidošanā vai ietekmēšanā. Mums ir demokrātija, mēs vēlēšanās varam nobalsot par tiem, kuri mūsuprāt aizstāvēs mūsu intereses. Varam arī darboties partijās. Būtu jau labi, ja cilvēki interesētos par valsts nākotni, bet, kā jau teicu, tas nav viegli un vienkārši.

Pirms vēlēšanām arī Lielbritānijā notika partiju pārstāvju tikšanās ar vēlētājiem. Vai būtu noderīgi, piemēram, Eiropas Parlamentā ievēlētos Latvijas deputātus atkal aicināt uz tikšanos ar vēlētājiem, lai jautātu, ko viņi dara un kas notiek Eiropā?

Domāju, ka tas noteikti ir vajadzīgs. Vienmēr cenšos apmeklēt pasākumus šeit, kad no Latvijas atbrauc politiķi, un jautāt viņiem par solījumiem, paveikto un redzējumu, kas jādara. Tā ir saikne un apziņa, ka arī Latvijas vara nav nemaz tik tāla no mums, kuri  esam šeit. Tas veicina cilvēku politisko aktivitāti. Es arī zinu, ka vienmēr varu politiķiem uzdot jautājumus sociālajos tīklos, un lielāko tiesu viņi arī iesaistās diskusijās, atbild uz jautājumiem. Varētu uzaicināt gan Saeimā ievēlēto partiju pārstāvjus, gan Eiropas Parlamenta deputātus.

Jūs pats arī esat organizējis pasākumu Londonā saistībā ar Latvijas simtgadi.

Tā nebija tikai mana ideja, tā nāca no Latvijas institūta – izstaigāt, izskriet Latvijas kontūru dažādās valstīs. Latvijas kontūru izstaigājām Londonā, Haidparkā. Jau pirms gadiem pieciem biju uzzīmējis kartē kontūru, kuru varētu izbraukt ar velosipēdiem. Simtgades gadā piedalīties vēlējās daudzi, arī vecāki ar bērniem, noorganizēju to, un 11. novembrī darījām to Haidparkā kopā ar bērniem, tas bija ļoti interesanti. Šogad 23. augustā Latvijas vēstniece aicināja palīdzēt sarīkot sanākšanu Haidparkā, atzīmējot Baltijas ceļa 30 gadu jubileju. Tas bija jauks pasākums. Neesmu profesionāls pasākumu rīkotājs, man ir cita profesija, tādēļ pasākumu rīkošana  prasa laiku, enerģiju un daudz spēka, ne vienmēr varu uzņemties kaut ko darīt ārpus darba un skoliņas.

Vai jums ir kāda īpaša aizraušanās ārpus darba, sirdsdarba un „Kokļu Zaptes”, ja paliek kāds brīvs brīdis?

Mana aizraušanās ir Londona, tās vēsture, man patīk tajā ar velosipēdu  izbraukāt pa visām iespējamām ielām un tās izpētīt, kad vien atrodu brīvu laiku. Lielāko tiesu to daru kopā ar sievu, viņa vienmēr nāk man līdzi un ir visur spēcīgs atbalsts. Liela daļa Londonas septiņos gados ir apgūta, bet vēl ir ko redzēt un uzzināt, lai gan domās jau bieži esmu mājās, Latvijā.

Autore: Sallija Benfelde

Foto: no personīgā arhīva

Šī publikācija ir daļa no interviju cikla ar pilsoniski aktīviem diasporas cilvēkiem, kas top Eiropas Latviešu apvienības projekta "Simts balsis Simtgadē" ietvaros. Projekts ir vērsts uz diasporas pilsoniskās līdzdalības stiprināšanu Latvijas un Eiropas norisēs. Projektu finansē Latvijas Republikas Kultūras ministrija no Latvijas Simtgades atbalsta programmas līdzekļiem.

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti