Dalies:

Lita Beiris intervijā Irēnai Bērziņai: skaistā brīnuma gaidās

Lita Beiris intervijā Irēnai Bērziņai: skaistā brīnuma gaidās
  • 10. Mar. 2019

Uzziņai.
No 1970. līdz 1996. gadam Lita Beiris bija Latvijas Nacionālās operas baleta soliste. Kopš 2001. gada – Latvijas Profesionālā baleta asociācijas prezidente. Kā viespedagoģe strādājusi Dānijā, Vācijā, Ķīnā, Lietuvā u.c. Veidojusi dažāda stila choreografiskās miniatūras un pilnmetrāžas baleta uzvedumus. Par viņas māksliniecisko sniegumu 80. gadu prese rakstīja: “Spilgts, neatkārtojams, savdabīgs un spožs”. Viņas lomu diapazons veidojies no trauslās Odetas P. Čaikovska “Gulbju ezerā” līdz spāniski ugunīgai dejotājai M. Ravēla “Bolero”.

Jau 24. gadu organizējat Baltijas baleta festivālu, esat festivāla idejas autore un direktore. Festivāls jau kļuvis par tradiciju, bet kāds bija sākums?

Sākums bija ļoti smags, grūts... neviens vispār nezināja, kas tas ir – festivāls un kam tas vispār ir vajadzīgs. Nācās pārliecināt kultūras iestādes, potenciālos sponsorus. Īpaši par koncertu Centrālajā dzelzceļa stacijā, kas nu jau kļuvis pavisam ierasts. Festivāla ideja radās 1995. gadā, kad latviešu izcelsmes amerikāņu balerīna Astra Sterns, tolaik no Ko­penhāgenas, dejojusi izcilās kompānijās, teica: “Sarīkosim vienu koncertu, sapulcinām visus, kas ir prom aizbraukuši, sarīkosim labdarības akciju – jums vajag atbalstu choreografijas skolai, arī senioriem!” Nolēmām sarīkot labdarības koncertu Dānijā – ar kroņprinča piedalīšanos, ar ār­lietu ministru uzrunām. Tā sa­kot: “Dānija – Latvijai”.

Tas laiks bija sākums daudziem jauniem notikumiem.

Lasītākās ziņas

Tas laiks patiešām bija arī ār­kārtīgi nežēlīgs. Organizatoriskajā ziņā nebija pieredzes, producēšana ir viena no sarežģītākajām jomām, turklāt es pati to­ laik vēl dejoju. Un tomēr – pulcinājām dejotājus, kas jau bija aizbraukuši uz ārzemēm. Abu valstu vēstniecības bija ļoti pretimnākošas, ar izpratni par kultūras vērtībām, skatītāju bija daudz, piekrišana bija liela. Piebildīsim, ka Latvijas vēstnieks Dānijā to­ laik bija Gvido Zemribo.

Pirmais koncerts izdevās brīnišķīgi, ļoti augstā profesionālā līmenī, savācām naudiņu, ko izmantojām baletskolai speciālajām grīdām, varējām iegādāties arī aparatūru, kuras tolaik nebija. Tikko bija nodibināta profesionālā baleta asociācija, un varē­jām palīdzēt baleta senioriem, kuŗiem dzīve tolaik bija diezgan drāmatiska.

Veiksme rosināja turpināt iesākto?

Patiešām, pēkšņi es aptvēru, ka Rīgā taču nekā tāda nav! Visur notiek koncerti, festivāli, bet mums nekā. Bija jārīkojas, un trīs mēnešu laikā tika sarīkots pirmais baleta festivāls Rīgā. Tas bija ekstrēmi – nebija ne datora, ne īsti telefona sakaru, nekā, tikai rakstāmmašīna. Un mēs to paveicām – noorganizējām starptautisku, lielu pasākumu!

Kas bija pirmie festivāla atbalstītāji?

Ļoti pretimnākošas bija vēstniecības, bija atbalsts, piemēram, no Zviedrijas, vispār Skandināvijas valstis mūs ļoti atbalstīja. Pirms 24 gadiem bija cita domāšana, pasaule mums pakāpeniski sāka atvērties. Uzņēmēji vairāk domāja par sevi. Viss balstījās uz entuziasmu, un īstenībā jau joprojām tas tā ir.

Pēc pirmā festivāla es teicu: viss, vairāk gan ne! Bet pagāja kāds brītiņš, kāds pārdomu laiks... Man laikam ir tāds mūžs, ka vienmēr jāpārvar kādas grūtības. Bet es sev vienmēr esmu teikusi: “Man ir jāiztur!”

Un festivāli notika ik gadu!

Pēc dabas esmu zinātkāra, man vienmēr vajag kaut ko vairāk uzzināt, man patīk kontaktēties ar cilvēkiem. Bet tas nepatika padomju laika funkcionāriem. Kas viņa tāda ir, ka var uzrunāt ārzemniekus? Ko viņa iedomājas? Es daudz cietu no savas at­vērtības. Es nevarēju dabūt dar­bu ne pedagoģijā, nekur. Mani nepieņēma, es nebiju vajadzīga Latvijai... Tas viss mani vēl vairāk mudināja pieķerties festivāla ide­jai un apliecināt, ka es varu to­mēr kaut ko dot savai zemei. Dot ko jaunu, iepazīstināt Latviju ar dejas mākslas daudzveidību, kā­­­­da ir pasaulē. Turpināju meklēt sakarus visdažādākajās atbalsta formās – vēstniecībās, ārzemju at­balsta fondos utt. Tagad viss ir ci­tādi – saņemam atbalstu no Kultūrkapitāla fonda, Rīgas domes.

Šogad festivāla atklāšana 19. martā sāksies Rīgas dzelzceļa stacijā, tagad jau tā ir tradicija, bet kā radās šī sākumā pārsteidzošā ideja?

Kāpēc gan tā nevarētu būt stacija? Tur ir atvadīšanās, tur ir sagaidīšana, tur ir prieks un asaras, vesela emociju buķete. Stacijai ir ļoti būtiska vieta cilvēka dzīvē. Arī simboliska. Turklāt tā ir arī techniski, telpiski ļoti piemērota vieta: tās lielās, augstās kāpnes man atgādina teātri un augšā – ir beletāžas ložas. Tā es to ieraudzīju. Stacijas koncertos ir piedalījušies izcili dejotāji un simfoniskie orķestri. Pirmajā gadā, kā jau teicu, mūs neviens neatbalstīja, taču skatītāju loks ar katru gadu pieaug, viņi jau gaida šo iespēju skatīt izcilības.

Šogad dejas izrādes notiks ne tikai Rīgā, bet arī Rēzeknē, Ventspilī, Preiļos.

Šogad tikai šajās trīs pilsētās, citugad bijis vairākās. Tas diemžēl saistīts ar financēm, jo ne katra pašvaldība var atbalstīt šāda mēroga pasākumus.

Šajā festivālā pirmo reizi uz Latviju atbrauc liela Ķīnas klasiskās dejas kompānija.

Strādājot Ķīnā, Šanhajas māk­slas un teātŗa akadēmijā, es re­dzēju, tikai ķīniešiem, šai valstij rak­sturīga. Nodomāju, ka to nu gan vajadzētu parādīt arī Latvijā, un šogad viņi ir šeit. Katrs priekšnesums ir kā tāds neliels stāsts, kā glezna, ar skaistiem tērpiem, mūziku, neatkārtojamu izpildījumu. Latvijā ir bijusi Ķīnas opera, izcili mūziķi, un tagad būs deja. Krāsaina, spēcīga, emocionāla choreografiskā valoda. Visu izsaka izrādes nosaukums “Vārdos neaprakstāms skaistums”.

Galā koncerts, kā vienmēr, būs īpašs?

Tajā būs skatāmi baleta sasniegumi, visaugstākais, ko cilvēks var paveikt, strādājot ar savu ķermeni un sevi pilnveidojot. Gan aktieriskais, gan techniskais sniegums ir patiesi izcils. Šogad būs arī nozīmīgu konkursu laureāti. Pirmo reizi būs Ungārijas klasiskais balets, būs arī izcili dejotāji no Francijas, Amerikas un vēl, un vēl.

Kā atrodat šīs baleta pērles?

Esmu starptautiskā apritē, piedalos konkursu komisijās, festivālos. Konkursu ir ļoti daudz: Amerikā, Francijā, Krievijā un citur pasaulē. Es neesmu svešs cilvēks baleta pasaulē, esmu savējā. Varu profesionāli izvērtēt un uzaicināt uz Latviju visaug­stākās raudzes māksliniekus. Un stingri uzskatu, ka ikvienā jomā jādarbojas profesionāļiem – vai tā ir māksla vai bizness, vai polītika. Neko nedrīkst darīt “starp citu”.

Nākamais ir festivāla jubilejas – 25. gads. Vai ir jau idejas, vīzija?

Protams, būs interesanti un aizraujoši, kā vienmēr, citādi nav vērts darīt. Festivāla devīzi “No klasikas līdz avangardam” saglabāsim, un tie būs dejas svētki mēneša gaŗumā.

Ko teiksiet par Latvijas baleta skolu?

Mēs varam būt lepni, ka mums tāda ir, ka daudzi mūsu baletdejotāji ir zināmi visā pasaulē. Ne katra valsts var atļauties uzturēt tādu baleta trupu kā mūsējā, un tas ir lieliski. Atceros, kad ar Māri Liepu Francijā dejojām desmit “Gulbju ezera” izrādēs, bija tik svarīgi, ka mūs uzaicināja un ka Eiropa mūs pa­­zīst! Arī tagad mūsu baleta solisti dejo ārzemēs, nes Latvijas vārdu pasaulē. Jāpiebilst gan, ka atšķirībā no Lietuvas mums diemžēl nav nevienas laikmetīgās dejas kompānijas. Bet tāpēc mums ir Baleta festivāls – lai mēs redzētu, kas notiek citur pasaulē.

Spilgtākie, nozīmīgākie notikumi, ko esat piedzīvojusi ārzemēs?

Ļoti grūti izcelt kādu vienu, jo katru gadu ir pa kādam spilgtam notikumam. Reiz mani uzaicināja uz Džeksonu pie Misisipi, tā ir pilsēta Amerikā, kur notiek viens no senākajiem baleta konkursiem pasaulē. Bez šaubām, domāju, ka tādā nostūrī jau neviens latvietis nedzīvo. Un to­mēr – man ir sarūpēta viesģimene – Ruta un Zigurds Krolli! Brīnišķīgi jauki cilvēki, šķiet, tolaik bija vienīgie latvieši tai pusē. Es biju tik priecīgi pārsteigta, tas bija tik interesanti. Sveicieni Rutiņai, liels paldies, ka viņa bija un es nejutos tik vientuļa! Arī Šanhajā bija kāds gadījums: mani uzaicināja tur strādāt, šai miljonu pilsētā, un es biju pilnīgi viena. Te pēkšņi man zvana... Ābo­la kungs! Mēs bijām divi latvie­ši starp 20 miljoniem! Vai nav skaisti? Arī šādas aizraujošas, aizkustinošas tikšanās dāvājis mans darbs!

Jūsu skatuves partneris Viesturs Jansons teicis, ka “Lita ir īsta Dāma un vārds Dāma jā­ raksta ar lielo burtu!” Tāds neparasts filozofisks kompli­ments...

Kāda nu esmu, tāda esmu...

Kā sevi uzturat tik labā formā?

Varbūt tie ir geni, mana mamma bija slaida sieviete. Bez šaubām, es arī domāju par to, ko ēdu. Mans princips – jo plikāk, jo labāk. Kārums, ko gribas vienmēr? Visgaršīgākie ir kartupeļi. Taču jādomā par sevi. Protams, arī ikdienas stress, saistīts ar festivālu, sadedzina kalorijas. Visu laiku jūtos kā uz adatas ass. Un arī vingrot ir ļoti būtiski, lai turētu kārtībā mu­guras muskuļus, kas savukārt notur mūsu stāju.

Vai mūsdienās vispār var tā teikt: vecs cilvēks, veca sieviete?

Sievietei nevajadzētu “nolai­sties”. Un nevajadzētu dzīvot citu dzīvi. Mani uztrauc, kāpēc daudzas mūsu sievietes ir tādas, kas visu atdod citiem un domā: “Nu ko tad es.” Ārzemēs sievietes tomēr vairāk domā par sevi. Nevajadzētu ļauties depresīvām noskaņām, nevajadzētu nolaisties – 50 gados viss tikai sākas! Tad tu jau esi gudra, zini, kas ir dzīve, kas ir mīlestība, kas – naids. Viss dzīvē ir izbaudīts, tagad tikai jādzīvo, jābauda tas, ko esi izdzīvojusi. Tas arī vīriešus “pavilks uz augšu”.

Kas atbrīvo, palīdz relaksēties?

Man ļoti patīk dzīvnieki, man ir suns – Čitiņa, Končita. Man ļoti patīk dārzs, es tur saredzu īpašu skaistumu. Es runājos ar dārzu, to man iemācīja tētis. Ļoti palīdz izjūta, ka man viss vēl priekšā, ka vēl dzīvē notiks kaut kas skaists, kaut kas negaidīts, kāds brīnums. Šo sajūtu nedrīkst pazaudēt.

Autors: Irēna Bērziņa
Foto: Rojs Maizītis portālam jauns.lv
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti