Dalies:

Ligita Kovtuna : "Es esmu bagāts – man pieder viss, kas ar mani ir noticis " 2

Ligita Kovtuna : "Es esmu bagāts – man pieder viss, kas ar mani ir noticis " 2
  • 08. Dec. 2019

18. novembris. Ņujorka dzīvo savu pirmdienas dzīvi, strauju, skaļu, enerģisku. Šai dienā, kad dzimtenē svētku diena, negribas būt lielā kņadā. Drusku skumīgi, ka kopā ar bērniem nebūšu Vecrīgā, kad tur visi sanāks uz salūtu un nostaigās gar Brīvības pieminekli, kad pusdienās uz galda ierasto salvešu vietā klās baltu galdautu... Nolemju iet uz 5. avēniju, kur grāmatu veikals Barnes&Noble ar kafejnīcu otrajā stāvā un ar skatu uz ņirbošo ielu. Te ir īsta espresso kafija (no tasītes!) un nesteidzīgums, un, protams, grāmatas, grāmatas un tajās ieinteresēti cilvēki. Pētu tematiku, dizainu, cenas, izkārtojumu, konstatēju, ka tāpat kā Latvijā vien viss ir. Tikai izkārtojums (ar to domāju grāmatu klāsta pārskatāmību) pārdomātāks, pietuvināts iespējamam pircējam. Šo to nopērku un, humoru mīlot, pajautāju, kur te dzejas nodaļa.

Atraktīvais vakara saimnieks Ivars Bērziņš (vidū)

Lasītākās ziņas valstī

Pirmajā stāvā apjukušais jaunais puisis – pārdevējs diezgan nepārliecinoši mani sūta uz otro stāvu. Neatrodu, jautāju (laikam) apsargam – kur meklētpoetry? Arī viņš tā nepārliecinoši mani aizsūta uz viņu galu, kur atkal neatradu neko no dzejas, izņemot vienu grāmatiņu ar komiskām vārsmām par Trampu.

Ko man tā ievajadzējās to dzeju? Vai nu tāpēc, ka Laikā nupat rakstīts par komponista Artura Maskata simfoniskā jaundarba pirmatskaņojumu Bostonā, kam iedvesma nākusi no amerikāņu dzejnieces Emīlijas Dikinsones dzejas, vai arī tāpēc, ka Rīgas redakcijā uz galda palika drukāšanai sagatavots Leona Brieža jaunāko dzeju krājums „Melnais akmens, baltās kājas” (sagaidot dzejnieka 70. jubileju tūlīt drīz, decembrī). Izcilas, ietilpīgas īsas rindas, kas, vienreiz iz- lasītas, skan galvā un neatstājas – nu teiksim, cik sastrādātu vaigu/ pār kalnu Dieviņš nāk/ārs novakares pusē/jau lēnām krēslot sāk/ skrien padebeši zemu/un augstu mati plīv/zem nokaltuša bērza/uz brīdi piesēst brīv... utt., utt.

Ilggadīgā Amerikias latviešu “kultūras ministre” Vija Zuntaka- Bērziņa (vidū)

Labi, nav ko „nostaļģēt’! Vakarā jādodas uz Kārnegi zāli, kur satikšu vismaz 101 latvieti (jo tieši tik biļetes Ņujorkas rosīgie kultūras dzīves rīkotāji, Latvijas Nacionālās operas ģildes cilvēki, Lat- vijas 101. gadadienā iegādājušies savējiem, man arī tika.) Kā jau iepriekšējā Laika numurā minēju, pēc koncerta notika svinīga pieņemšana, un sarīkojuma ieņēmumus nolemts ziedot Latvijas Nacionālās operas orķestŗa atbalstam.

Jau pāris stundas pirms koncerta latviešu mēle skan Trattoria dell Arte, kas iepretim slavenajai koncertzālei. (Tieši blakus tai ir restorāns Russian Room, kur gan līmenis esot krities, bet man ienāk prātā, vai tur kādreiz nepiesēda Čaikovskis, kad bija ieradies uz koncertu Kārnegi?). Todien latviešiem populārs bija amerikāņu „intelektuālais joks” par to, kā ceļinieks prasa kādam ņujorkietim: How to get to Carnegie hall? Atbilde: Practise, practise, practise!

Nu, klāt esam – šīs jaukās tikšanās! No attālām Amerikas pilsētām, netaupot laiku, ieradušies tautieši, arī no Latvijas. Pie diriģenta pults taču savējais – Andris Nelsons. Cik žēl, ka Amerikā nav pieņemts sūtīt ziedus uz skatuves un sumināt – kas tās būtu par latviešu ovācijām! Un vēl, kad atceros, kā pirms gadiem pēc Andŗa Nelsona diriģētā Birmingemas orķestŗa koncerta Rīgas Operā piedevās „dabūjām”Melancholisko valsi...

Klausītāju pulkā tovakar arī Arturs Maskats, kuŗam priekšā „zvaigžņu stundas” pēc pāris dienām Bostonā, kur šis pats Bostonas simfoniskais orķestris pirmatskaņos viņa jaundarbu My Riverruns to thee..., kuŗa nosaukumā likta Emīlijas Dikinsones dzejas rinda.

Atgriezušies Rīgā, Laika redakcijā tiekamies uz sarunu.

Arturs Maskats. Nokļūt Kār- negī zālē Ņujorkā vienmēr ir liels gods mūziķim un labas cerības uz skaistu koncertu klausītājiem. Tā tas bija arī šoreiz – 18. no- vembŗa koncertā. Pats iepriekš te esmu bijis divreiz, un man īpaši patīk „vecās zāles”, kam ir ideāla akustika, līdz niansēm viss pār- domāts. Tāda ir arī Bostonas koncertzāle, kas tiek uzskatīta par vislabāko Amerikā.

Ņujorkā pirmoreiz klātienē klausījos leģendāro Bostonas sim- fonisko orķestri, saprotams, ar īpašu interesi, pat ar tādu kņu- došu satraukumu, un redzēju, ar kādu milzu atdevīgumu mūzicē šis orķestris. Silti, profesionāli, absolūti nevainojami! Šis ir or- ķestris, kas pastāv vairāk nekā simt gadus (dibināts 1881. gadā) un ko vadījuši izcili meistari. Bostonas simfoniskais orķestris savā vēsturē pieredzējis izcilākos diriģentu, solistus, komponistus.

Par 18. novembŗa programmu Kārnegi jāteic – Andrim Nelsonam diezgan tipiska. Pirmajā daļā norvēģu mūzikas patrons, romantiķis Edvards Grīgs un viņa vienīgais klavieŗkoncerts ‒Piano Concerto in A Minor,Op16, ko komponists sacerēja jaunībā, 24 gadu vecumā. Pie klavierēm Leif Ove Andsnes, šobrīd lielākā norvēģu pianisma zvaigzne pasaulē. Viņu man bijusi iespēja dzirdēt vairākkārt – gan Berlīnes filharmonijā un citur, gan arī viņa ierakstus kopā ar Marisu Jansonu, tostarp šo pašu Grīga klavieŗkoncertu. Tāpēc man jau uzreiz bija skaidrs, ka atskaņojums Kārnegi zālē būs pilns ar milzīgu spēku, pacilātību un spilgti interpretētu romantisma garu. Viņš ir mūziķis pašos spēka gados, pēc 40, bieži atskaņo romantiķus – Brāmsu, Bēthovenu, turklāt arī vada kādu pazīstamu kamermūzikas festivālu Norvēģijas ziemeļos, kur fjordi un ledāji, bet cilvēki tur speciāli brauc, lai būtu klāt. Šis ir mūziķis, kas dara visu, kas viņa spēkos, lai pievērstu uzmanību savas zemes kultūrai, lai vairotu savas dzimtās Norvē- ģijas atpazīstamību pasaulē.

Dr. Pauls Grūbe jauniešu vidū

Otrā daļā skanēja Mālers, šķiet, Andŗa viens no tuvākajiem komponistiem līdztekus Bēthovenam, Brukneram un Šostakovičam, ko arī Nelsons ir ierakstījis ar dažādiem pasaules orķestŗiem. Jau minētajā Berlīnes filharmonijā esmu bijis koncertos, kur Andris diriģē Mālera 2. un 3. simfoniju. Pirms gada Rīgā viesojās Leipcigas Gewandhaus orķestris ar 5. simfoniju, tagad – 4. simfonija, kas ir mazāka, vairāk kamerstila. Kad savulaik strādājām ar Andri kopā Latvijas Nacionālajā operā, viens no viņa lolojumiem bija Mālera 8. simfonija ar ļoti lielu dalībnieku skaitu. Rīgā to bija iespējams uzvest, jo mums ir izcili koŗi, tostarp zēnu koris.

Gustavs Mālers īstenībā iezīmē 20. gadsimta mūzikas robežšķirtni, varētu teikt – Mālers stāv 20. gadsimta mūzikas vārtos. No viņa ietekmējušies ļoti daudzi komponisti. Pēc 4. simfonijas sarakstīšanas G. Mālers ar pārliecību paziņoja, ka viņam jēdzienssimfonija ietveŗ veselu pasauli. 1900. gadā tapušajā 4. simfonijā (izmantoti teksti no vācu dzejas krājuma Des Knaben Wunderhorn („Jaunekļa burvju rags”). G. Mālers ved mūs ceļojumā, sākot ar šīspasaules kamanu zvanu skaņām, izvedot caur krāšņi atrisinātajām trešās daļas variācijām. Fināla dziesmu „Dzīve Debesīs” spoži nodziedāja vācu soprāns Genia Kühmeier.

Manuprāt, ļoti piemēroti, līdz ar ko skaņdarbam tiešām bija pilnvērtīgs skanējums. Kopumā vērtējot, šis koncerts bija tiešām augstvērtīgs un nozīmīgs.

Un nu par taviem iespaidiem Bostonā.

A. M. Jau nākamajā dienā pēc koncerta Kārnegi zālē, kam sekoja svinīga, silta un draudzīga pieņemšana, ko sarīkoja Ņujorkas Operas ģilde, devos uz Bostonu, kur pirms atbildīgajiem koncertiem tikāmies ar Andri. Ar bažām gaidīju, kas un kā notiks, jo iepriekš nebijām ne sarakstījušies, ne diskutējuši. Vien pēc sarakstes ar orķestŗa vadību sapratu, ka mūziķi ir ļoti nopietni gatavojušies, viņi man jautāja par tādām smalkām finesēm, par ko jautājumus var uzdot vien cilvēki, kas rūpīgi iedziļinājušies.

20. novembŗa rīts pirms mēģinājuma bija patiešām satraucošs, kāds tas mēdz būt, kad pirmo reizi tiekas komponists ar atskaņotājiem. Bet satraukums rimās ātri, jo sapratu, ka visi priekšdarbi ir paveikti. Ar Andri vien precīzējām dažas nianses, kas attiecas, piemēram, uz tempu... Nebija jautājumu par formu, parasti es mēdzu piedāvāt kādas kupīras jeb īsinājumus, ko arī šoreiz piedāvāju, bet Andris neuzskatīja, ka tādi vajadzīgi. Rezultātā manā eksemplārā nav nevienas piezīmes, pēc pirmā koncerta 21. novembŗa vakarā skaņdarbs īstenībā bija ieguvis pabeigtu, gatavu skanējumu. Acīmredzot tāda šī partitūra arī aizceļos uz Leipcigu, kur nākamā gada aprīlī – maijā tos atskaņos Leipcigā Gewandhaus orķestris.

Tiktāl par mūziku, bet nevaru nepieminēt arī emocionālos momentus, ko piedzīvoju sarunās ar mūziķiem, kuŗi izteica savu gan- darījumu par mūsu kopīgo darbu. Ar patiesu apbrīnu par Bostonas simfoniskā orķestŗa administrācijas precīzo un vienlaikus ne- manāmo darbu, kas ritēja kā labi sakārtots mechanisms.

Vēl minēšu, ka visu mēģinājumu procesu un arī pirmatskaņojuma koncertu filmēja vācu televīzijas kompānija Film Akcentus, kas veido sižetus par personībām mūzikā. Šī filmēšana bija turpinājums Andŗa Nelsona darbības iemūžināšanai, ko viņi iesāka filmēt šoruden Rīgā. Starp citu, šai filmā man ierādīta diezgan liela „loma”, jo man bija jāparāda Latvijas Nacionālā opera, kur daudzus gadus noritējusi Andŗa Nelsona profesionālā darbība. Filma nākšot klajā ap gadumiju, un tas turklāt sakarā ar to, ka Andris šogad diriģēs Jaungada koncertu 1. janvārī Vīnē. Nenoliegšu, ka bija satraucoši arī tas, ka mēģinājuma laikā apkārt grozījās vīri ar kamerām, taču Andris bija tik pārliecinošs, precīzs un uzmundrinošs, ka uztraukums atkāpās. Izmantojot izdevību, pateikšu paldies arī mūsu Solvitas Sējānes vadītājai mūzikas izdevniecībai Musica Baltica Rīgā par rūpīgo darbu nošu materiāla sagatavošanā! Arī puišiem, kas veidoja datorā nošu salikumu, jo pats rakstu ar zīmuli nošu rindās – kā pirms 300 gadiem... Nesaņēmām nevienu aizrādījumu attiecībā uz šī techniskā darba kvalitāti, un – tici man! – komponists uztraucas arī par to, jo viņš pirmatskaņojuma laikā ir viens. Aiz viņa ir visa lielā atbildība.

Runājot par Bostonas koncertu pārējo programmu – te bija gan P. Čaikovska vijolkoncerts, ko izpildīja Daniels Kozakevičs, 17 18 gadus jauns mākslinieks, kuŗš nākamgad būs arī Rīgas festivālā, viņš ir viena no pasaules šābrīža uzlēcošajām zvaigznēm (!) (Kozakevičs dzīvo Stokholmā, studē Ženēvā). Otrai daļai pie- mērošu apzīmējumu – īpatnēja. Sākumā Igaunijā dzīvojošās krievu komponistes Gaļinas Grigorjevas garīgās mūzikas ciklā, ko orķestris izpildīja kopā ar Tenglvudas festivāla kori. Es pazīstu šīs komponistes mūziku, un, manuprāt, tā vairāk piemērota sakrālai telpai, ne plašai koncertzālei (Bostonas koncertzālē, kas celta 1900. gadā, ir 2600 vietu!) Bet pēc tā – gluži graujošs krievu mūzikas paraugs, futūristiskā Dmitrija Šostakoviča 21 gada vecumā komponētā Oktobŗa simfonija, savulaik nepieņemta un pat aizliegta.

Savās domās to salīdzinu ar Gustava Kluča futūrismu mākslā tajos pašos aizvadītā gadsimta 20. gados. Gluži traka – kā ideoloģiskā, tā techniskā izpildījuma ziņā, kālab arī pasaulē reti atskaņota. Pats Šostakovičs to esot uzskatījis (vai tikai tā bijis spiests izteikties) par savu jaunības kļūdu. Pārbaudījums gan korim, gan orķestrim. Taču publika Bostonā to uzņēma ar lielu interesi. Bet tā kā Andris Nelsons ir apņēmies ierakstīt visas Šostakoviča simfonijas, nu pienākusi arī kārta šai 2. jeb Oktobŗa simfonijai. (Šā gada februārī A. Nelsona un Bostonas simfoniskā orķestŗa albums ieguva Grammy balvu par 4. un 11. Šostakoviča simfoniju ierakstu, bet pirms diviem gadiem – par 10. simfonijas, savukārt 2018. gadā par 5., 8. un 9. simfonijas ierakstiem. – L. K.).

Arī mans skaņdarbs tika labi uzņemts, publika cēlās kājās, mū- ziķi teica atzinīgus vārdus. Īpaši siltas bija pēckoncerta sarunas ar klausītājiem, tostarp latviešiem.

Bostona atstāja neizdzēšamu iespaidu – gan tās koncertzāle, kas lolota un uzturēta cauri gad- simtiem, gan Mākslas mūzejs ar brīnišķīgo glezniecības šedevru kollekciju. Un, protams, Harvarda universitātes vecais parks. Šai pilsētā elpo vēsture un kultūra.

Autore: Ligita Kovtuna

Publicēts sadarbibā ar laikrakstu "Laiks"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti