Dalies:

Leons Briedis par dzejnieka dzīvi padomju okupētajā Latvijā. Skaties video!

Leons Briedis par dzejnieka dzīvi padomju okupētajā Latvijā. Skaties video!
Latviuesi.com
  • 17. Feb. 2020

Kad pirms gada dzejnieks Leons Briedis viesojās Literatūras pulciņā Annabergā, Vācijā, viņš, tiekoties ar latviešiem ārzemēs, stāstīja par trauksmaino dzejas laiku sešdesmito gadu Latvijā, kā tas sasaucās ar notikumiem pasaulē un kā diemžēl režīma represijas viņš izjuta arī uz savas ādas.

Kā daudzas radošas personības, arī Leons Briedis tolaik ļoti izjuta cenzūras smago roku. Tomēr viņš nebija ar mieru pārveidot savus dzejoļus tādus, lai tie patiktu cenzūrai, tāpēc viņš tos izņēma ārā no krājuma pavisam. Savukārt atjaunotajā Latvijā dzejnieks izdeva trīs grāmatas ar nosaukumu Dzedzieda, kurās apkopoja visus cenzūras aizliegtos dzejoļus.

Lasītākās ziņas valstī

Leons Briedis teic, ka varai viņa darbi nav patikuši, jo tie balstīti nacionālās un tautiskās vērtībās - viens no viņa daiļrades avotiem bija latviešu folklora, mīti, teikas, pasakas. Otrs avots - latviešu klasiskā literatūra, tostarp arī 20. gs. literatūra, režīma aizliegtie un represētie dzejnieki, kuri bija spiesti emigrēt no valsts. Tas padomju okupācijas režīmam nav paticis. Turklāt - neiztapšana tēmām, kas tolaik bija modē, tāpat arī dzejnieka politiskie uzskati. Viņš teic, ka komunistiskajā partijā tomēr neiestājās, neraugoties uz to, ka divas reizes viņu mēģinājuši tajā iesaistīt. Dzejnieks arī  nepakļāvies nepārprotamiem mājieniem sadarboties ar Valsts Drošības komiteju. 

Leons Briedis gan neuzskatīja sevi par disidentu, jo zināja, ka daudz vērtīgāk ir turpināt strādāt - rakstīt, vākt, saglabāt materiālus, kas viņu interesē. Dzejnieks ticējis, ka kādreiz tie kādam būs vajadzīgi, un tā arī izrādījies. Tomēr tas viss radījis fonu, kurā Leona Brieža vārds kādreiz nebija vēlams. 

Leons Briedis stāsta par brīvdomīgām akcijām, ko jaunībā veicis kopā ar dzejnieku Uldi Bērziņu. Viņi rokrakstā izplatījuši savu kolēģu aizliegto dzeju, tāpat izplatījuši ārzemju literatūru, A. Solžeņicina un citu disidentu darbus. Abi nodarbojušies ar dažādu kapu, piemēram, Lielo kapu uzkopšanu, mēģināja saglābt lauku baznīcas no izpostīšanas. Dzejnieks stāsta, ka tolaik, studiju gados - no 1968. līdz 1975. gadam, viņi bija ļoti naivi un sapņaini. Viņi gribēja, lai Latvija atkal kļūtu brīva un neatkarīga valsts, lai Latvija kļūtu par valsti, kurā valda latviskas vērtības, kurā būtu atjaunota saite ar mūsu pārautajām tradīcijām - kultūru, folkloru, ieražām, godiem. 

Dzejnieka darbības aspekti bija ļoti plaši. Viņš teic, iespējams, šo iemeslu 1970. gadā viņš ticis izslēgts no Latvijas Valsts univesitātes, tieši tā arī bijis rakstīts - par nacionāli patriotiskas dzejas lasīšanu, par nacionālo darbību. Un tad viņam laimējies nokļust Kišiņevā, Moldovā, kur viņš atkal nokļuvis visu notikumu epicentrā. Taču Leons Briedis teic, ka par to esot pat bijis priecīgs, kaut gan, protams, par to visu ir nācies maksāt. Un viņš bija gatavs par to maksāt. 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti