Dalies:

Leģenda "Čikāgas Piecīši" Latvijā dzīvo joprojām

Leģenda "Čikāgas Piecīši" Latvijā dzīvo joprojām
Foto: Andris Zemels
  • 02. Nov. 2019

Pirms sāku rakstīt savas ie­spaidu rindas par izrādi „Či­kāgas Piecīši. Leģendu atgrie­šanās”, uzskatu par savu pie­ nākumu izteikt lielu atzinību producentei un mūziķei Ilzei Lailai Purmalietei, kuŗa atce­rējās un novērtēja, un vēl arī spoži īstenoja kāda vēsturiska un latviešu tautai Latvijā ļoti nozīmīga notikuma atceri – 30 gadus pēc Piecīšu leģendārā koncerta Mežaparkā.

Neviens no pacilātajiem apzīmējumiem te tiešām nav pārspīlēts – Či­kāgas Piecīšu koncerts 1989. Gada vasarā bija notikums, kas iezīmēja viena laika beigas un jauna, cerīga laikmeta sākumu. Lai šoreiz klusē skeptiķi, bet te, Latvijā, tas bija pavērsiena brī­dis, kad atraujas vaļā elpa un vairs nekas neliekas neiespē­ jams. Nav jau noslēpums, ka gan Piecīši, gan Ilmārs Dzenis Tēvzemē tikuši augstāk vērtēti (kur nu vērtēti – dievināti!) nekā Amerikā. Tam, protams, ir savs izskaidrojums. Kaut vai tas pats par „pravieti”, kas „savā zemē netiek cienīts”.

2019. gads ir tāds jubileju gads, kad simtgadi svin vai visas Latvijas institūcijas un kantori, un kuŗš gan pieminēs vienu nieka trīsdesmitgadi kopš kon­certa Mežaparkā, kas tomēr (nē, pavisam droši!) iedvesmoja izšķirošajai cīņai par savas valsts neatkarības atjaunošanu pat visbezcerīgākos pavalstniekus. Skan patētiski, bet tā ir! Tāpat kā zināmajā stāstā par mazo cinīti un lielo vezumu.

Lasītākās ziņas valstī

Atzīšos, uz koncertu „Leģen­du atgriešanās” gāju bikli un domīgi. Pārāk tuvs un dārgs man bijis Alberts Legzdiņš, ar kuŗu viņa dzīves pēdējā des­ mitgadē bijām gluži kā „sara­ dojušies”. Viņš man arī uzticēja savas grāmatas „Čikāgas Piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi” atkār­totā un atjaunotā izdevuma izdošanu, ko pats arī cītīgi izrediģēja. Vēl mani saista per­soniskas draudzības saites ar Loriju un Armandu, kuŗu rado­šajam ceļam sekoju joprojām. un joprojām ar lielu prieku dziedu Piecīšu dziesmas, jo zinu tās no galvas, un ikreiz, būdama Floridā, raugu satikt Ilmāru Dzeni...

Es ļoti lepojos ar šo draudzību, bet ne jau tāpēc, ka varu ar to palepoties, nē, kas tad daudz vairs manī klausīsies un sapratīs. un kas vairs zinās par mūsu vecajām „leģendām”. Lorija, jā, viņa ir labi pazīstama Latvijas mūzikālajās aprindās, vada trīs koŗus, pati dzied – ne tik sen vērienīgajā Likteņdārza kon­certā kopā ar dzīvesbiedru Ivaru Cinkusu, pavisam nesen – Mār­ tiņa Rītiņa jubilejā jaunatklātajā kultūras telpā „Hanzas perons”. Novembrī, tāpat kā citugad ap Valstsvētku laiku Rīgā ieradīsies Armands, un viņu abu koncerti tiks plaši apmeklēti. šī Čikāgas Piecīšu stīga ir ļoti, ļoti dzīva un skanīga, tā tas ir.

Un nu par koncertu, kas kopš jaunās estrādes atklāšanas Rojā ir pāršalcis Latvijas koncertvie­tas, nācies pat rīkot atkārtotus koncertus. Pati biju divos kon­certos atjaunotajā VEF Kultū­ras pilī, pati redzēju līdz šņor­bēniņiem pilnas zāles, skatītāju pulkā nebūt ne sirmas galvas vien – pulka jaunu seju, satiku arī ļaudis, ko citkārt satieku Operā un simfoniskajos kon­certos. Ne tikai nostaļģijas un patriotisma jūtu vadīti viņi te nākuši – koncerta māksli­nieciskais izpildījums ir tiešām augsta līmeņa aktieriskajā un mūzikālajā kvalitātē. Produ­cente un režisors Valdis Lūriņš ir turklāt pratuši izraudzīt dzie­ došus aktieŗus un dziedātājus, kas prot un spēj „iznest” leģen­dāro mūziķu būtību un saturu. Turklāt – nevainojamā māk­slinieciskā izpildījumā, kuŗā. vizuālajai līdzībai vairs nav ne­ kādas nozīmes. Mārtiņš Egliens vizuāli tiešām nav ļoti līdzīgs Albertam, bet tas, ko viņš saka un kā saka, ir „Alberts kas Alberts”, šarmantais „skatuves lauva”, charizmātiskais asprātis un smalko joku meistars. Ne­noliedzami talantīgais aktieris ir rūpīgi lasījis Alberta tekstus no grāmatas, klausījies ieraks­tus un rezultātā dzīvo Alberta tēlā pilnīgā ticamības pakāpē. Tāpat kā Mārtiņš Brūveris Armanda tēlā, atsaucot mūsu, aculiecinieku, atmiņā to jauko, romantisko puisi ar melno, labi kopto bārdiņu. Viņš dziedāja samtainā tenorā un lauza dāmu sirdis Latvijā. Droši vien arī Amerikā.

Īpašs stāsts ir par Loriju, ko atveido dziedātāja Ginta Kriev­kalna un aktrise Inita Sondore. Abām izrādēs ir mugurā le­ģendārā Lorijas „rožu kleita”, kas, nudien, satricināja abu dzi­mumu skatītājus tajā Mežaparka koncertā – visas meitenes tādu gribēja sev, puiši vienkārši tvī­ka... Nepietiek, ka pati skaista un dzied kā eņģelis, vēl arī tādā kleitā! Gintai un Initai Lorijas kleita, kas, izrādās, tikusi skapī glabāta, der kā uzlieta. „Mums diemžēl savā laikā nebija tādas iespējas – režisors, scēnografs, choreografs...” tagad saka Lori­ ja, ar to domājot profesionāli iestudētās mākslinieku skatuves kustības. Arī citi mākslinieki „kustas” vairāk nekā savulaik Piecīši, ar to jo spēcīgāk atklājot oriģinālo mūziķu raksturus un temperamentu. Arī „draudzīgie šarži” (kā, piemēram, par Il­māru Dzeni) un „Trīs vecenītes”, kas liek zālei locīties smieklos, ir labas gaumes robežās. Ne­ vienu mirkli netiek grēkots ar bezgaumīgu pārspīlējumu, šaržs un humoristisks atveids ir ar nepārprotamu draudzību, cieņu un mīlestību

Janīnu, Latgales meiteni ar ģitaru un smalko balsi, atveido dziedātāja Ieva Sutugova, jau­nākās paaudzes māksliniece. Nu, jā, Janīna netaisīja draiskas kustības, viņa tā vairāk izdzie­dāja savu sakāmo, bet – kāpēc nevarētu būt, ka Janīnas Anki­pānes temperaments, esot uz skatuves, vienkārši klusēja un neizpaudās atraisītās kustībās? Ieva turklāt uz skatuves atvedu­si arī bērnu ansambli, kam viņa māca dziedāšanu. Pat tie, kas nezina trimdas „klasiku” – „Sal­du dusu visiem maziem latvju bērniem, izkaisītiem pieaugušo pasaulē...” un Alberta skautiem veltīto „Lai gan vējš var izraut kokus,/ Viļņi krastus izmainīt,/ Velti liktens grūti pūlas/ Pasaulē mūs izkaisīt” – vismaz dungoja līdzi. Jo vārdi ir tik tuvi un mūzika tik viegli „aizķeŗ”!

Noteikti jāpiemin it visi iz­rādes dalībnieki, jo it visi no sirds bija iedzīvojušies Piecīšu tēlos – līdz šim neminētie Ro­ands Beķeris, Marģers Eglin­skis, kuŗi, lai arī nebūdami slavenību priekšplānā, profesio­nāli nevainojami veica savu darbu, gan mūzikālo, gan ak­ tierisko.

Pilnās zāles, ovācijas Lorijai, kad viņa izrādes noslēgumā uznāk uz skatuves, līdzidzie­dāšana, sajūsma, aplausi – tas taču nepārprotami liecina gan par augstvērtīgo māksliniecisko izpildījumu, gan par to, ka tau­tas atmiņā vēl ir dzīvi Čikāgas Piecīši – šis svaigā gaisa malks, kad Latvijā bija smacīgi.

Autore: Ligita Kovtuna

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Laiks"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti