Dalies:

Sallija Benfelde - Latviskais kods. Subjektīvas piezīmes

Sallija Benfelde - Latviskais kods. Subjektīvas piezīmes
  • 05. Oct. 2019

Konference Cēsīs bija savedusi kopā latviešus no visām pasaules malām, un tā, manuprāt, bija lie-cība par to, ka kultūra nav tikai svētku ģērbs, ar kuru lepoties dažas reizes gadā.

Pasaules latviešu kultūras konference lika domāt ne tikai par to, ka kultūra ir tā līme, kas mūs saista, kā jau pirms konferences pauda AlA kultūras nozares vadītāja Līga Ejupe. Protams, atsevišķi var runāt arī par valodu, par kultūrvēsturisko atmiņu – atļaušos teikt, ģenētisko atmiņu, jo mēs mantojam ne tikai acu vai matu krāsu, spējas un slimī- bas, bet arī, tā pavisam vienkārši skaidrojot, to, ko piedzīvojuši mūsu senči. Tas ir mūsu latviskais kods, kurš mūsos mīt arī tad, ja to nepamanām vai negribam pamanīt.

Tomēr mūsdienās viss nav tik vienkārši, jo visdažādākās informācijas pārbagātība un tas, ko dēvējam par tirgu, ir mainījis un maina dažādu procesu norisi.

Lasītākās ziņas valstī

Ar atšķirīgo savā kultūras mantojumā, protams, varam piesaistīt uzmanību, bet patiesu interesi un augstu vērtējumu var iegūt tikai tā māksla, kurā ir ne tikai šis at- sevišķais, īpašais, bet arī vispārcilvēciskais, tas, ko dēvējam par Mākslu ar lielo burtu. Par savu pieredzi, kā padarīt mākslu pa- zīstamu pasaulei, un par to, cik tas nav vienkārši un vai tas ir iespējams, diskusijā par latviešu vizuālo mākslu runāja tās dalībnieki. Dzirdētais, manuprāt, apliecināja, ka nav svarīga piederība kādai tautai vai nācijai, bet mākslas lielums (un mūsdienās arī spēja izvēlēties, kur, kad un kuriem savus darbus parādīt), nosaka to, vai mūsu mākslu grib redzēt arī citi šajā pasaulē. Bet latviskais kultūras mantojums ir tas, kas dod pieredzi un spēku, rosina radīt. līdzīgas atziņas izskanēja arī mūziķu sarunā – latviskās noskaņas, folklora mēdz ievīties skaņdarbā, tā ir kā jaunrades pamats, tomēr ne vienmēr latviešu komponistu radītajā skaņdarbā rodamas pazīstamas folkloras temas vai melodijas. Mūzikā, tāpat kā vizuālajā mākslā vienmēr klāt ir vēl kaut kas – vārdā grūti nosaucamais, kas apliecina, ka tā ir Māksla.

Mūziķi piekrita pasaulē šobrīd zināmākā latviešu komponista Ērika Ešenvalda sacītajam, ka radot cilvēks vienmēr ir viens, par spīti tam, ka aiz viņa savā ziņā ir iepriekšējās paaudzes, to pieredze un skolotāju dotais. Interesants bija Ešenvalda sacītais, ka agrāk viņš vienmēr juties kā aiz stipras sienas – Brāļi Kokari, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis... kādu brīdi pēc viņu aiziešanas bijusi tukšuma sajūta un pietrūcis tā drošās sienas, stiprā pleca, līdz nākusi atskārta, ka tagad ir viņa paša kārta doties tālāk, tagad arī viņš ir tas ceļa gājējs.

Interesanta bija arī diskusija par identitāti. Izskanēja atziņas, ka, piemēram, latviešu valoda ir arī ekonomiskas dabas jautājums, jo ne katrs var atļauties vest bērnus uz svētdienas skolu, mēdz būt tā, ka vienam no vecākiem jāstrādā, bet otram jāpaliek kopā ar mazāko vai mazākajiem bērniem vai arī skoliņa ir patālu un ceļš nemaksā maz. Ir vecāki, kuri izvēlas saviem bērniem nemācīt latviešu valodu, jo cer, ka tā viņi ātrāk iekļausies vietējā sabiedrībā. Mītu par to gan kliedēja diplo- māts, Valsts prezidenta padomnieks Rolands Lappuķe, sakot, ka jau sen ir publicēts kāds pētījums, kas apliecina – bērni parasti nespēj iemācīties mītnes zemes valodu tik labi un to nejūt tāpat kā vietējie, bet, ja savu dzimto valodu vairs neprot, zaudē pie- derību vispār. Tau- tiešiem viņi ir kļuvuši sveši, bet mītnes zemes sabiedrībai viņi joprojām ir svešinieki, ārzem- nieki. Diskusijas dalībnieku sacītais liek domāt, ka pamatu pamats ir ģimene un arī cilvēka paša piederības izjūta. Cilvēka etniskā izcelsme ne vienmēr nosaka arī identitāti un piederības sajūtu.

Savukārt sarunas konferencē par Dziesmu un deju svētkiem, pieredzi un nākotnes plāniem, manuprāt, ir labs pamats jaunām idejām un risinājumiem.

Konference ir devusi kopības izjūtu, ļāvusi apmainīties ar pieredzi un viedokļiem. tagad, manuprāt,galvenais ir uzzināto un izjusto likt lietā, smelties no tā. Būtu skumji, ja tā enerģija, laiks, darbs un arī finances, kas ieguldītas konferences tapšanā, būtu vien kā krāšņs svētku salūts.

Autore: Sallija Benfelde

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti