Dalies:

Sabiedriskais darbinieks Ēriks Krūmiņš: Latviska ģimene ir pamats

Sabiedriskais darbinieks Ēriks Krūmiņš: Latviska ģimene ir pamats
  • 28. Jul. 2019

Sākšu ar tradicionālo jautājumu – jūsu šīsvasaras spilgtākie iespaidi Latvijā?

Es tomēr "atkāpšos” uz aizvadīto rudeni, jo nevaru nepieminēt Latvijas Simtgadi, kas bija aizvadītā laika spilgtākais piedzīvojums. Tas prieks, ka Latvijai 100, bet žēl, ka puse no šī laika pagāja zem svešas varas, kad mūsu valsts nebija brīva un nevarēja attīstīties ekonomiski un būt kā pilnvērtīga Rietumu kultūras valsts... Bet, paldies Dievam, šie tumšie gadi pieder pagātnei, un jāiet tālāk. Personiski neaizmirstama bija mana piedalīšanās 2018. gada 18. novembŗa gājienā no Latvijas Universitātes uz Brāļu kapiem kopā ar saviem "krāsu brāļiem" no korporācijas Lettonia.

Mūsu jaunais Valsts prezidents Egils Levits savā uzrunā Saeimā teica: "Ir jāņem rokās slota un jāizmēž māja. No tiem mēsliem, kas ir sakrājušies trīsdesmit gados, kas velkas mums līdzi...". Jūsuprāt, vislielākie mēsli?

Lasītākās ziņas valstī

Nesakārtotā tiesu sistēma! Tas ir nepiedodami, cik gausi rit tiesu procesi Latvijā, netiek pieņemti lēmumi... Līdzīgi ir daudzās postkomūnistiskajās valstīs. Kāpēc Latvijā cietumos sēž sīkie zaglēni, bet lielie...

...sēž Operā un grozās sabiedrībā?

Tieši tā! Piemēram, Amerikā, Ilinojas pavalstī septiņi bijušie gubernatori sēž cietumā. Sakārtot tiesu varu Latvijā – tas, manuprāt, ir galvenais veids, kā savest kārtībā savu valsti. Uzdevums numur viens! Un te ir lielas cerības uz jauno Valsts prezidentu, kuŗš ir profesionāls jurists un vispār – augstas kultūras, inteliģents cilvēks.

Cilvēki joprojām brauc prom no Latvijas, atgriežas visai maz. Iemesli galvenokārt ir ne tikai ekonomiski, bet arī emocionāli, proti, ir sajūta, ka valsts neciena viņus. Un viņi – valsti.

Tā savstarpējā cieņa ir ļoti diskutējams jautājums. Jā, jaunajām ģimenēm ir grūti izskolot savus bērnus, tie ir ekonomiskie aspekti. Bet jaunā paaudze nevar samierināties ar tiem "mēsliem”, par ko runāja prezidents, un sāk zaudēt cieņu pret valsti. Viņi nesaredz taisnīgu nākotni. Bet tas jau attiecas uz valsts varas īstenotājiem, nevis uz valsti. Rīgā, tiekoties ar Latviešu biedrības priekšsēdi Gunti Gailīti runājām par vārdiem, kas iekalti Brīvības piemineklī ‒ "Tēvzemei un Brīvībai". Viņš man pastāstīja, ka Kārlis Skalbe kādā Piebalgas kapu piemineklī izlasījis: "Tēvzeme un brīvība ir mūsu lielākās vērtības.” Šo lielāko vērtību vārdi – es uzsveru – rakstīti vārdi – arī iekalti mūsu Brīvības piemineklī.

Savā uzrunā pie Brīvības pieminekļa Egils Levits risi- nāja arī šo domu: "Tēvzeme – tā ir mūsu zeme. Brīvība – tas ir cilvēka dabiskais stāvoklis. Šos divus lietvārdus saista saiklis "un"–tasnozīmē,ka Tēvzeme un Brīvība sader kopā. Tām jābūt kopā. Šis mazais saiklis UN uzliek pienākumu." Pienākums jāveic arī tautiešiem, kas dzīvo ārze- mēs, un jūs ar savu darbu esat rādījis piemēru, kā to darīt.

Visa pamatā ir latviska ģimene! Tāda, kas arī ikdienā runā latviešu valodā, lasa latviešu avīzes – tīmeklī taču ir tik viegli sazināties ar Latviju. Esmu ļoti priecīgs uzzinot, ka arī mazos Amerikas ciematos, kur tuvumā nav latviešu lielo centru ar visām to rosībām, mīt latviskas ģimenes, kas saglabā mūsu valodu un kultūru. Tieši tās dod trimdai, jeb, kā tagad saka, diasporai cerību uz vēl daudziem gadiem nākotnē.

Pirms vairākiem gadiem intervijā jūs atgādinājāt kādas ansambļa Trīs no Pārdaugavas dziesmas rindas: "Kas tos trimdas ratus tālāk vilks?!" Vai ir, kas velk?

Paldies Dievam, ir un rodas, citkārt no gluži necerētām aprindām, jauni, prasmīgi vilcēji. Tā šogad ALA kongresā Denverā ievēlētā valde ir gados jaunākā, kāda līdz šim bijusi.

Savukārt "vecās trimdas" testamentārie novēlējumi nodrošina ALAi ilgtermiņa naudas rezerves, ko izmantot galvenokārt jaunās paaudzes latviskai izglītošanai. Tā tiek turpināti ceļojumi "Sveika, Latvija!”, kuŗos nu jau pievienojušies arī Austrālijas un Kanadas jau- nieši, programmā "Pavadi vasaru Latvijā” mūsu bērni paliek par īstiem latviešiem, kas tuvplānā iepazinuši dzīvi Tēvzemē.

Un jūsu lolojums – ALAs nozares Sadarbība ar Latviju projekts "Drošais tilts", kas ir viens no diviem ārzemju tautiešu radītajiem fondiem (otrs – Vītolu fonds), kas apgroza miljonus, palīdzot tieši dzimenes bērniem. Jūsējais – daudzbērnu un trūcīgām ģimenēm. Kā jums tas izdevies?

Iegūstot ziedotāju uzticību! Mūsu sadarbība ar Latvijas Bērnu fondu ilgst jau 25 gadus, un laikā kopš 1994. gada uz Latviju atvesti trīs miljoni dolaru. Tas grūtākais tiešām ir iegūt un nostiprināt uzticību, bet, kad cilvēki skaidri zina, ka viņu ziedotā nauda sasniedz mērķi, ka visi ieguldījumi ir apstiprināti un pārbaudīti, ir vieglāk dabūt nākamos. Pats pie šī projekta nostrādāju 20 gadus, un man ir lieliska darba turpinātāja – Kaija Petrovska.

Ziedojumi turpina ienākt, un gribu izcelt divus – Kalifornijas latviešu ārsta Ratermaņa ģimeni, kas noziedoja 100 tūkstošus dolāru, un Jāni un Ināru Apiņus no Vašingtonas D. C., kas ik gadu palīdz septiņām daudzbērnu ģimenēm, un viņu devums jau sasniedzis 63 tūkstošu dolāru. Lūk, arī viņu atbalstītie bērni izaugs par drošiem mūsu nākotnes garantiem.

Šai sakarā–lielspaldiesavīzei "Laiks", kas vienmēr bija klāt sarīkojumos Rīgā, kad ziedojumus dalījām, un kas mūsu darbību lietpratīgi atspoguļojaLaikā! Kā jau teicu – rakstītajam vārdam ir liela un svarīga nozīme.

Kad 2012. gadā jūsu mītnes pilsēta Milvokos notika XIII Latviešu dziesmu un deju svētki, melsa, ka šie svētki būs pēdējie, un arī "Laiks" izbeigsies. Abi pastāv – "Laiks" svin 70. gadadienu, bet Toronto ar spožiem panākumiem aizritēja XV Dziesmu svētki...

Neredzu gan iemesla uztraukties, vismaz par Dziesmu svētkiem ne–vienmēr atrodas kāds "kodols", kas ir ar mieru tos rīkot. Kur vien pasaulē mīt latvieši, tiek dibināti koŗi un deju kopas, kas tad arī pulcēsies svētkos. Par "Laiku" – tas tomēr ir un paliek tā vienīgā dzīvā saikne, kas mūs tur kopā un atstāj par mums ziņas vēsturei. Tas, kas tīmeklī, ir gaistošs, ātrās ziņas ātri aizskrien, bet rakstīto vārdu neaizstās nekas cits. "Laiks" to dara, un "Laikam" tas ir jāturpina darīt! Runājot par Dziesmu svētkiem Milvokos, atminos divus interesantus faktus. Viens no tiem – 1983. gada Dziesmu svētku Vadonī ir bilde, kuŗā Filadelfijas tautasdeju kopas pašā vidū sēž kāds šodien pazīstams jauneklis – Krišjānis Kariņš, šobrīd Latvijas Ministru prezidents. Bet Andreja Jansona "Homo Novus” iestudējumā galveno lomu spēlēja Pauls Raudseps, izcilais polītikas komentētājs no nedēļraksta IR!

Vēl, runājot par Dziesmu svētkiem Amerikā, – redziet, ir jau skaidrs, ka nākamie notiks Mineapolē un to Rīcības komitejas priekšsēdis ir Arnis Vīksniņš. Atminos, ka viņa tēvs vadīja Rīcības komiteju kādos Čikāgas Dziesmu svētkos, kur satiku viņu, slaukām lielo sarī- kojuma zāli. Kad jautāju, vai tad priekšniekam jāņem slota rokā, viņš atbildēja: "Bet ja es nerādīšu priekšzīmi, kā tad jaunos iemācīšu?!" Vīksniņš seniors tiešām nebija smalku runu teicējs, bet darītājs.

Jūs ar dzīvesbiedri Ināru (attēlā) esat izraudzījuši viesnīcu "Latvija" jeb "Radisson Latvia" par apmešanās vietu ciemu dienās Tēvzemē. Kāpēc?

Jo no mūsu 17. stāva ļoti labi pārredzams Brīvības piemineklis, Vecrīga, Daugava... Mums tas ir ļoti svarīgi.

Vai ir kaut kas tāds, kas Rīgā traucē?

Un tomēr – par maz skan latviešu valoda, un pārlieku daudz krievu valoda. Saprotam, protams, ka te ir arī daudz tūristu no Krievijas... Manā dzimtajā Valmierā gan ir ļoti latviska vide, arī Siguldā. Sāp, ka viesnīca "Radi un Draugi" pārdota, bet labi, ka Ziemeļu kaimiņiem igauņiem, nevis Austrumu kaimiņam.

Autore: Ligita Kovtuna
Laikraksts "Laiks"
 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti