Dalies:

Latvijas Kultūras ministrs Nauris Puntulis intervijā Ligitai Kovtunai

Latvijas Kultūras ministrs Nauris Puntulis intervijā Ligitai Kovtunai
  • 16. Nov. 2019

Tāda interesanta sagadīšanās – nule, 5. novembrī, Latvijas Opernama direktora amatā stājās jūsu amata brālis, basbaritons Egils Siliņš, kuŗš nēsā līdzi lomu eksemplārus un stāsta, ka savu mūziķa karjēru neapturēšot. Kā būs ar jums – tenoru Nauri Puntuli?

Es arī turpinu savu operdziedātāja karjēru, taču jaunas lomas diemžēl vairs nevaru atļauties. Esošās turpinu dziedāt, dažas man ir īpaši tuvas, piemēram, kapteiņa fon Trapa loma R. Rodžersa un O. Hammeršteina „Mūzikas skaņās”, dakteris Dūlitls Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes „Putnu operā”, un jo īpaši klostera kapelāna loma šā gada jauniestudējumā F. Pulenka „Karmelīšu dialogi”. Tās vēlētos saglabāt. Un vēl – atzīšos, ka pārnācis mājās pēc savas ministra darbadienas, bieži vien dodos nevis vakariņot, bet gan pie klavierēm..., jo uzkrātās emocijas vislabāk ir izdziedāt. 

Mantojums, ko saņēmāt, stājoties kultūras ministra postenī, ir ļoti plašs, raudzīsim pārlūkot – aktuālā valsts kultūras dzīve, kuŗā samilzuši jautājumi par Jaunā Rīgas teātŗa rekonstrukcijas grūtībām,  par vadības maiņām Dailes teātrī, par jaunās koncertzāles likteni, vēl arī Sabiedrības integrācijas fonds, kuŗā arī maiņas, Mediju polītikas departaments, kam joprojām nav atrasta vadība...

Lasītākās ziņas valstī

Es teiktu – parasta lietu kārtība! Problēmu loks nav ne citāds, ne plašāks kā iepriekšējiem ministriem. To zināju, jo divarpus gadus biju kultūras ministra padomnieks. Nedaudz gan biedēja tas, ka, esot ministra amatā, būs nemitīgi „jāpārslēdzas” no vienas jomas uz citu, ka intensitāte būs liela. Taču – mēs, skatuves mākslinieki, esam uz to „rūdīti”. Viesizrādes, jauniestudējumi utt. ir attīstījuši prasmi sadzīvot ar pārslodzēm, un tomēr – tās bija vērstas vienā virzienā, kam arī koncentrējāmies. Te aktuālitātes mainās vairākkārt dienā. Sāku pierast, šķiet, esmu jau iemācījies prasmi strauji pārslēgties. 

Rūdījumu jau droši vien esat guvis arī Rīgas domē, pārstāvot Nacionālo apvienību, kam vienmēr nācās strādāt opozicijā. Nu Rīgas galva ir Oļegs Burovs, kam vārds „kultūra” nav svešs, lai atceramies, ka viņš, turklāt būdams Rīgas domes amatpersona, veiksmīgi novadīja Nacionālā Mākslas mūzeja rekonstrukciju. Varbūt nu varētu vienoties, ka Rīgas īpašumu – Kongresu namu ‒ iespējams pārbūvēt par ilgi gaidīto akustisko koncertzāli. Viens no jūsu amata priekšgājējiem Raimonds Pauls tā uzskata.

Es uzskatu, ka tādā gadījumā Kongresu nams būtu jānojauc un šajā izcilajā vietā ceļama jauna ēka, kas atbilst mūsdienīgas akustiskās koncertzāles prasībām. Jā, Oļegs Burovs arī par ko tādu ir ieminējies, un teorētiski tas būtu iespējams. Bet – es esmu konservatīvs. Līdz šim nevienam nav izdevies mani pārliecināt, ka pārbūvēta ēka spējīga sasniegt tādus akustikas rādītājus, kā no jauna būvēta, speciāli šim mērķim radīta ēka.

Arī Dailes teātris, par ko minēts diskusijās un kam ir pārlieku daudz lielas telpas? 

Jā, un tam ir tieši tas pats iemesls. Telpu raksturo augstums, gaŗums, platums. Mainot šos trīs saskaitāmos, summa nemainās, bet, iespējams,  tas būtiski ietekmē akustiku. Varbūt mūsu 21. gadsimtā tiešām tiek izmantotas jaunas technoloģijas, īpaši būvmateriāli, akustiskie paneļi utt., kas zina. Akustika ir ļoti trausla un jutīga, eksperimenti var izmaksāt dārgi. Kad 1995. gadā pēc ēkas remonta atgriezāmies Operā, šķita, ka neskan, nu, nav labas akustikas. Bet kāds „Latvijas laika” eksperts teica: „Nav ko brīnīties, vēl jau pat krāsas nav nožuvušas! Krāsa sāks „skanēt” pēc gadiem septiņiem.” Bet mēs nevaram atļauties eksperimentēt, drošāk ir būvēt jaunu, ja vēlamies, lai mūsu koncertzāles akustika atbilstu pasaules standartiem.

Jūs iebilstat pret jaunās koncertzāles celtniecību uz AB dambja.

Jā, iebilstu, saku – nē! Lai gan saprotu, ka attiecībā uz tik nozīmīgu būvi nekad nebūs vienprātības. Tas tiešām ir ļoti atbildīgs lēmums, kad jāņem vērā gan architektoniskais risinājums, gan saturiskais piepildījums, starptautiskā atpazīstamība, infrastruktūra un vēl, un vēl. Uzskatu, ka nedrīkstam arī ignorēt sabiedrības viedokli, neņemt vērā, ka pretestība pret ideju būvēt koncertzāli uz dambja ir tik liela. Manuprāt, mūzikas speciālisti, kuŗi atbalsta šo ideju, dara to tikai tādēļ, lai tikai beidzot būtu – kaut vai uz AB dambja! Tai pašā laikā  nepazīstu nevienu mūziķi, kurš apgalvotu – šis ir izcilākais risinājums! Ērti, droši, labi! Nē, neviens nejūsmo. Zinu arī, ka architektu vidū ir skeptiķi. Mans, valsts amatpersonas, arguments – koncertzāle ir ļoti dārga būve un valsts par budžeta līdzekļiem šobrīd to nevar atļauties uzbūvēt. Šā brīža fiskālā jeb valsts naudas situācija ir tāda, kāda tā ir, turklāt tā atklāj, ka ir pieļautas kļūdas, piemēram, ar šobrīd aktuālo neizpildīto solījumu paaugstināt mediķu algas. 

Bet koncertzāles ideja taču nav atmesta, vēl vairāk – ir izvirzīta ideja par PPP – publiskā – privātā partnerība, kas paredz privātas zemes piesaistes iespējas koncertzāles projektam.

Tā kā valstij nepieder koncertzālei piemēroti zemes īpašumi Rīgā, ir jāmeklē privātie partneri, pārliecinot, ka projekts būs perspektīvs. Turklāt ceru uz konkurenci piedāvājumu vidū, tas būtu labākais veids, lai atrastu valstij izdevīgāko risinājumu. Šobrīd jau ir divi konkrēti piedāvājumi, ar kuŗiem esam iepazīstināti gan Kultūras ministrijā, gan Ministru kabinetā, ‒ viens ir plaši apspriestā Andrejosta, otrs – Skanstes rajons. Esmu pārliecināts, ka būs vēl arī citi. 

Vai plānots arī meklēt un piesaistīt ārvalstu investorus? 

Jā, bet tas iespējams tikai nākamajā posmā – būvniecības stadijā. Projekts ir jāpadara interesants nākamajiem investoriem, tādēļ ir plānots koncertzāli veidot kopā ar starptautisku konferenču telpu 3000 vietām. 1400 skatītāju vietas koncertzālē un minētās 3000 vietas konferenču dalībniekiem jau ir investīcijām financiāli saistošs objekts. Turklāt tā ir iespējams gūt ekonomisko pienesumu valstij ar lielu tūristu /apmeklētāju skaitu, kas PVN formā vien sniegtu atspaidu valsts budžetam, palīdzot atmaksāt un uzturēt nacionālo koncertzāli. Atgriežoties pie idejas par AB dambi – tas nespēj nodrošināt ne šādu apjomu, ne drošību, ne loģistiku. 

Pārliecinoši, bet – cik reāli ir piepildīt konferenču zāli Rīga ar 3000 vietām? 

Izrādās, ka šādu vietu nepietiek, Eiropā uz augsta līmeņa konferenču centriem ar 3 – 5 tūkstošiem vietu pieprasījums veido rindu pat piecu gadu garumā. Šo informāciju sniedz Ekonomikas ministrija. Arī es biju pārsteigts – tāpat kā jūs. Domājot un rīkojoties valsts ekonomikas kopsakarībās, šādi fakti ir jāņem vērā. 

Par teātriem – Dailes teātrī vadības maiņa, kas acīmredzot ir dabisks process, ja vēlas attīstību. Bet Latvijas pērles – Jaunā Rīgas teātŗa ‒ rekonstrukcija nonākusi strupceļā, kamēr septiņi miljoni no atvēlētās naudas pārgājuši Satiksmes ministrijai sabiedriskā transporta radīto zaudējumu segšanai.

Neapgūtā financējuma pārdale starp ministrijām ir pierasta budžeta veidošanas prakse. To nevajadzētu uztvert kā kaut ko ārkārtēju. Turklāt Kultūras ministrija nevar ietekmēt Valsts nekustamo īpašumu aģentūras un būvnieku konfliktu. Arī mēs esam situācijas ķīlnieki. Vienīgais, ko varam darīt, – aicināt sēsties pie sarunu galda un meklēt racionālus risinājumus. Kā ministrs, protams, es neesmu un nedrīkstu būt vienaldzīgs. Esmu paudis savu viedokli un raudzījis virzīt sarunu gaitu pozitīvā gultnē, cik tas bijis manās iespējās. 

Esat arī SIF – Sabiedrības integrācijas fonda ‒ padomes priekšsēdis, un šis ir fonds, kas cieši saistās arī ar diasporas organizāciju financējumu no Latvijas valsts puses. Līdz šim tas bijis viens īsts kaujas lauks, kur galvenais ienaidnieks ir birokratija. Valsts Kultūrkapitāla fondā, kas arī ir budžeta atbalstīts fonds, tādas nav. Kāda būs SIF stratēģija un taktika jūsu vadībā?

Precizēšu – stratēģijas nav bijis vispār, to tikai sāksim veidot. Tuvākajās dienās tikšos ar jauno SIF Sekretariāta vadītāju Zaigu Pūci, kuŗa izturēja konkursu uz šo amatu visās trīs Valsts kancelejas rīkotā konkursa kārtās, turklāt iegūstot vienprātīgu atbalstu. Esmu drošs, ka izdosies panākt pozitīvas pārmaiņas, birokratiskie džungļi tiešām ir jālikvidē. Manuprāt, iepriekš pieļauto kļūdu iemesls ir rutīna un inerce, pārmaiņas ir vajadzīgas visiem un visur. 

Saprotams, redakciju interesē arī ministrijas darbs mediju laukā. 

Protams, visiem ir svarīga stabilitāte. Kultūras ministrija ir piedāvājusi Saeimai sabiedrisko mediju atbalstam piešķirt 0,17% no IKP ik gadu, diskusijas par šo vēl turpināsies. 

Jūsu vēlējums „vecajai trimdai” un „jaunajai diasporai”, kuŗās jūs kā grupas Pērkons dalībnieku, kā vienu no „Trīs tenoriem” un operas solistu labi pazīst? 

Esmu bijis vai visos ārzemju latviešu centros, daudzos pat vairākkārt, un, ja savulaik jutos sāpināts, ka „vecā trimda” ar „jauno” īsti nesaprotas, pēdējos gados jūtos gandarīts, ka tas ir pārvarēts, ‒ tā vietā ir izveidojusies cieņpilna, radoša sadarbība. 

Novēlu to stiprināt! 

Autore: Ligita Kovtuna

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Brīvā Latvija"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti