Dalies:

Prof. Juris Dreifelds: Latvijas ekonomika ir nostiprinājusies pret nopietniem satricinājumiem

Prof. Juris Dreifelds: Latvijas ekonomika ir nostiprinājusies pret nopietniem satricinājumiem
  • 14. Dec. 2019

Prof. Juris Dreifelds aicina izvērtēt ekonomiskās krizes laikā pieņemtos lēmumus

Šogad paiet 10 gadi kopš Latvija piedzīvoja vissmagāko ekonomisko krizi beidzamos 30 gados, kuŗas sekas jūtamas vēl šodien. Sākot ar „Lehman Brothers” ASV bankas krachu 2008. g. rudenī, Latvijas IKP divos gados noslīdēja vairāk nekā 25%  augstākais rādītājs tolaik visā pasaulē. Bezdarbnieku līmenis sakāpa virs 23% un mazumtirdzniecības apgrozība kritās par vairāk nekā 30%. Vēl smagākas sekas bija tautas demografijā un garīgi psīcholoģiskā līmenī. Prom no Latvijas devās vairāk nekā 130,000 samērā jaunu cilvēku, no kuŗiem ap 40% bija ar augstu speciālizācijas līmeni. Kopš tā laika valsts vadība nav spējusi atgūt tautas nesatricināmu uzticību. Daudziem cilvēkiem krize arī radīja pretestību pret ES un citām pasaules institūcijām, un lika daļēji pozitīvi pārvērtēt PSRS laikus.

Pirmajos mēnešos pēc ASV krizes sākuma toreizējie Latvijas vadītāji bija pilnīgā neziņā, ka šis aizjūras tsunami arī viņus skars ar neatkārojamu milzīgu sitienu. To vislabāk raksturo toreizēja finanču ministra Ata Slaktera atbilde jautājumam, kā viņš saredz krizes ietekmi uz Latviju, atbildot „nothing special”. Arī premjērministrs Ivars Godmanis, vērojot ekonomisko plosīšanos ASV, oficiāli izteicas, ka „Latvija ekonomiskā ziņā ir miera osta”. Kāds bija iemesls šādam mieram? Viņi droši vien domāja, ka tāpēc, ka Latvijas valstij bija niecīgs parādu procents, viņiem nedraudēja aizjūras krize.

Lasītākās ziņas valstī

Kur tad īsti slēpās krizes virpuļvētras sākumi?

Daudz kas no tiem laikiem ir aizmirsts, tāpēc pakavēšos ilgāk, lai raksturotu krizes cēloņu priekšspēli, kas palīdzēja radīt uzpūsta burbuļa sprādzienu.

Vispirms jāatzīmē nenormālais algu lēciens, kuŗam pamatā nebija līdzvērtīgs produktīvitātes pieaugums. Četros gados, sākot no 2004. gada, kad Latvijas iestājās ES, privātā sektora algas pieauga par 140%. Igaunijā un Lietuvā kāpiens bija uz pusi mazāks (ap 74%), bet Vācijā tas bija tikai 12%. Polijā toties bija mazs, bet tomēr pieaugums! Straujais algu kāpums veicināja augstu inflāciju, kas sasniedza vairāk nekā 50% līmeni. (Igaunijā un Lietuvā – 32% , Vācijā – 10%). Kaut arī algas bija lielas, prasība pēc dažādām dzīves ērtībām un precēm bija vēl lielāka. Caurmērā latvietis beidzot cerēja dzīvot „kā cilvēkam pienākas”. Latvijas bankas vieglprātīgi mudināja cilvēkus ņemt vieglus kreditus ar it kā zemām procentu likmēm (salīdzinot ar inflāciju). Bankām bija sakrājušies milzīgi naudas ieguldījumi no Krievijas un citām bijušajām PSRS republikām un nauda bija jālaiž cirkulācijā, lai gūtu peļņu. Krediti pieauga par 58%, 2006. gadā un 34% gadu vēlāk. Kreditu bums sasniedza šausminošus kalngalus: 90% no IKP 2007. g. un 130% 2009. gada beigās. Tāpēc, ka bankas prasīja zemākus procentus ārzemju naudas kreditiem nekā latiem (jo tie baidījās, ka latus varētu nākotnē devalvēt), tad milzum lielais vairums arī izvēlējās lētāko variantu. 

Visa šī vieglā nauda radīja nekustamo īpašumu burbuli, sadzenot cenas debesīs un radot spekulācijas psīchozi. Populārs tā laika sludinājums nekustamiem īpašumiem bija „pērc tagad, pirms atiet beidzamais vilciens”.

Šī ātrās peļņas spēle sadzina māju cenas lielos augstumos, pat reizēm pārspējot cenas Toronto, Londonā un citās Rietumu lielpilsētas. Spekulanti kļuva bagāti; bet arī parastie iedzīvotāji neizturēja kārdinājumu un sāka piedalīties šajā ruletes spēlē. Pat pasaules „hedge” fondi saredzēja milzīgas peļņas iespējas, jo Latvijā tolaik nebija kapitāla pieauguma nodokļa. Toreiz pat nebija nodoklis uz mājām, kaut gan bija uz zemi. Kad beigās ekonomiskā krize sasniedza Latviju, tad izrādījās, ka vairums cilvēku nespēja parādus atmaksāt. Bankas cieta milzīgus zaudējumus, un 2009. gada beigās kreditu atmaksas kavējumi sasniedza 2.5 miljardus latu. Latvijas valdība bija spiesta pārņemt Parex banku, jo valsts atmaksa bankrotu gadījumā būtu bijusi līdz pat 50,000 latu uz katru kontu. Šī krize noveda pie kreditu „aizkorķēšanās” (un 30 – 40% likmēm), radot bezizejas stāvokli ekonomikā. Tikai Starptautiskais valūtas fonds (IMF) ar vairāku miljardu eiro aizdevumu (7.5 miljardi) spēja apturēt šo procentu krizi. Pēcāk, jau 2010. g. februārī, aizdevumu procenti pārgāja normālos rāmjos.

Latvijas piemērs, izejot no krizes, bija pasaules ekonomistu degpunktā. Notika ilgi strīdi par to vai Latvijai nevajadzēja darīt kā Polijai un panākt savas naudas devalvāciju. (Krugman, Roubini, Rogoff). Bet citi, kā piemēram, Anders Aslund, saprata, ka ja Latvijas kreditņēmējiem būtu jāatmaksā savi ārzemju naudas parādi ar devalvētiem pusvērtīgiem latiem, tad būtu iznīcināta visa Latvijas vidusšķira un vēl vairāk iedragātas bankas. Viņš gan pielaida, ka valdība varēja vairāk tērēt un uz četriem gadiem pieņemt lielāku deficita budžetu. Toties Latvija stingri pieturējās pie maksimālā 3% deficita robežas, cerībā iekļūt eirozonā, kuŗas vadītājiem šī bija galvenā jaunu biedru uzņemšanas mēraukla.

Ko valdība varēja vairāk darīt, lai apturētu vai mazinātu krizi?

Ainārs Šlesers pirms krizes izteicās: „gāzi grīdā, tikai uz priekšu”. Taisni pretēji, valdībai vajadzēja bremzēt kreditu gūzmu ar lielākiem nodokļiem, sevišķi nekustamo īpašumu darījumiem. Valdība varēja bremzēt vai pat liegt kreditu izdošanu ārzemju valūtā, kā to veiksmīgi darīja Polija. Polija arī piespieda bankas savu peļņu neizdalīt akcionāriem, bet ieguldīt atpakaļ savos uzkrājumu fondos. Arī straujo algas pieaugumu valsts iestādes varēja nobremzēt. Valdība arī varēja „treknajos gados” izveidot lietaino dienu fondu, kā to bija darījusi Igaunija. Igauņiem kritiens bija tikai 15% no IKP, un lielu daļu iztrūkumu valsts budžetam tie spēja segt tieši no šī fonda.

Kādas bija ilgstošas sekas šai krizei? 

Kā jau minēju, daudzi spējīgākie jaunie cilvēki izceļoja, daļēji, lai samaksātu parādus, bet arī tāpēc, ka tie bija zaudējuši uzticību savām valsts iestādēm un valdībai. Arī starp daudziem, kuŗi palika, radās neuzticība un pat niknums pret valdību.

Paplašinājās „aplokšņu algas”, tas ir algas skaidrā naudā, tādējādi apejot valsts nodokļus. Vēl līdz 2019. gadam pētījumi rādīja, ka vairāk nekā 40% aptaujāto atzinušies, ka saņēmuši algu aploksnēs. Pieauga nelegālas „točkas”, kur pārdod kontrabandas cigaretes, spirtu un pat benzīnu. Ēnu ekonomika uzplauka lielos apmēros un pēc pēdējiem pētījumiem 2018. g. sastādīja 24.2% no IKP. Neticība valsts spējām un mērķiem veicinājusi korumpētību visos valsts līmeņos. Krize arī saasināja latviešu un krievvalodīgo attiecības.

Bailes no ekonomiskas nestabilitātes nākotnē arī ietekmējušas dzimstību, un tagad Latvijā veco cilvēku pensiju gados ir vairāk nekā jaunie līdz 18 g. vecumam. 

Arī polītikā palika ilgstošas sekas. Katrās vēlēšanās parādās divas vai trīs jaunas partijas, kuŗas cilvēki saredz kā „glābējus” ar burvja „atslēgu” labklājībai. Pēc šādām izvēlēm parasti notiek strauja vilšanās. Saeima līdz šim atlaista tikai vienu reizi, toties daži gribētu to darīt ikkatru pusgadu (ārsti šo rudeni vāc parakstus Saeimas atlaišanai!).

Ja krize nebūtu notikusi, Latvija šodien droši vien būtu sasniegusi ES caurmēra IKP līmeni. 2018. g. Latvija sasniedza 70% no ES caurmēra, pēc pirktspējas paritātes mērauklas (PPP) uz galviņu. Igaunija un Lietuva 81% un Polija 71% līmeni. Toties jāatzīmē, ka šajā jomā Latvija pakāpusies no 60% ES līmeņa 2012. gadā un apmēram 35% līmeņa 1999. gadā. Vēl arvien Latvijas IKP pieaugums apsteidz ES caurmēru. Caurmērā ikgada pieaugums no 2012. gada (līdz 2019. g.) bijis 3.26%, salīdzinot ar ES caurmēru 1.47%. Beidzamos gados Latvija izceļas ar 4.8% (2018) un 4.6% (2017) pieaugumu. Prognoze šim gadam gan mazāka, 2.9%.

Baltijas valstis augstā līmenī

Neapšaubāmi, ka ar augstāku dzīves līmeni arī izceļotāju plūdi samazinātos. Jāuzsveŗ, ka no visām bijušajām PSRS valstīm, tikai Baltijas valstis atrodas augstā ekonomikas līmenī. Tām trijām tagad ir kreditvērtējums „A” līmenī. 2019. g. Fitch Latvijai iedeva A atzīmi, norādot „stabilu nākotnes perspektīvu”. (Igaunija AA.) Galvenais, ka esam apsteiguši lielo Krieviju, kuŗai 60% no budžeta sastāda ienākumi no gāzes un naftas!!

Ļoti interesantu progresa pārskatu izdod Pasaules Banka zem rubrikas „Ease of Doing Business”. Tiek apskatīta uzņēmumu ieviešanas grūtība un sarežģītība 10 jomās. Latvijas izceļas ar savu 19. vietu starp 190 valstīm. Lietuva mūs apsteigusi ar 11. vietu, bet Igaunija ar 18. vietu. Vissliktākie rādītāji Latvijai bija pozicijā „elektrības pieejamība” (61. vieta), „būvatļauju saņemšana” (56. vieta), „minoritāšu investoru aizsardzība” un „maksātnespējas regulēšana”.

Zināms progress redzams arī korupcijas jomā. Latvija tagad sasniegusi 58% atzīmi. 50% tiek uzskatīts par ūdensšķirtni starp korumpētām un nekorumpētām valstīm. Latvija ierindojas 41. vietā no 190 valstīm. Igaunija (18. vieta) un Lietuva (38. vieta). Interesanti, ka Valsts ieņēmumu dienests (VID) šogad iesāka loteriju ar iepirkuma čekiem. Cilvēki iesūtot savus čekus, var uzvarēt vērtīgas naudas summas, bet VID var pārbaudīt vai pirkumi oficiāli reģistrēti veikalu kasēs. 

Latvijai tagad ir trešā konkurētspējīgākā nodokļu sistēma OECD dalībvalstu vidū. Tai priekšā tikai Jaunzēlande un Igaunija. Tā vadījās no Igaunijas modeļa.

Oficiāli reģistrētais bezdarba līmenis beidzot arī noslīdējis zem 7% (6.8%). Kritiķi daļēji teiktu, ka tas tāpēc, ka daudzi bezdarbnieki aizbraukuši strādāt uz citām zemēm. Toties taisni šogad pirmo reizi Latvija zaudējusi tik maz cilvēku (zem 3 tūkstošiem). Ņemot vērā, ka daudzi bezdarbnieki ir ar būtiskām problēmām (alkoholisms, chroniska kavēšanās, disciplīnas trūkums, slimības tēlošana, lai iegūtu pabalstus, utt.), daži ministri pat ieteikuši ievest darba spēku no ārzemēm. Laikam šeit domāts pieplūdums no Baltkrievijas, Ukrainas un Centrālāzijas valstīm, ne jau no Rietumeiropas. Premjērministrs Kariņš, protams, šādu ideju noraidījis un tiek meklēti veidi, kā nodarbināt tos 20% bezdarbniekus, kas dzīvo Latgalē.

Vēl arvien daudz problēmu

Latvijā gandrīz trešdaļa (29%) ir pakļauta nabadzībai, tādējādi Latvija ieņem ceturto vietu no apakšas ES. Latvijas ekonomiskās sacensības (competitiveness) līmenis ir viduvējs, ieņemot 41. vietu. Pēdējos divos gados algu pieaugums apsteidzis ražīguma pieaugumu (+15%), un tagad caurmēra bruto ienākums ir 1100 eiro mēnesī. Latvija arī izceļas ar ekonomisko nevienlīdzību. Tai ir visaugstākais nevienlīdzības indekss ES (Gini coefficient).

Ņemot visu kopumā, daudzi uzskata, ka Latvija ir paraugs citām valstīm kā pārvarēt ekonomisko krizi; piemēram Latvijas modelis tika sludināts Grieķijai.

Pagaidām Latvijas ekonomikas inflācija ir stabila. Pensijas vecums drīz sasniegs 65 g. „normālu līmeni”. Mūža ilgums ir veiksmīgi pakāpies uz 78 gadu caurmēru. Latvija tiek vērtēta kā dabas aizsardzības paraugs (Yale universitātes indekss). Meži, kas klāj 54% no Latvijas territorijas, attaisnojuši Ulmaņlaika rubriku „zaļais zelts”. Arvien vairāki miljonu tūristu brauc baudīt ne tikai Rīgas architektūru, restorānu bagātību, plašo kultūru (operas svētkus), bet arī jūras liedagus, mazās pilsēta un pat laukus, kur parasti valda miers un sirsnība.

Liela daļa no tūristiem izmanto veiksmīgo Latvijas valsts (daļēju) īpašumu, Air Baltic, kas nodrošina lidojumus no Rīgas uz vairāk nekā 70 galamērķiem. Šī gada 9 mēnešos Air Baltic pārvadājusi 3.875 miljonus pasažieŗu – 22.3% vairāk nekā 2018. g. (9 mēnešos).

Jāizvērtē kļūdas

Agrāk vai vēlāk nākotnē notiks ekonomikas lejupslīde. Pasaules organizāciju vērtējums ir, ka Latvija ir nostiprinājusies pret nopietniem satricinājumiem. Toties Latvijai derētu vēlreiz sīkāk izanalizēt 2008. – 2009. gadu krizi un visus tā laika lēmumus. Vēl arvien trūkst „lietaino dienu” fonds un jebkuŗa naudas novirze uz šo mērķi tiek apkarota no visām ministrijām, kuŗas vēlas vairāk līdzekļu sev. Arī algu kāpums sāk strauji pārkāpt ražīguma pieaugumu.

Šinī jautājumā mēs varam mācīties no Lietuvas. Tur beidzamos 2 gadus pētīti krizes veicinošie faktori un Lietuvas vājie ķēdes posmi un lēmumi. Šī gada 24. oktobrī Lietuvas Saeimas budžetu un finanču komiteja nākusi klajā ar vairākiem ieteikumiem. Viens no tiem ir izveidot nacionālu banku, kuŗa varētu sacensties ar ārzemju un privātām bankām, lai valstij būtu labāks pārskats un kontrole par notiekošo šajā jomā.

Jānovēl, lai pašreizējie valsts vadītāji, it sevišķi prezidents Levits un premjērministrs Kariņš, spētu nostiprināt Latvijas sasniegumus un atrisināt akutākas problēmas. Ieteiktu arī viņiem iepazīties ar pašreizējo Lietuvas Saeimas darbu un cik iespējams piemērot viņu slēdzienus Latvijai.

Autors: Juris Dreifelds

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti