Dalies:

Latvija Amerikā: Zuntaka atgriešanās dzimtajā Liepājā

Latvija Amerikā: Zuntaka atgriešanās dzimtajā Liepājā
  • 08. Aug. 2018

Mākslinieka Jāņa Zuntaka meita, sabiedriskā darbiniece Vija Zuntaka - Bērziņa intervijā Ligitai Kovtunai

Jau ziņots par latviešu mākslinieka, Ģederta Eliasa audzēkņa, Kanadas latviešu mākslinieku vienības „Latvis” dvēseles un PBLA Kultūras fonda referenta Jāņa Zuntaka darbu atgriešanos dzimtajā Liepājā. Pilsētas mūzejam viņa darbus dāvājuši bērni Vija Zuntaka - Bērziņa un Alvis Zuntaks. Vija, arī pazīstamā latviešu sabiedriskā darbiniece kultūras jomā, bija ieradusies Liepājā un sniedza arī vieslekcijas Rīgas dizaina un architektūras studentiem.

Vija Z. - B. Liepājā biju kādu piekto reizi savā dzīvē, bet pirmo reizi - viena, līdz ar mani šoreiz nebija neviens no manas ģimenes. Taču tā kā pilsētas mūzejā bija mana tēva Jāņa Zuntaka darbu izstāde, jutos, it kā visa mana ģimene būtu kopā... Un piederības sajūta Liepājai bija tik dziļa kā nekad. Tēva darbu izstādi reklamēja liela afiša Kūrmājas prospektā un pie mūzeja ēkas, bija piektdienas vakars, kad te pulcējās cilvēki, lai tiktos ar Zuntaka aktu izstādes rosinātāju, mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni, Laika mākslas apskatnieku Māri Branci, ar Liepājas mākslas draugiem, kameŗorķestris spēlēja liegu mūziku par mīlu un sievieti…

Lasītākās ziņas valstī

Īpašu paldies vēlos izteikt Liepājas mūzeja direktorei Dacei Kārklai un viņas palīdzēm! Dace bija tā, kuŗa ieteica veidot aktu izstādi. Kopā ar mūzeja darbiniekiem viņa to bija izveidojusi patiesi elegantu.

Tas viss bija tik personiski un aizkustinoši. Nākamajā vakarā - tikšanās ar citiem liepājniekiem Liepājas ģimnazijā - nesen atjaunotajā jūgendstila celtnē, skolā, ko dibinājis Arnolds Spekke un ko tagad vada direktors Helvijs Valcis. Vada tik prasmīgi - gan atjaunošanas darbus, gan skolas dzīvi, - ka nākamajā dienā, svētdien, varējām viņu sveikt sakarā ar Goda liepājnieka titula pelnīto saņemšanu. Un tas vēl nav viss - Liepājas ģimnazijas renovācijas projekts ir izvirzīts šā gada balvai Latvijas architektūrā un iekļuvis finālā.

Sestdienas vakarā savu monoizrādi „Mana Magadana” ģimnazijas zālē mums nospēlēja aktieris Ēriks Vilsons. Viņš pats uzrakstījis sižetu, pats arī režisējis, pats visu praktisko darbu padarījis (piepalīdzot savai burvīgajai sieviņai!). Izrāde bija izcila, aizraujoša, uzrunājoša, mēs visi to noskatījāmies ar aizturētu elpu.

Un tad „kulminācija” - Goda liepājnieku sumināšana un Liepājas dzimšanas dienas svinības koncertzālē „Lielais dzintars”, ko abi kopā ar vīru (advokātu Ivaru Bērziņu. - L. K.) bijām izstaigājuši, pirms gada ciemojoties „vēju pilsētā”. Šoreiz „Lielais dzintars” dzīvoja savu pilnasinīgo dzīvi - bija pilns ar cilvēkiem, un man bija prieks te satikt mūsu slavenā Kristapa Porziņģa vecākus, aprunāties ar viņa tēvu Tāli, dzirdēt, kā skaistā latviešu valodā savu mīlestību Liepājai izsaka citas slavenības - tenisistes Anastasijas Sevastovas māte Diāna, krieviete. Beigās visi, kājās stāvot, dziedājām Liepājas himnu „Pilsētā, kuŗā piedzimst vējš”.

Nākamajā rītā abas aizbraucām uz kluso un nomaļo Zāļu ielu, kur dzīvojuši tavi vecāki, brālis Alvis un māsa Lolita.

Nu, redzi, pateicoties GPS, atbraucām uz šo vietu, kuŗā pāris reizes esmu bijusi - kopā ar savu brāli Alvi, kas ir par mani 12 gadus vecāks. Viņš un māsa Lolita kopā ar vecākiem te dzīvoja, bet es jau piedzimu trimdā - Vācijā, Augsburgā. Alvis man zināja pastāstīt, kā te tolaik bija, bet tagad mūsu mājas vietā jau uzcelta cita māja, viss izskatās citādi, bet izjūtu to laiku, kad mana ģimene te dzīvoja.

Tad atpakaļceļā uz Rīgu iegriezāmies tuvējā Grobiņā, ar kuŗu arī saistās tavas ģimenes atmiņas.

Jā, te manu tēti, mazu puiku, vecāki vasarās sūtīja padzīvoties laukos pie onkuļa.

Vai Liepāja ir Eiropas pilsēta?

Noteikti! Un Liepāja ir unikāla - iedomājieties, tai ir tikai trīs puses, jo rietumos ir jūra. Turklāt Liepājai ir izteikts centrs, protams, ar lielveikalu, bet ir arī Pēteŗtirgus un mazi veikaliņi un kafejnīcas.

Pilsētas galva Uldis Sesks savulaik intervijā uz manu vaicājumu salīdzināt L i e p ā j u  a r Ve n t s p i l i atbildēja tā - Ventspils ir kā vācu pilsēta ar savu ordnungu, taču Liepāja vairāk atgādina franču pilsētu, kas nav tik „izlaizīta”.

Es teiktu tā - Liepāja ir pilsēta pati ar savu stilu, ar jūgendstila ēkām, ar vienreizīgu koka architektūru, kuŗā šoreiz „ieraudzīju” un apbrīnoju detālizēto apbūvi ar balkoniņiem un koka veidojumiem, kas ir unikāli. Frančiem taču tie kupoli..., tad jau drīzāk Rīga ir „mazā Parīze”. Liepājai ir pašai sava seja, un vajag savureiz izbraukt tālāk par Rīgu, vajag aizbraukt uz Liepāju, un arī uz Daugavpili, uz tās cietoksni un Rotko centru.

Rīgā tevi gaidīja jauni piedzīvojumi - Jāzepa Pīgožņa balvas sarīkojums Pēteŗbaznīcā, vieslekcijas studentiem.

Uz Pīgožņa balvas pasniegšanas ceremoniju mani uzaicināja Liepājas mākslinieks Aldis Kļaviņš, aizvadītā gada balvas laureāts, kuŗam nu šogad bija jāvada ceremonija Pēteŗbaznīcā. Tas tāds interesants pavediens - ar Aldi tikāmies Zuntaka izstādē, „Lielajā dzintarā” un nu Pēteŗbaznīcā, kas arī man saistās ar īpašām atmiņām, proti, 2007. Gadā atklājām trimdas latviešu mākslas izstādi Valmierā, kas vēl pēc tam divarpus gadus ceļoja pa Latviju, un svinīga noslēguma izstāde tika rīkota Rīgā, Pēteŗbaznīcā.

Šajā Jāzepa Pīgožņa balvas izstādē mani patīkami pārsteidza tās krāšņums apvienojumā ar laikmetīgumu. Staigājot pa izstādes gaiteņiem, tikos un runājos ar māksliniekiem, kas stāvēja pie savām gleznām. Un atkal vairāk nekā jebkad citreiz izjutu savu tuvību Latvijai un Latviešiem.

Par mākslu - tu esi PLMS - Pasaules latviešu mākslas savienības valdes priekšsēde...

...kuŗai ir pienākums galvenokārt vākt līdzekļus PLMC - Pasaules latviešu mākslas centra Cēsīs attīstībai. Jā, piekrītu, tas nav viegli, ņemot vērā, ka jāgādā arī par šā Centra „saturu”. Cēsu centra darbības pirmais posms bija sakopot to „vecās trimdas” mākslinieku darbus, kuŗi bija atstājuši Latviju pēc Otra pasaules kaŗa. Tagad rit otrs posms - iesaistīt tos māksliniekus, kuŗi strādā ārpus Latvijas. Šobrīd tas nav mūzejs (jo mūzejam jābūt valstī akreditētam), bet gan mākslas centrs, un tas nozīmē, ka jāstrādā pie „satura” - mūzejā jābūt īpaši vērtīgiem darbiem, un lai tādus savāktu un sakopotu, vajag līdzekļus. Trimdā ir daudzas ģimenes, kuŗās nav pēcnācēju, kas būtu gatavi mākslas vērtības, kas ir viņu rīcībā, saglabāt, tāpēc tās mēdz aiziet „pasaules ceļos”, bet mēs gribam, lai šīs vērtības paliktu Latvijai. Latviešu sabiedrība ir aicināta palīdzēt, ar nelielu atbalstu palīdz arī Latvijas Kultūras ministrija.

Vai PLMC varētu kļūt par trimdas kultūras centru Latvijā, plaukstošajās Cēsīs?

Šobrīd tam vēl ir par maz telpas. Biju Cēsīs, tikos ar Baibu Eglīti, PLMC galerijas pārzini, mākslas zinātnieci, brīnišķīgu speciālisti ar savu redzējumu un perspektīvu. Šobrīd strādājam ar t. s. mainīgajām ekspozīcijām, kur arī ir jāiegulda liels darbs. Un to dara Lelde Kalmīte ar dēlu Kārli. Man bija iespēja redzēt P. Sīpoliņa kollekcijas daļu - to darbu izstādi, kuŗus mantiniece - meita - Anda Sīpoliņa dāvināja PLMC. Starp citu, Anda ir manā studenšu korporācijā IMERIA. Sīpoliņa izstādes kollekciju ir vērts redzēt, jo tajā ir galvenokārt portreti, abstrakti un reāli, kas nemaz nav tik bieža parādība trimdas mākslinieku kollekcijās, kur dominē ainavas un klusās dabas.

Vēl tu arī strādā „maizes darbu” - esi profesore Ņujorkas Techniskajā augstskolā, māci architektūru un dizainu. Un kā savas nozares speciāliste lasīji vieslekcijas Rīgas augstskolā RISEBA - biznesa, mākslas un technoloģiju augstskolā.

Uz tām mani uzaicināja šīs augstskolas architektūras programmas direktors, architekts, kādreizējais Latvijas kultūras ministrs Jānis Dripe. Viņam, kā zināms, ir arī lieli nopelni Gunāra Birkerta Gaismas pils jeb Latvijas Nacionālās bibliotēkas tapšanā. Ar Latvijas studentiem runāju gan par architektūras izglītību dažādās pasaules valstīs (man ir 40 gadu pieredze šai laukā ASV un Kanadā), gan par manu speciālo darbalauku - iekštelpu architektūru, gan arī par to, kā veidojies mans profesionālais uzskats.

Tā veidošanā jāpiemin arī tavs darbs paša Gunāra Birkerta birojā.

Jā, biju viņa praktikante. Un Birkerta personība manā dzīvē nozīmē daudz - viņš bija pacietīgs, ieinteresēts, un viņš man ieteica arī grāmatas, kuŗās smelties zināšanas ne tikai par architektūru, bet vispār par pasaules redzējumu. Mani fascinēja šis cilvēks, kuŗa darbos architektūra bija filozofiska, ar skatu uz nākotni. Viņa ietekmē arī man acīmredzot izveidojies šis uz nākotni vērstais skats - kā profesijā, tā arī dzīvē.

Vai tāpēc arī, noslēdzot savas sabiedriskā darba gaitas trimdas kultūras jomā (man patika tevi dēvēt par „trimdas kultūras ministri”!), 2. PBLA Kultūras fonda (KF) konferenci par trimdas un jaunās diasporas kultūru sarīkoji Gaismas pilī 2015. gadā, kad tā tikko bija uzcelta?

Jā! Septiņus gadus biju ALAs Kultūras fonda, 11 gadus - PBLA KF priekšsēde, bet divus gadus vadīju abus. Ņemot to visu kopā, tiešām gribēju šo darbu noslēgt Birkerta Gaismas pilī. Īstenībā - pat gaidīju, kad tā beidzot tiks uzcelta, jo Birkerts ir un paliks viena no spožākajām personībām trimdas kultūrā, un arī pasaules architektūras vēsturē. Mans sapnis piepildījās.

Vai kultūra ir tikpat nozīmīga valstij kā ekonomika?

Abām jāiet vienā solī. Kultūra latviešiem vienmēr, cauri gadiem, ir bijusi spēcīga, pat padomju laikos tikusi labi uzturēta. Dziesmu svētki arī tolaik bija latviešu saziņas veids, garīgā barība. Par ekonomiku - vajadzēja jau 90. gados, tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas, sākt stiprināt arī to, meklējot kontaktus, sadarbības iespējas ar trimdas tautiešiem, kas auguši, izglītojušies un augstus panākumus guvuši uzņēmējdarbībā. Kopā ar manu vīru Ivaru kopš pirmā PLEIF - Pasaules latviešu ekonomikas un innovāciju foruma - tajā piedalāmies, jo redzam jēgu un nozīmi. Es saredzu arī zināmu līdzību ar to jauno paaudzi, kuŗai piederēju trimdā tolaik, ar to, kuŗa dzīvo šīsdienas pasaulē - abas tiecas pēc izglītības, karjeras, iet vienā solī ar laikmetu. Šis gads, Latvijas Simtgades gads, vēl vairāk mūs vienos - par to esmu pārliecināta.

PLMS - Pasaules latviešu mākslas savienība (inkorporēta ASV), pieņem ziedojumus ārpus Latvijas. Ja vēlaties ziedot, ziedojumus var sūtīt PLMS ASV kasierei un rakstīt uz:

Global Society for Latvian Art, Inc.

c/o Kristiāna Desmarais,

361 New Rochelle Rd., Bronxville, NY 10708 USA

kdesmar@me.com.

 

Intervijas autors: Ligita Kovtuna
Foto: liepajniekiem.lv
Intervija publicēta sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti