Dalies:

Latvija Amerikā: Valters Nollendorfs tiekas ar torontiešiem

Latvija Amerikā: Valters Nollendorfs tiekas ar torontiešiem
  • 12. Oct. 2018

No tumšās pagātnes caur gaišo tagadni uz apskaidroto nākotni – tāds bija architekta Birkerta redzējums par Okupācijas mūzeja sūtību sarunā ar paša mūzeja iedvesmotāju un reālizētāju ilggadējo Okupācijas mūzeja valdes priekšsēdi prof. dr. Valteru Nollendorfu 2001. gadā, kad iesākās ceļš uz Nākotnes namu. Iecere sarkano strēlnieku piemiņai celtajai melnajai ēkai piebūvēt baltu turpinājumu pašlaik atrodas uz tā sliekšņa, pēc kuŗa pārkāpšanas nams pārtaps no ieceres par īstenību.

Lasītākās ziņas valstī

Valters Nollendorfs Toronto latviešus 2018. gada 6. oktobrī Latviešu centra Toronto Gaujas zālē veda spožā iztēles ceļojumā pa visu Okupācijas mūzeju, no esošā apakšstāva caur Nākotnes apakšstāvu, tad pa kāpnēm uz pavisam gaišo otro stāvu, ceļā apstājoties pie iecerētajiem eksponātiem un stāstīdams to stāstus. Šī ceļojuma scenāriju viņš sakās sacerējis 2006. gadā. Stāsts balstās varoņteikas motīvos, kuŗā varonīgā latvju tauta piedzīvo smagus pārbaudījumusmcauri gadsimtiem un tomēr patur savu sūri kaldēto varoņa siluetu, lai turpinātu vēl līdz galam neizcīnīto cīņu.
 
Tā esot viņa stūrgalvība, pats teic Valters Nollendorfs, kas izsitusi Nākotnes nama tapšanu, kuŗam nu jau tiek ieurbti pāļi, kas cieši saturēs tā cementa pamatus. Klausoties stāstītājā un skatoties viņa rādītās filmiņas un slīdītes, pār klausītāju veļas pārliecība, ka tā ir mūzeja valdes priekšsēža apskaidrotā nepiekāpība, kas viņu droši izvedusi cauri polītiskiem, birokratiskiem, kā arī traģisku notikumu un to seku džungļiem, pretestību un pārējām pārvarētām likstām.
 
Vispirms mēs redzam pašu stāstītāju darbojamies ar ķelli. Melni cementa pikuči atsitas pret baltu sienu. Tur nu iekapsulēti, cerams, ka uz palikšanu, tie tūkstošu vārdi, kuŗi ziedojuši savus dolarus un eiro tieši Nākotnes nama būvei. Tad redzam kultūras ministri Daci Melbārdi līdzīgi veicot simbolisku darbu, kas atgādina par kultūras ministrijas aizgādību projektam topot. Tad “ieejam” jaunajās mūzeja telpās, kuŗās mūs eksponāti aicina atcerēties, ka tā Latvijas territorija, kuŗu pazīstam kā Latvijas valsti kartē, ir sena latvju cilšu zeme, bijusi latviešu zeme kopš viduslaikiem.
 
Turpinājumā redzam liecības par to, kā kārtojās problēmas līdz kamēr deviņpadsmitajā gadsimtā no kādreizējām ciltīm bija saliedējusies tauta. Seko stāsts par daudzajiem psīcholoģiskajiem un fīziskiem triecieniem, kuŗi to skāruši – Pirmais pasaules kaŗš ar tā nesto postu, netaisnībām, gigantisko trimdu uz Krieviju, pamestiem laukiem, izjauktām ģimenēm, izpostītām dzīvēm un sagrauto un kaŗa darbības sagrauto un izpluinīto zemi. Pēc kaŗa Latvijas tauta to visu sakops, bet vispārējam kaŗam beidzoties vēl latvji ieročus nevar nolikt, jo zeme vēl pilna bruņotu svešzemnieku, kuŗus latvji ar sabiedrotiem dažādās juceklīgās kaujās pret divām svešvarām tomēr iztīra.
 
Viscaur savam varoņstāstam Valters Nollendorfs izceļ spilgtus apvērsiena momentus, kā piemēram, Pirmā pasaules gadījumā brīdi, kad fronte bijusi aizspiesta līdz Ventai un tikai vairs starp to un jūŗu vēl atradušies latvju spēki. Kalpaka krišana saviļņojusi tautu, tai devusi impulsu domai par Latvijas valsti. Kā zināms, tā tapa sarežģītos un neskaidros apstākļos, vēl grūtākos nekā pašreizējā atdzimusī Latvija, tikai mēs to bieži aizmirstam. Seko līdzīgi spoži mirkļi tautas vēsturē, pie kuŗiem varoņstāstā stāstnieks apstājas. Tur brīnišķais atgriešanās vilnis daudziem starp tiem 700,000, kuŗi bija paglābušies Krievijā, tur industrijas atjaunotne ar VEFa un citiem saturīgajiem ražojumiem. No “mazās” Latvijas nāk augstas kvalitātes, divriteņi, audumi, minoksi, kuŗi uz palikšanu ieiet pasaules industriālajā vēsturē. 
 
Apstājamies arī pie drūmajiem laikiem un brīžiem, kuŗi mūzeja apmeklētāju uzrunā caur izteiksmīgu simboliku. Piemēram – sprauga, caur kuŗu viena tautas daļa dzimtenē, iesprostota aiz dzelzs priekškara, raugās uz ārpasauli, tur redz Latvijas brīvības gadiem raksturīgu dzīvi, Vašingtonas vēstniecību kā brīvības simbolu, bet otra tautas daļa, izkliedēta trimdā un emigrācijā pēc Otra pasaules kaŗa, raugoties uz dzimteni redz tikai čeku. Jā, tauta Latvijā dzīvo iespiesta “starp papēdi un zemi” un tomēr šis laiks saglabā cerību. Caur šo laika spraugu šurpu turpu iet vēstules, paciņas, sveicieni – nerimtīgā cerība, ka Latvija būs atkal brīva. Paaudžu paaudzēs latvji savas valsts atjaunotnei tic un šim mērķim strādā. Viena puse, lai nekad neizgaist tā sauktā neatzīšanas polītika rietumu valstīs; otra uzturot garīgu možumu, līdz kamēr top grandiozā manifestācija Baltijas ceļš. 
 
To redz kāpjot Nākotnes namā pa kāpnēm kā milzu saliktu fotografiju – spožā gaismā. Augšstāvā atspoguļoti notikumi, kuŗiem esam dzīvojuši līdzi. Tur Tautas fronte, tur perestroika, tur Krievijas apvērsums, tur atjaunotā diplomātija. Tur tomēr arī atkal ir attēli, kas atgādina draudus, kādi bijuši jāpārvar šai pašā cerīgajā pacēluma laikmetā, bet kur atkal parādās sīkstās varoņtautas griba, kā barikādēs, kā Augstākās Padomes balsojumam.
 
Viscaur gājienam caur mūzeja literāri vēsturisko taku iestrādāti arī mājieni un atgādinājumi par vēl nepadarīto, vēl darāmo darbu. Mūzeja vēsturniece Inese Dreimani pēta un ir daudz jau izpētījusi maz zināmos faktus un notikumus okupācijas laika vēsturē, bet jo vairāk viņa atrod, jo parādās vairāk arī vēl pavisam nezinātu vai piemirstu lietu, kuŗas arī prasās izpēti. Vēsturiskās atmiņas saglabāšana ir Okupācijas mūzeja svētīgais darbs. Tā sauktā “vecā trimda” – Otra pasaules kaŗa bēgļi – var būt gandarīta, ka tā spējusi lielā mērā šo mūzeju dibināt, iekārtot un ieaust Latvijas tagad topošajā vēsturē. Lai Dievs dod tam turpināt veidoties un augt līdz ar pašu Latviju, saules mūžu! Lai veselība un izturība mūzeja brīvprātīgajiem, kā arī pieticīgi atalgotajiem darbiniekiem! Lai dāsnuma tikums mūsos plaukst!
 
Raksta autore: Maruta Voitkus-Lūkina 
Foto: Okupācijas muzejs
Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"
  

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti