Dalies:

Latvija Amerikā: Vai saprotam Tuvos Austrumus?

Latvija Amerikā: Vai saprotam Tuvos Austrumus?
  • 16. Oct. 2019
  • 13.02

Kādēļ musulmaņi nonāvē tūkstošiem paši savus nevainīgus ticības brāļus? Tas mums, rietumniekiem, šodien liekas neizprotami. Ja notiek atentāti pret svešu rietumnieku kaŗaspēka vienībām vai to atbalstītājiem, var kaut kā izprast. Arī pret ebrējiem Palestīnas dēļ, jo Jeruzāleme jau arī ir musulmaņiem svēta vieta – trešā svarīgākā aiz Mekas un Medinas. Arī vēl pret kristiešiem, jo daudzi no viņiem uzskata tos par „naidīgu pagānu ticību”, kuŗas piekritēji būtu jāiznīcina. Šīs mežonības attaisnojot, tiek piesaukti viduslaiku Krusta kaŗi. Bet kāpēc paši savējos? Bieži vien dzirdam, ka kaut kur Tuvajos Austrumos atkal noticis masu atentāts, kuŗu noorganizējusi kāda musulmaņu ekstrēmistu grupa vai individs. Bojā gājuši vienīgi citi musulmaņi. Tai skaitā sievietes un bērni. Kāpēc? Pat viņu dievnamos. Kāda šādiem asiņainiem briesmu darbiem vispār jēga vai loģika?

Musulmaņu ticība ir vairāk nekā sešus gadu simteņus jaunāka par kristīgo ticību. Viņi uzskata, ka Jēzus esot bijis viens no praviešiem, bet ne Dieva dēls, jo tā esot sava veida “daudzdievība” un viņi esot vienīgā ticība, kas pielūdzot tikai vienu Dievu. Viņu ticība, līdz nesot laicīgo varu, izplatījās vēja spārniem līdz pat Indonēzijai. Kopskaitā pa neskaitāmām zemēm. Jā, pat Spānijā un visā Āfrikas ziemeļu daļā  no Marokas līdz Ēģiptei un pa Āziju – tai skaitā Turciju, Persiju, Indiju, līdz vēlākā Otomāņu – turku imperijā pat dienvidaustrumu Eiropā.

 Bet tā nebija monolīta. Jau agri saskaldījās divos dažādos novirzienos. Sava lielā pravieša un viņu ticības tēva Muhameda pēcteči bija viņa garīgie un laicīgie mantinieki  Kalifi. Pēc dažām paaudzēm izcēlās strīds par to, kas bija īstais Kalifs. Skaitliski nospiedošs vairākums izšķīrās par vienu, bet mazākums par otru, kuŗu ar kaŗa darbību pieveica. Pirmā piekritēji uzsvēra, ka svarīga ir laicīgā vara. Tie bija sunnīti, kas to ieguva. Bet mazākums uzsvēra, ka vienīgais svarīgais ir garīgums un ciešanu izjūta. Kamēr pret viņiem izturējās ar toleranci, laicīgā vara tiem nešķita svarīga. Tie bija šīaiti. Tā radās šizms musulmaņu pasaulē. Vēl arvien šīaiti pasaulē ir skaitliskā mazākumā. Viņi galvenokārt atrodami Irānai relatīvi tuvās zemēs. Viņu novirziena centrs bija Persijas, tagadējās Irānas imperija. Bet irānieši nebija arābi, bet gan indo – eiropiešu tauta, kas nerunāja arābu valodā. Šīaiti bija gan vairākumā Irakā un Sīrijā. Tur viņus piecieta, bet pie varas kļuva sunniji. Zemēs, kā turku apdzīvotajā Turcijā pašā, sunniju bija maz. Arī Indonēzijā, ar malajiešu tautības majoritāti to gandrīz nebija nemaz. Toties Indijā un it sevišķi Irānas kaimiņzemē  tagadējā Pakistānā, kā arī Afganistānā to tomēr bija ievērojams skaits. Gadu simteņiem tas neradīja nopietnas problēmas. Vispār vairumā sunniju pārvaldītajās valstīs pastāvēja ievērojama tolerances pakāpe. Simtiem gadus pārvaldot Spāniju, musulmaņu sunniju valdība bija daudz iecietīgāka pret citām ticībām, kā kristiešiem, ebrējiem un čigāniem, nekā Spāniju atkarojošie kristieši, kuŗi kļuva bēdīgi slaveni ar savu reliģisko neiecietību un inkvizīciju.

Lasītākās ziņas

Pienāca 20. gadu simtenis un nu pēkšņi musulmaņu pasaule mainījās. Nodibinājās ebrēju Izraela un Palestīna sadalījās. Izraisījās musulmaņu naids par savas ilgi pārvaldītās zemes zaudēšanu  vēlāk arī viņu svētvietas Jeruzālemē. Dažādas arābu zemes un musulmaņu novirzieni sacentās notikušā krasā un naidīgā nosodīšanā.

Savukārt Irānā miermīlīgie šīaiti pēkšņi jutās sava karaļa – Šacha sekulāras  valdības apdraudēti. Viņa nodoms bija ieviest sekulāru valsti, pēc Turcijas Ataturka parauga. Pēc revulūcijas pie varas nāca reliģiskās vadības valdnieki. Komeini kļuva par reliģijas nominētu un dominētu diktātoru, apvienojot laicīgo un garīgo varu viņu reliģiskā novirziena paspārnē. Viņa vadībā mainījās šīaitu reliģiskā teorija, apskaujot laicīgo varu. Sākās sacenšanās ar sunnijiem un to galveno aizstāvi arābu pasaulē  Saudi Arābiju. Savukārt arī arābu zemēs Irāna pārņēma šīaitu aizstāvēšanu un kā šī novirziena, tā arī citu jaunu radniecīgu un “hibridu” reliģisko grupējumu izmantošanu savas varas un iespaida izplatīšanai musulmaņu zemēs, kuŗas neapdzīvoja irānieši. Attīstījās dāžāda veida un nosaukumu ekstrēmistu organizācijas, gan Irānas šīaitu, gan arābu sunniju atbalstītas un kontrolētas. Cīņa par iespaidu pārņēma Iraku, kur sunniji ienīda varu pārņēmušo šīaitu vairākumu. Jemena iegrima pilsoņu kaŗā un Sīrijā tās diktātoru līdz ar Putina Krieviju atbalsta irānieši. Tāpat Palestīnas arābi sadalījās divās grupās. Mazo, bet arābu palestīniešu apdzīvoto Gazas enklāvi uz Ēģiptes robežas savā varā pārņēma Irānas atbalstītais Hezbolā ekstrēmistu grupējums, kas necieš Palestīnas rietumkrasta sunniju arābu valstu atbalstīto vadību. Savu lomu šis reliģiski polītiskais konflikts spēlē arī Afganistānā, kā arī cīņā par iespaidu Pakistānā. Rezultātā bieži šīaiti un sunniji viens otru nīst vairāk nekā citas reliģijas un varas, sacenšoties vienīgi naida propagandā pret Izraēlu, ar nolūku sev iegūt lielāku populāritāti. Savādā kārtā, ekonomisku un polītisku apsvērumu dzītas, ASV atbalsta Saudi Arābiju un tās vasaļus, neskatoties uz to, ka viņu sunniju ekstrēmisti šķiet galvenais terroristu perēklis, kas mēģina apdraudēt amerikāņus.

Sunniji Irakā uzskata, ka šīaiti ir varu pārņēmuši herētiķi un tādēļ viņu ekstrēmisti sunnijus ar visām viņu sievietēm un bērniem nonāvē masu atentātos, viduslaicīgā pārliecībā, ka ar šādām mežonībām viņi kalpo Dievam un ka tas viņiem dos tiešu ieeju paradīzē! Šādi ekstrēmisma izpaudumi atgādina naidu un kaŗus, un mežonības reformācijas izraisītajos kaŗos agrākos laikos Eiropā, ko vēl pat mūsu laikos pieredzējām Ziemeļīrijā.

Kā senākos laikos Eiropā, tā reliģiska naida kurināšna un iespaida izplatīšana tiek izmantota polītiskas varas un iespaida mērķiem Tuvajos Austrumos. Šodienas musulmaņu pasaulē rezultāts ir ne tikai masu slepkavības un savādas aliances, bet arī terrora kulta izplatīšanās visā pasaulē. Ne tikai agrāk relatīvi miermīlīgās zemēs kā Indonēzijā, bet viņu minoritāšu nedaudzu radikalizētu ekstrēmistu pārnests un iespaidots pat vairākās Eiropas zemēs. Jācer, ka ar laiku saprāts uzvarēs un miermīlīgais musulmaņu vairākums atradīs atslēgu mieram un tolerancei vienam novirzienam pret otru, citām ticībām un pret pārējo pasauli un palīdzēs izskaust savus ekstrēmistus un visāda veida reliģisko neiecietību. Diemžēl dažas tā sauktās kristīgās un citu ticību un novirzienu valstis šajā ziņā priekšzīmi gan nerāda...

Raksta autors: Aleksandrs Gārša, jurists un polītologs

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

Foto: Dainis Bušmanis

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti