Dalies:

Latvija Amerikā: Toronto Latviešu ģimnāzijas 60. izlaidums

Latvija Amerikā: Toronto Latviešu ģimnāzijas 60. izlaidums
  • 25. Jun. 2019
  • 14.36

Šogad 1. jūnijā Toronto Latviešu tautas augstskolas ģimnaziju absolvēja 3 jaunieši: Elīza Ludiņa, Jēkabs Šulcs un Daniels Gretton. Jau 60. gadu ģimnazijai paldies saka latvisku izglītību guvušie jaunieši. Atzīmējot šo visnotaļ vērā ņemamo skaitli, skolas pārzinis Edgars Kiršs lūdza ģimnazijas 1. izlaiduma absolventus iedegt sveces.

Ģimnaziju šogad ir apmeklējuši 26 jaunieši, kas ir ievērojams skaitlis. Kā atzīmēja E. Kiršs, tas nav tikai skaitliskais pacēlums, arī skolas garstāvoklis ir cēlies.

Pēc svinīgās karoga ienešanas un „Dievs, svētī Latviju!” nodziedāšanas absolventus, skolas saimi un viesus sveica LNAK Izglītības nozares vadītāja Elita Pētersone. Viņa izteica prieku par kuplo ģimnazijas saimi un aicināja par to vairāk stāstīt sabiedrībā. Vēršoties pie skolas absolventiem E. Pētersone lūdza jauniešus nepazust latviešu sabiedrībai. Daži jaunieši dejo latviešu deju kopās, daži palīdz Sestdienas skolā, bet E. Pētersone aicināja sākt iesaistīties sabiedriskās organizācijās  LNJAK, vēlāk arī LNAK, Toronto Latviešu biedrībā, kas atbalsta pamatskolu un, protams, ja nebūtu pamatskolas, nebūtu arī ģimnazijas. Viņa aicināja visus turpināt runāt latviski, ziedot savus talantus un iegūtās zināšanas Latvijai un latviešu sabiedrībai un nekad neaizmirst savas latviskās saknes.

Lasītākās ziņas valstī

Skolas pārzinis Edgars Kiršs savu uzrunu sāka, atzīmējot, ka viņš ir strādājis Toronto Latviešu ģimnazijā kopš 1985. gada, bet skolotājs Pauls Legzdiņš vēl ilgāk.

„Kāpēc mēs šeit nākam? Mūsu pienākums bija uzturēt latvietību, uzturēt brīvās Latvijas ideju pasaulē, kamēr mūsu zeme bija okupēta. Pēc 1991. gada, kad Latvija atguva neatkarību, tas pēkšņi mainījās. Ko lai tagad darām, kāds ir latviešu skolu mērķis tagad? Šobrīd mēs varam braukt, studēt un pat uzsākt jaunu dzīvi Latvijā. Un atbilde ir  mūsu jaunais pienākums ir sagatavot jauniešus šīm jaunām iespējām,” teica E. Kiršs.

Viņš arī norādīja, ka mēs visi zinām, ka Latvijai tāpat kā Eiropai draud briesmas. Jo mēs vairāki esam, jo mēs vairāk stāstam pasaulei par Latviju, jo labāk. Arī tagad mūsu pienākums ir uzturēt Latvijas vārdu pasaulē. Vēršoties pie absolventiem E. Kiršs teica: „Jums priekšā ir gaŗš ceļš ar daudziem piedzīvojumiem gan priecīgiem, gan, diemžēl, arī bēdīgiem. Mēs ģimnazijā esam lepni, ka esam varējuši palīdzēt, lai šos piedzīvojumus jūs varētu izdzīvot gan latviešu sabiedrībā, gan pašā Latvijā.”

Skolas pārzinis Edgars Kiršs, skolotājs Pauls Legzdiņš un LNAK izglītības nozares vadītāja skolas beidzējiem pasniedza absolvēšanas apliecības. Tika pasniegti arī apbalvojumi ģimnazistiem. Šogad skolā starp citiem apbalvojumiem ir jauna balva, ko ieteica un atbalsta Jānis Ivsiņš. Īsto balvas nosaukumu E. Kiršs gan neatklāja, bet nosauca to par „Klonēšanas balvu”, kas domāta cilvēkam, kas ar savu dzīves prieku un humoru spēj pacelt skolas garu. Balvu, skaļu ovāciju pavadīts, saņēma Ēriks Kalniņš.

Absolventu klases vārdā klātesošos uzrunāja Elīza Ludiņa, izsakot milzīgu pateicību skolotājam Paulam par lieliski sagatavotām, viegli saprotamām un interesantām mācību stundām. Pateicība pienākas arī skolas pārzinim Edgaram par neatlaidību un cenšanos sagādāt prieku visiem ģimnazistiem. Elīza atzina, ka pārziņa piezīmes, lai gan mēdz būt visai dzēlīgas, vienmēr ir humora un mīlestības pilnas. Un visbeidzot lielu paldies un pateicību saņēma arī absolventu vecāki, kas šos daudzos gadus veltījuši, lai bērni nepazaudētu savas latviskās saknes.

Edgars Kiršs aicināja „ģimnazijas sirdi un dvēseli” 4. klases audzinātāju Paulu Legzdiņu dot ceļa vārdus absolventiem. Pauls turpināja gan pārziņa, gan absolventu izteikto domu, ka noiets ir gaŗš ceļš. Varētu domāt, ka visi trīs absolventi ir gājuši pa to pašu ceļu, tomēr, lai gan tas ir bijis tajā pašā virzienā, tomēr katrs ir gājis pa savu atšķirīgu ceļu.

Šajos gados Pauls novērojis, ka, piemēram, Elīza sākot nākt ģimnazijā turējusies savrup, vienmēr lasījusi grāmatu un sarunās neiesaistās. Tagad viņa vienmēr ir draugu pulkā, bieži uzmanības centrā. Arī Sestdienas skolā Pauls novērojis, ka Elīza ar lielu rūpību un mīlestību strādā ar mazajiem bērniem. No tā Pauls mācījies, cik ļoti cilvēks var pārvērsties.

Daniels ieradās ģimnazijā pēc 8. klases kopā ar pārējiem, bet tad sāka nākt arvien retāk un retāk, līdz gandrīz vai pameta ģimnaziju. Izskatījās, ka viņš ir aizgājis pa kādu citu ceļu. Bet tad  atgriezās un turpināja mācības, no kā varam secināt, ka cilvēks var gan mainīt savu ceļu dzīvē, gan atgriezties jau iesāktā ceļā.

Vērojot Jēkabu stundās, varētu likties, ka viņš iet pa līkumotu ceļu, kas parasti norādītu uz skolēnu, kas nav īpaši ieinteresēts mācībās. Bet Jēkaba atbildes uz jautājumiem liecina, ka viņš ir gājis pa taisnu ceļu, visu redzējis, dzirdējis un iemācījies. Tas vēlreiz pierāda, ka nedrīkst izdarīt ātru lēmumu vērtējot cilvēku, jo katra ceļš ir savādāks, ne vienmēr tāds kā pirmā acu uzmetienā var likties.

Par piemiņu absolventiem klases audzinātājs katram dāvināja mazu rotaslietiņu, kas veidota kā cirvis. Šādu cirvīti senlatvieši nēsājuši pirms 1000 gadiem, lai Pērkons tos pasargātu. Skolotājs Pauls vēlēja jauniešiem atcerēties pa kādu ceļu viņi šeit nonākuši, jo katrs šis ceļš ir paša veidots, izcirsts, un turpināt cirst to tajā pašā virzienā, balstoties uz to, kas ir gūts un iemācīts latviešu skolā, turpinot veidot sev ceļu, kas ved tuvāk pie latviešu tautas.

Skolas pārzinis izteica pateicību gan vecākiem, gan skolotājam Paulam Legzdiņam, gan skolas administrātorei Lienei Kiršai, gan Pētersones kundzei par atbalstu, gan baznīcai par mājām, gan arī visiem ģimnazistiem.

Pēc karoga iznešanas, fotografēšanās un apsveikumiem vakars turpinājās draudzīgās sarunās. Un kā bieži šādos notikumos  tikko jaušamas skumjas par šķiršanos savijas ar prieku par noieto ceļa posmu.

Raksta autore: Kristīne Ludiņa

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti