Dalies:

Latvija Amerikā: Svinīgā sanākšanā otro reizi atvērta Arņa Šablovska sastādīto rakstu krājums “Džūkste cerību Latvija”

Latvija Amerikā: Svinīgā sanākšanā otro reizi atvērta Arņa Šablovska sastādīto rakstu krājums “Džūkste cerību Latvija”
  • 03. Jan. 2019

Te daudzi no viņiem ir atpakaļ. Dzimtajā vai ierastajā pagastā – džūkstieši. Atpakaļ arī baznīca, pagastmāja, skola, vecsaimniecības un jaunsaimniecības. Kā toreiz – pirms pēdējā Pasaules kara. Lielajā Zemgales pagastā Džūkste – 36km no apriņķa pilsētas Jelgavas.

Viņi ir atpakaļ vienos vākos. 2018. gada 25. septembrī Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkā svinīgā sanākšanā otro reizi vaļā vēra Arņa Šablovska sastādīto rakstu krājumu “Džūkste cerību Latvija.” Otro, jo pirmajā atvēršanā 2. septembrī Džūkstē daudzi interesenti neiespēja nokļūt. Grāmatai 464. lpp., bagātīgs fotogrāfiju klāsts no 20. gs. sākuma līdz šodienai. Izdevums tapis ar Tukuma novada domes, Džūkstes pagasta, lauksaimniecības sabiedrības “JUSTS-2”, biedrības “Džūkste” un 11 privātpersonu atbalstu. Atvēršanas svētkus ievadīja Āgenskalna valsts ģimnāzijas jauno mūziķu trio priekšnesums. Turpinājumā par tapšanu, iedvesmu, cerēto un darīto stāstīja sastādītājs, autori, daži grāmatu varoņi. Jāuzteic fotogrāfa un vēstures interesenta Edgara Jukas ieguldījums. Viņa izjustās dabas noskaņu bildes krāšņo grāmatu, bet pašu krāšņo milzīgais, Sizifa cienīgais, darbs elektroniski pārrakstot J. un K. Straubergu lieldarbu “Džūkste. Pagasta un draudzes vēsture”, kas nu jau izdots atkārtoti. Neparasts, bet pārliecinošs bija arhitekta Ginta Sūnas stāstījums un vizualizācija par jaunceļamo Džūkstes baznīcu. Baznīcu -  baznīcā.

Arnis Šablovskis pazīstams publicists, vairāku grāmatu par vietām un ļaudīm Zemgalē autors.  Katrā Latvijas pagastā 20. gadsimtā ir pieredzētā stāsts, par tautas un valsts likteni no iesākumiem līdz beigumam un atkal iesākumiem. Sevišķi skaudri tie Zemgalē, ko tukšoja I Pasaules karš, otrā kara divu armiju ilgās kaujas un bēgļu pajūgi uz Kurzemes krastu, padomjvaras deportācijas. Paliek drupas. Tukšas, nograutas sētas, daudz maz apdzīvojamās pēc laika atgriezās pāri jūrai netikušie vai negribējušie, arī ieviesās sveši ļaudis ar svešu valodu.

Lasītākās ziņas valstī

Tur Sibīrijā aizvestiem, tur Amerikā, Kanādā, Austrālijā vai brīvā Eiropā nokļuvušiem, dzīvot palīdzēja cerība, ko diedzē atmiņa un ilgas pēc tā kā bija, kas bija.

Uzziņa par pagastu no 1937. gada[1]:

Pagasta vecākais Roberts Kažotnieks, darbvedis Jānis Baums, policijas kārtībnieks Jānis Freibergs.

3086 iedzīvotāji (96, 11% latvieši). 583 lauku saimniecības. Zemes kopplatība 13 207ha: 62% aramzeme, 27% pļavas un ganības, 4% meži, purvi, ūdeņi, neizmantojami 6%. No galveno sējumu kopplatības: 7% rudzi, 11% kvieši, 8% mieži, 7% auzas, 10% mistrs, 3% kartupeļi, āboliņš un tīruma zālāji 31%.

1237 zirgi, 3927 govslopi, 2651 cūkas, 2804 aitas.

1 ūdens un  1 tvaika dzirnavas, 1 pienotava. 12 pārtikas preču tirgotavas, 1 gaļas un desu tirgotava, 3 frizētavas, 1 maiznīca, 1 mašīnu, velosipēdu un dzelzslietu tirgotava. Gadatirgi: pirmā pirmdienā pēc 1. maija un 13. septembrī.

Skolas: Džūkstes 6 klašu pamatskola – pārzinis Krišjānis Vīksna, Lancinieku I pakāpes pamatskola – pārziņa v.i. Elza Jurševics.

Džūkstes-Pienavas sadraudzības biedrības biblioteka - 1243 sējumi.

Ārsti: rajona ārste Milda Baumanis, zobārste Elza Bembers; Džūkstes-Lestenes rajona ambulance bijušā muižā. Dzūkstes rajona lopārsts.

Ev.-lut. baznīcā  2749 draudzes locekļi (89%, citās  konfesijās 11% no iedzīvotājiem).

1936. g. atklāts Latvijas atbrīvošanas kara piemineklis godinot Bataru kaujas varoņus.

Upes: Džūkste, Pienava, Mandzele. Pienavas dzirnavu ezers.

Tā ir paradīze, kurā gribas atpakaļ izdzītajam. Kā toreizējās Džūkstes meitenei Ritai Gālei, tagad dzejniece tālajā Ņūdžersijā ASV:

„Tavā paradīzē zem aizjūras liepām
Un Latvijas baltajām dzidrajām
Bites tēvreizi dūc un zemu līkst upeņu zari” –

Stāstījumā par grāmatas tapšanu autors ne vienu reizi vien pieminēja Ritu Gāli - tikšanās reizē Ņujorkā viņai bijusi būtiska loma pirmajam impulsam, lai sāktu darbu. Grāmatas titullapā sastādītājs ierakstījis: “Liels paldies šīs grāmatas iedvesmotājiem Ritai Gālei Uibo un Arnoldam Milleram.” Abi pazīstami kopš bērnu dienām un skolas laika Džūkstē. Ģimenes cieši draudzējās un Arnolds Millers kļuva par  Ritas brāļa Viestura Gāles krustēvu.

Rita Gāle Uibo (1925) dzimusi Rīgā veterinārsta Andreja Gāles un baltu filoloģijas studentes Alvīnes (dzimusi Gulbis) ģimenē. Par savām mājām uzskata Džūkstes Tomiņus – vecāku lauku māju, kuru atstāja 1944. gada jūlijā un no jauna ieraudzīja 1989. gadā. Mācījusies Džūkstes pamatskolā, Jelgavas ģimnāzijā, Jelgavas skolotāju institūtā. Beigusi Eslingenes latviešu ģimnāziju Vācijā. 1951. gadā ieradusies ASV, mācījusies mākslas skolā Ņūdžersijā. Strādājusi par latviešu valodas skolotāju Bronksas latviešu papildskolas ģimnāzijas klasē un Beverīnas vasaras vidusskolā.  Izveidojusi plašāko latviešu kultūras dzīves ASV video un audio arhīvu. Aktīva Ņujorkas “Elles ķēķa” dalībniece. Trīs dzejoļu krājumu, vienas izlases autore. Kādā intervijā vaicāta – kāpēc raksta dzeju? Atbild – Tas ir vienīgais veids kā atgriezties mājās.

Arnolds Millers (1922 – 2017) bioloģijas zinātņu doktors. Džūkstē dzimis, skolā gājis. Viņa darba rezultāti publicēti 75 zinātniskās publikācijās, viņš saņēmis 4 autorapliecības, izdevis 2 mācību grāmatas, publicējis vairāk nekā 50 populārzinātniskus rakstus. Līdztekus zinātniskajam darbam A. Millers no 1961.līdz 1997.gadam lasīja lekcijas un vadīja diplomdarbus nākamajiem speciālistiem radiobioloģijā LVU Bioloģijas fakultātē.

Darbā pie grāmatas grūtākais nav iesākums. Grūtākais turpināt līdz nobeiguma lapai, saglabāt mērķi. Kā sacīja Arnis Šablovskis: “ Man liekas, ka Latvija simtgade mūs motivē iet tik dziļi atpakaļ, cik vien varam, lai saprastu savu patību.”

Patības pamats un džūkstiešu sakņu apziņa ir pagasta cilvēkos ar nozīmi Latvijas kultūrvēsturē, politikā, zinātnē, sabiedrībā. Rakstnieks un folklorists Ansis Lerhis-Puškaitis (īstajā vārdā Anss Lerhis, 1859–1903), literatūras kritiķis un vēsturnieks Teodors Zeiferts (1865–1929), luterāņu mācītājs, folklorists, dzejnieks Ludis Bērziņš (1870–1965), politiķis, Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals (1871–1939), Latvijas diplomāts, Latvijas ārlietu ministrs (1924), Latvijas vēstnieks Lietuvā un ASV Ludvigs Sēja (1885–1962), folklorists, klasiskais filologs Kārlis Straubergs (1890–1962), kultūrvēsturnieks Jānis Straubergs (1886–1952), rakstnieks, gleznotājs un vijoļu būvētājs Kārlis Ieviņš (1888–1977), Vilis Veldre (Fricis Jānis Gulbis 1908 – 1940), dzejniece Rita Gāle (Uibo) (1925), mācītāji Roberts Slokenbergs (1898–1957), Jānis Luksis (1904–1982) un vēl daudzi jo daudzi citi. Džūkste ir arī pagasts, kur  savulaik pirmo izglītību ieguva vairāk nekā piecdesmit nākošo tautskolotāju, kuri savukārt skoloja latviešus Latvijai. Un zemes arāji un kopēji paaudžu paaudzēs, kuru darbs baroja, audzināja un izglītoja augšminētos, kuru darbs vērta pagastu Zemgales lepnumā.

Turklāt grāmata ir veltījums diženo džūkstiešu apaļajām jubilejām nākamgad: 160 Ansim Lerhim-Puškaitim, 150 Ludim Bērziņam un Gustavam Zemgalam. Veltījums pagasta iedzīvotājiem, bijušo pēctečiem un esošiem.

Daudziem Latvijas pagastiem pēdējo 20 gadu laikā ir savas grāmatas. Par vēsturi, kultūrvēsturi, notikumiem un ļaudīm. Novadpētnieku, vēsturnieku, vēstures interesentu veidotas, rakstītas. Atpakaļ laikos lūkots cik ļāvis arhīvos un citur pieejamais materiāls, cik ļāva pētnieka zināšanas un erudīcija materiālu izprast un tulkot. Džūkste ir viens no retajiem pagastiem-novadiem, kas grāmatās ierakstīts jau pirms pēdējā kara.  To veicis Anss Lerhis-Puškaitis, skolotājs Džūkstes Lancenieku skolā (1883-1903), kura pasaku un teiku vākums apkopots un izdots 7 sējumos līdz 1903. gadam. Folkloras bagātība aizved atpakaļ mītiskajā laikā, kad nebija vēl pagastu, nebija vēl Džūkstes, vai citas vēlāk plaukstošas vietas. Un brāļu J. un K. Straubergu pētījums un materiālu kopojums 630 lpp. lieldarbā “Džūkste. Pagasta un draudzes vēsture.” Klajā laista 1939. gada augustā, kad kara rati Eiropā jau brauca uz pozīcijām. Grāmatā  daudzpusīgi materiāli sākot no 16. gs. līdz 20. gs. 30. gadiem. Par draudzi, pagastu, skolām, zemes īpašumiem, sabiedrisko dzīvi, kultūru, personībām. Grāmatas izplatīšanu kavēja kara sākums un līdz mūsu dienām zināmi vien daži eksemplāri.

Grāmatai “Džūkste cerību Latvija” ir vairākas tēmu daļas – kā mūsu valstij. Pēc ietvertā materiāla - dzīvā vēsture, vēsture cilvēku personīgā pieredzējumā un pārdzīvojumā.

Pirmo daļu veido apceres par augstāk minētajām personībām un devumu sabiedrībai, pagastam.  Daļa pašu rakstīti atmiņstāsti, daļu rakstījuši pēcnākamie, laika biedri, intervētāji vai pētnieki. Inguna Daukstes-Silasproģe: “Džūkstes rakstnieki, dzejnieki, literatūrzinātnieki; Dainas Rozes raksts par A. Lerha-Puškaiša aizrautību  dārzkopībā un kultūrainavas veidošanā atklāj šīs personības nezināmu darbības jomu un daudzpusību. Līdzās stāstiem par leģendārajiem Džūkstes cilvēkiem lasāmas Arņa Šablovska intervijas ar viņu pēctečiem, kuri sastapti mūsdienās. Viņu vidū ir Luda Bērziņa mazdēls Kristaps Keggi, Gustava Zemgala mazmazdēli Filips un Mārtiņš Andersoni, kā arī Kārļa Strauberga mazdēli Kārlis Straubergs juniors un Oskars Rode, kuri pēc Atmodas no Zviedrijas atgriezušies uz dzīvi Latvijā. No Puškaišu dzimtas nākušais Guntis Pakalns – Latviešu folkloras krātuves pētnieks. Viņi dalās ar savu redzējumu par Latvijas situāciju šodien.

Otrā daļa ar visu pasakošu virsrakstu: Kad atnāk postītājs…

Skarba daļa. Par postu, kāds Latviju nebija piemeklējis kopš Ziemeļu kara un Mēra laikiem 1710. gadā.  Par valsts iznīcināšanu un iedzīvotāju traģēdijām. 43 no pagasta izsūtīti 1941. gada 14. jūnijā, 1949. gada 25. martā 125 pagasta ļaudis. Un skaudri pieredzētā stāsti no tiem, kuri izdzīvoja un atgriezās. Starp deportācijām karš. Džūkste frontes josla.  Garās bēgļu rindas saulainā 1944. gada vasarā – uz neatgriešanos? Un atgriešanos drupu un karā kritušo kapsētu laukos. Bet daudziem ceļš pāri lielajiem ūdeņiem uz mūžu vai 45 un vairāk gadiem.

Trešā daļa – padomju vara un kolhozi/savhozi. Kā ir tā palikušiem jādzīvo un jāizdzīvo nenoskārstai nākotnei. Dziesma, atmiņas par paradīzi, cerība uz labāku palīdzēja.

Ceturtā daļa - Atmodas notikumi. Džūkstieši Tautas Frontes priekšpulkā. Daži  atgriežas no tāluma. Uz mirkli. Ritā Gāle arī redz bērnu dienu zemi.

MĪĻĀ ZEMGALE

Karā kauto dvēseļu zeme

Nu aizdzijusi,

Apvilkusi virs rētām

Kūpošu rudzu kreklu

Un viļņojas vējā…

…Tavā rudzu klēpī

Briest sēkla

Jaunu varoņu

Maizei.

Skats uz bērnu un jaunības dienu zemi nav iepriecinošs. “Nevediet mani uz mājām,”/ tu saki,/ “es gribu tās paturēt/ skaistas un veselas!” raksta Rita Gāle pēc pirmā Džūkstes apmeklējuma 1989. gada 14. jūnijā,  atkal plīvojot pareiziem karogiem.  Piemineklis Brīvības cīņas kritušiem brīnumainā kārtā saglabājies. Dzejniece tomēr Tomiņos bija.

TOMIŅU LOGS

Sīks lietus sijājas

            un vaigiem līp.

Ne slaucīt-neslaucīt,

            Ne priecājos, ne raudu.

Man tajā logā

vēlreiz ieraudzīt,

kā liepas plaukst,

            kā piebriest ābeles,

kā jaunas lilijas

            gar taku zied.

Vēl tajā logā

iespīd debesis,

vēl balti mākoņi

            pār birzi iet,

un bērzu galotnes

            ar vēju sarunājas.

Man tajā logā

            vēlreiz ieraudzīt,

cik augstu dūmi

            ceļas pusdienā,

un rūgtas bēdas

            elpu aizcērt ciet,

balts lielceļš nežēlīgi

            aizved tālumā.

Sīks lietus sijājas

            un vaigiem līp.

Ir tikai logs,

            nav kāpņu vairs uz to.

Nav istabas.

            Man neredzēt neko.

Piektā daļa. Atkal mums valsts. Bet kā tālāk?  – Latvijas valstij ir liels potenciāls – apgalvo Gustava Zemgala mazmazdēli Filips un Mārtiņš Andersoni un 2018. gada 16. jūlijā Džūkstes piemiņas parkā iestādīja ozolu Latvijas simtgadei. Jaunā saimniekošana. Veiksmes stāsti par uzņēmību. Top baznīca – arhitekts Gints Sūna. Baznīcu ceļ palikušo mūru iekšpusē. Simboliski – senču dvēseļu aizvējā un apsardzē.

Arnis Šablovskis par grāmatu nobeigumā saka: “ bija iecerēta kā sasaukšanās. Sasaukšanās cauri laikiem un pāri robežām…” Džūkstieši nu atkal kopā. Vienos vākos. Vēl viens Latvijas pagastam-novadam, tautai un Tev un man tapis piemineklis. Esības un būšanas apliecinājums turpmākam. Ar darbu un ticību – Latvijai.

 MĒS NEMAZ NEZINĀM

Kāps – cauri miglai

            cauri pašu nevarībai

            kāps jauns un lauzīs

            un drīkstēs

Mēs nemaz nezinām[2]

[1] A. Maldups. Apriņķu un pagastu apraksti. Rīgā 1937. 360. – 361. lpp.

[2] Ritas Gāles dzeja citēta no krājuma Atšķirtā. 1990. Mežābele, ASV.

Autors: Uģis Niedra
Foto: Džūkstes jaunās baznīcas pamatu iesvētīšana. 2017. g. 26. septembrī. (no grāmatas)
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti