Dalies:

Latvija Amerikā: Profesora Jura Dreifelda referāts Toronto pensionāru apvienības saietā

Latvija Amerikā: Profesora Jura Dreifelda referāts Toronto pensionāru apvienības saietā
  • 15. Jan. 2019

Krievijas galvenos notikumus un problēmas visiem latviešiem derētu pārzināt, jo tie gribot negribot skars Latvijas nākotnes likteni. Paredzamā nākotnē Krievija būs Latvijas milzīgais kaimiņš, kas varēs mums kaitēt vai arī pozitīvi ietekmēt ekonomikas un citas sfairas.

Sevišķi pēc Krimas pussalas okupācijas un citiem bruņotiem notikumiem Ukrainas austrumos 2014. gadā, vairums latviešu izjūt zināmas bažas pret savu lielo austrumu kaimiņu. Galvenos vilcienos apskatīšu Krievijas galvenās polītikas stratēģijas, problēmas, psīcholoģiskos virzienus un reizē arī panākumus.

Rietumu plašsaziņas līdzekļi daudz rakstījuši par Ukrainas konfrontāciju, par Krievijas iejaukšanos ASV un citu valstu vēlēšanās, par sankcijām, kas ieviestas pret atsevišķiem Krievijas vadītājiem un firmām, un par Sīrijas kaŗu. Vēl arvien ir neskaidrs par ASV prezidenta Trumpa attiecībām ar Putinu un Krieviju.

Lasītākās ziņas valstī

Sākšu ar Krimas okupāciju. Neapšaubāmi, Krimas nelegālā atraušana no Ukrainas un nelikumīgā pievienošana Krievijai radīja milzīgu Putina atbalsta pieaugumu Krievijas iedzīvotāju vidū. Putina populāritāte pēkšņi sasniedza nepieredzētas augstienes ar vairāk nekā 85% atbalstu.

Daži pat rietumos un gandrīz visi Krievijā uzskata Krimas pussalas pievienošanu Krievijai kā milzīgu panākumu. Sākumā Putins tēloja, ka krievi neesot ietekmējuši rezultātus un ka „zaļie cilvēciņi” bez pazīšanās zīmēm bija lokālie aktīvisti. Tikai vēlāk, lai plūktu uzvaras laurus, viņš atzinās, ka tas bija viņa vadīts Krievijas armijas gājiens. Jāatzīmē, ka pie Krimas ir daudzas potenciālas dabas gāzes atradnes, un, protams, Sevastopoles militārā osta vairs nav pakļauta Ukrainas līgumiem vai varai. Bez tam Krimas pakļautai territorijai ir plašas jūras robežas, kuŗas tagad it kā „pieder” Krievijai, vismaz pēc Maskavas noteikumiem.

Pretstata agresijas apjūsmošanai Krievija arī daudz zaudēja. Speciālisti atzīst, ka Putins bijis labs taktiķis, bet ne tik spilgts stratēģis. Ko tad viņš zaudēja? Vispirms viņš panāca Ukrainas ciešāku apvienošanos un nacionālas apziņas stiprināšanos. Ukrainas polītika ilgi nebūs draudzīga Krievijai, un kā bijušais drošības padomnieks Zbignievs Brzezinskis teicis savā laikā, ka Krievija bez Ukrainas nevar būt imperija. Putins bija agrāk cerējis, ka Ukraina būs galvenais balsts Eirāzijas Ekonomiskai Apvienībai (līdzīga kā ES), bet šādas cerības patlaban un uz ilgu laiku izpaliks.

Krievija arī zaudēja rietumu atbalstu. ES, ASV un daudzas citas valstis iesāka sankcijas pret Krievijas elites pārstāvjiem un viņu firmām. Kopš sankciju sākuma eksports uz ārzemēm Krievijai smagi krities. IKP pieaugums bijis negātīvs vairākus gadus kopš okupācijas brīža, kaut 2017. gadā varēja manīt 1.5% pieaugumu.

Pēc Krimas okupācijas arī NATO sasparojās. Tagad ir izvietoti NATO kaŗavīri visās Baltijas valstīs, kā arī Polijā. Galvenie Eiropas vadītāji sākuši runāt par „viseiropas” bruņoto spēku izveidi. ASV piegādājusi Ukrainai spēcīgus letālus ieročus un ASV kaŗavīri nesen arī izvietoti Gruzijā. Ukrainas kaŗa ietvaros arī tika nošauta civīllidmašīna, ko Holandes speciālisti atzīst par Krievijas jaunākās „Buk” raķetes vainu. Tādējādi arī tika iedragāts Krievijas zīmols.

Jāmin arī pārmaiņas Krievijas it kā tuvākajās „draudzīgās republikās” Baltkrievijā un Kazahstānā. Baltkrievijas prezidents Lukašenko nesen skaidri pateica Putinam, ka neatļaus novietot militāro lidostu savā zemē. Viņš tagad arī lavierē starp rietumiem un Krieviju, un panācis, lai ES atceļ ekonomisko boikotu pret Baltkrieviju. Pēc Krimas pārņemšanas un Krievijas skaidrojumiem, ka šis rajons agrāk piederējis viņiem, Lukašenko publiski izteicies: „Tad tādā gadījumā Krievijai pašai jāpāriet Kazahstānas īpašumā.”

Sīrijas kaŗš toties bijis daudz veiksmīgāks, kaut pēc aptaujām spriežot to neatbalsta vairums Krievijas iedzīvotāju. Kaŗš šinī zemē iet uz beigām un vairs palikuši tikai daži pretinieku cietokšņi. Prezidenta Asada pateicība ļaus Krievijai iegūt jaunas stratēģiskas pozicijas, it sevišķi pieeju Tartus ostai, kas paveŗ netraucētu ceļu uz Vidusjūru un citām jūrām Krievijas flotei. Bez tam Sīrija ļaus Krievijai attīstīt tās naftas atradnes. Sadarbība ar Irānu šajā kaŗā arī nes pozitīvus augļus, ļaujot draudzīgāk sadalīt Kaspijas jūras naftas reģionu. Arī Irānas ieroču ieguve no Krievijas stiprinās alianci un tracinās ASV un Izraēlu.

Jauns drauds mieram tagad sāk veidoties pie Azovas jūras, kuŗas galvenā krastmala atrodas Krievijā (un okupētā Krimā), bet daļa arī Ukrainā. Azovas jūra pasaulē tiek uzskatīta par internacionālu ūdensceļu, bet Krievija tagad mēģina to izveidot par savu īpašumu. Krievija uzcēlusi 19 km gaŗu tiltu, savienojot Krimu ar Krievijas sauszemi, kas sniedzas pāri Kerch šaurumam. Ukraina baidās, ka Krievija varētu bloķēt viņu kuģu kustību un pat sākt kaŗu Azova jūras krastā. Jau tagad visi Ukrainas kuģi un tās jūrnieki tiek kratīti, pretstatā pasaules likumiem. Daži polītologi domā ka šis ir gājiens, lai piespiestu Ukrainu izbeigt Krimas blokādi. (Trīs dienas pēc šīs runas tiešām notika Krievijas uzbrukums Ukrainas kuģiem. Kaut daži Krievijā jūsmoja, tad tomēr šis gājiens nesa nepārprotamus zaudējumus Krievijai ilgtermiņā.)

Citās jomās Krievijai ir daudz pozitīvāki nākotnes rādītāji. Krievija ir zeme ar milzīgām dabas bagātībām. Pasaules Banka aplēsusi, ka šajā valstī atrodas trešdaļa no visām dabas izejvielām. Krievijai ir pasaules lielākās dabas gāzes rezerves un liels procents naftas krājumu. Krievija ir Nr. 1 gāzes eksportētāja un Nr. 2  3 naftas eksportētāja pasaulē.

Protams, tas ir milzīgs atbalsts ekonomiskai izaugsmei, bet reizē tas pakļauts enerģētikas cenu svārstībām un arī rada ekonomiskas atkarības līdzīgi narkotikai. Pēdējā laikā cenas kritušās un tāpēc Krievijai jāpārrēķina savi izdevumu plāni. Svārstības bijušas milzīgas. Nafta, gāze un enerģija rada 19% no IKP, 52% no valsts budžeta un 65%+ no eksporta.

Krievija arī labprāt izmanto gāzi un naftu polītiskiem spiedieniem (pret Ukrainu) vai draudzīgu saišu veidošanai (Baltkrievija). Lielu pretestību radījis gāzes vads zem Baltijas jūras (Severni Potok  Nord Stream), kuŗa pirmā kārta no St. Pēterburgas apkārtnes līdz Vācijai jau darbojas un otra parallēla celtniecības kārta tikai sākusies. Baltieši un Polija pretojas šim gājienam, jo saredz milzīgus piesārņošanas draudus, ja vadi kaut kad pārplīstu.

Prezidents Trumps kritizējis Vāciju par šādu darījumu un ieteicis vairāk paļauties uz ASV LNK (Liquid Natural Gas). Visā ES vairāk nekā trešdaļa no gāzes pienāk no Krievijas. Lietuva toties sākusi izmantot mobilo LNG terminālu ar piesaisti Latvijai.

Liels pagrieziens enerģētikas jomā bijis panākt vienošanos ar Ķīnu par Sibirijas enerģētikas vadu izveidi un 30 gadu kontraktu. Šis 3000 km gaŗais vads, kuŗam jāpārcieš pat 80 gradu temperātūra, var pārvietot 30 miljardu kubikmetru gāzes gadā. Puse no konstrukcijas jau pabeigta 2018. g. novembrī. Viss pasākums izmaksās $55miljardu dolaru. Reizē, Ķīna arī atņēmusi Krievijai zināmu dominanci gāzes un naftas jomās, financējot vadus no Turkmenistānas un citām Centrālāzijas republikām. Taisni šajā reģionā varētu izvērsties abu lielvalstu nesaprašanās un rīvēšanās.

Dabas bagātības toties apslāpējušas attīstību citās ekonomikas jomās. Agrāk, zem Medvedeva prezidentūras, bija cerība izveidot milzīgu „attīstības parku”, kur visas lielās kompanijas varētu sadarboties vienā vietā. Cerības izčabēja, daļēji pateicoties pasaules sankcijām un Putina bezdarbībai. Rezultātā Krievijā produkcija nav konkurētspējīga, izņemto dažas šauras jomas.

Krievijā ir ļoti augsti attīstīta bruņošanās objektu joma, kur tā dažreiz pat pārspēj rietumu zemes. Varētu vēl minēt, ka sakarā ar sankcijām un Putina pret–sankcijām Eiropai, bagātie oligarchi pārņēmuši milzīgus lauku zemes plašumus un tagad viņi gatavi konkurēt ar ārpasauli. Pēc ASV – Ķīnas tarifu kaŗiem, Ķīna izbeidza iepirkt sojas pupas no Amerikas zemniekiem, kuŗi tagad ir galīgās sprukās. Tagad lielu daļu pupas sagādā Krievija.

 

Putins un viņa populāritāte

 

Tiešām jābrīnās, ka tik ilgi (kopš 2000. gada) Putins noturējis augstu populāritāti. Protams, liela daļa no veikuma slēpjas gandrīz pilnīgā televīzijas un citu plašsaziņas līdzekļu kontrolē. No trim galvenajiem TV tīkliem valstij pieder divi. Trešais pieder Gazprom firmai, kuŗas vairākuma pajas (51%) pieder valstij. Arī internets tiek kontrolēts. It kā atļautas dažas brīvdomātāju avīzes, kā piemēram Nezavisimaja Gazeta, kas pieder daļēji Gorbačevam un Anglijā dzīvojošam Krievijas miljardierim Lebedam. Arī Maskavas radio groži palaisti vaļīgāki, kaut stacija pieder Putina draugam. Nesen visas ārzemju mediju kompanijas bija spiestas pārdot lielu daļu savu īpašumu, jo Putins noteica, ka ārzemnieki drīkstot turēt ne vairāk kā 20% akciju šādās firmas. Rezultātā katru dienu TV rāda „nopietno” un „izdarīgo” Putinu vai nu sarunājoties ar kabinetu vai izprašņājot atsevišķus ministrus. Kritiķi vai opozicija tiek arestēti, noklusināti, atlaisti no darba vai pat „pazudināti”.

Tomēr manāmas jaunas vēsmas beidzamā pusgadā. Ja marta vēlēšanās Putins saņēma 77% balsu, tad tagad viņa populāritāte vai tautas uzticība strauji kritusi, pat par 25%. Kas notika? Šeit lielā mērā iedarbojas vecu cilvēku „populisms”. Putins noteica, ka pensijas vecums tiks paaugstināts no 55 gadiem līdz 65 gadiem gan sievietēm, gan vīriešiem. Pēc lielām demonstrācijām un brēkas viņš pazemināja sieviešu vecuma robežu līdz 63 gadiem, bet vīriešu robežu nemainīja (kaut vīrieši caurmērā mirst 11 gadus agrāk nekā sievietes un 43% vīriešu nesasniegs pensijas vecumu!).

Protams, daudziem pirmspensiju cilvēkiem nospraustie mērķi sagrīļojās. Viņu reakcija bijusi nelokāma un tie nav vēlējušies ieklausīties valsts pārvaldes skaidrojumos, ieņemot nostāju, kuŗu var raksturot sekojoši: „štrunts par bitēm, ka tikai medus”. Aptaujas pat liecina, ka 90% iedzīvotāju visā Krievijā bija pret paaugstināšanu.

Putins un viņa ekonomiskie padomdevēji labi sapratuši, ka milzīgas demografiskas pārmaiņas 1990’s gados, kad dzimstība kritusi vairāk nekā par 50%, visā drīzumā iedragās pensijas sistēmu: citos vārdos, būs daudz mazāk strādnieku, lai apkalpotu milzīgo pensionāru lavīnu. Šeit jāpiebilst, ka daudzi Latvijā, it sevišķi Latgalē, speciāli izņēmuši Krievijas pavalstniecību, lai dabūtu agrākas pensijas, kaut arī tās mazākas par Latvijas pensijām. Nu viņi strupās, jo atpakaļceļa nav!

 

Krievijas minoritāšu saspīlējumi

 

Krievija skaitās federāla valsts, kur Maskava pārzina 85 territoriālas „pakļautības vienības”. 22 no šīm vienībām ir t.s. nacionālās republikas, kuŗām ir dotas plašākas nacionālas priekšrocības. Reālā dzīvē daudzās šinīs republikās vairākums ir krievi, un tie nesen sākuši „dumpoties”. Jaunākā prasība no Maskavas ir tāda, ka krievu valoda visiem būs obligāta, toties republikas etniskā valoda būs pakļauta brīvprātības principam. Visasāk reaģējuši Tatarstana, kuŗa negrib pāriet uz jaunākiem noteikumiem. Citas republikas „viltīgi” uzsākušas jaunus obligātus skolas kursus par lokālo ģeografiju un vēsturi, tādā veidā mēģinot radīt lokālpatriotus. Šaubos vai šis likums skars Čečeniju, kur valda „stingra” Ramzana Kadirova roka. Viņa republikai Maskava pārsūta veselu miljardu dolaru dotējumu gadā, lai iegūtu mieru. Toties šogad jau „uzpirktais miers” iedragāts.

Kadirovs vienojies ar blakus republikas Ingušu vadītāju par kādas zemes strēmeles pāriešanu Čečenijas robežās un pārvaldībā. Šī vienošanās bija „kā uguns pakulās” starp parastiem ingušu iedzīvotājiem. Notika milzīgas ingušu demonstrācijas un nepieredzētas prasības šo vienošanos atcelt. Tagad esot lūgums no ingušu vadības, lai Krievijas Augstākā tiesa izlemj galīgo robežu variantu. Kadirovs noteicis, ka nekādiem tiesas lēmumiem netaisās pakļauties.

Kaut arī reģioni sākuši kurnēt, tad tomēr lielākās pārmaiņas ir pašos krievos. Vairums no tiem atbalsta domu, ka „jābeidz barot Kaukāzs”, un dominē lozungs „Krieviju krieviem” utt. Vispār Krievijā pieaug pretestība pret „melnajiem” (melnmatainiem), kas nāk no ziemeļu un dienvidu Kaukāza zemēm. Tie tiek apkaŗoti tirgos un citās vietās. Daļēji tas tāpēc, ka daudziem šiem cilvēkiem ir „tīklojumi”, kuŗi bieži saistīti ar organizēto noziedzību vai „mafiju”. Tas pats attiecas uz Centrālāzijas republikām. Tagad prasība ir, lai šie cilvēki mācētu vismaz minimālo krievu valodu. Vispār Krievijā „gastarbaiteri” ir ap 12 miljonu.

 

Samta revolūcija Armēnijā

 

Putins ļoti baidās no „krāsainām revolūcijām”. Rožu, tulpju un oranžas revolūcijas panākušas režīmu maiņas, ne tikai bijušajās Padomju valstīs, bet arī arābu zemēs. Tāpēc interesanti vērot, kas notiek Armēnijā, kur cilvēku pūlis panāca valdības maiņu un tagad tur valda jauns prezidents. Daži to jau nosaukuši par „samta revolūciju”. Armēnija bijusi ļoti cieši saistīta ar Krieviju daļēji pagātnes vēstures dēļ (cīņā pret Turciju un tās genocīdu), kā arī elektrības padeves un enerģētikas saišu dēļ. Armēnija ir viena no piecām republikām, kuŗa sastāv Putina lolojumā – Eirāzijas Ekonomiskā Savienībā. Daudzi Armēnijā vēlas orientēties uz Eiropas pusi. Cik tālu viņi tiks, ir grūti pateikt.

 

Ziemeļjūras ceļš

 

Vēl viena saspīlējuma vieta ir arktiskie jeb tālo ziemeļu apgabali. Tagad, kad Ziemeļjūras ledus sācis straujāk kust, Krievija cer, ka drīzumā varēs ļaut kuģiem virzīties gar viņu ziemeļu robežām, protams, par kārtīgu samaksu. Izmēģinājuma kārtā tas jau noticis ar kuģi Venta Maersk, kas šogad izbrauca no Vladivostokas 23. augustā un ieradās Bremenhafenā 22. septembrī. Šajā jautājumā strīdābols ir par robežām un par internacionāliem ūdeņiem. Visi kuģi it kā būs pakļauti Krievijas inspekcijām, ko negribēs ne ASV, ne Kanada, ne citas valstis.

Reliģija un pārmaiņas

 

Nesen notikusi pārmaiņa Krievijas pareizticīgās baznīcas mandātam pārraudzīt Ukrainas pareizticīgo baznīcu. Konstantinopoles virsgans Bartolemejs pārmainījis Ukrainas baznīcas pārraudzību no Krievijas uz ASV un Kanadas sinodi. Šis gājiens noteikti mazinās Krievijas ietekmi Ukrainā. Vēl vairāk, tas varētu sākt lavīnveidīgu pāreju arī starp citām, pašlaik zem Krievijas pakļautām baznīcām. Putins sola atriebību!

Putins atklājis, ka viņš tagad ir reliģisks un saista Krievijas īpašo kultūru ar pareizticīgo baznīcu. Aptaujas dati norāda strauju ticīgo skaita kāpumu. „Popi” tagad iesaistīti visādos valdības darbos, ieskaitot ar „svētūdens” došanu jauniem tankiem, kuģiem un pat atomzemūdenēm. Pie čekas ēkas tagad slejas maza baznīca! Tā pati čeka tagad atradusi ticību, pēc tam, kad šīs organizācijas priekšteči noslepkavojuši miljoniem ticīgo un izārdījuši desmittūkstošiem dievnamu un semināristu institūciju! Skaidrības labad, pēc aptauju rezultātiem vadoties, lielais vairums Krievijas iedzīvotāju baznīcā iet ļoti reti, reizi vai divas gadā.

Musulmaņu ticība gan atplaukusi un zeļ gan Centrālāzijas republikās, gan Ziemeļkaukāza republikās. Čečenijas Kadirovs uzņēmies „šefību” par pasaules „Sunni” kustību. Viņš lielās, ka paspējis uzcelt vislielāko mošeju visā pasaulē. Daļa musulmaņu „jaunticīgo” tagad rada draudus Krievijai. Tie aizbraukuši kaŗot Sīrijā un Irākā un tagad atvelkas mājās, kur varētu turpināt „zhihad” jeb sacelšanos pret „nepareizticīgiem”.

 

Demografija

 

Putins ļoti uztraucies par Krievijas it kā „izmiršanu”. Ar visādiem līdzekļiem viņš mēģinājis demografiju pagriezt uz pareizo pusi (atmaksāts pusotrs gads ar 40% algu sievietēm, $9000 par katru otru un tālāko bērnu). Katrā ziņā, no 2006. līdz 2012. g. Krievijā bija visstraujākais fertilitātes pieaugums visā Eiropā, no 1.3 līdz 1.71 bērniem uz katru sievieti. (Āfrikā 4.6, Eiropā caurmērā 1.6.) Mūža ilgums arī uzlabojies, it sevišķi vīriešiem no 57 gadiem 1990. gados līdz 66.4 gadiem 2017. gadā. Sievietēm 77.2 gadi. Salīdzinājumā, Latvijā vīriešiem mūža ilgums ir 3.6 gadus gaŗāks nekā Krievijā – tātad 70 gadi. Sievietēm 79.6. Igaunijā gan daudz labāki rādītāji: vīriešiem 73, sievietēm 82.1. Pirmā vietā ir Japāna, kur vīriešiem 81.1 un sievietēm 87.1. (Kanadā vīriešiem 80.9, sievietēm 84.7.)

Vispār Krievijā dzimstība atrodas „normālos” rāmjos. Toties mirstība daudz lielāka nekā pārējā Eiropā. 1993 – 2012. gados mirstība pārsniedza dzimstību par 13.4 miljoniem cilvēku. Daļēji šo „zudumu” kompensēja krievu migrācija no bijušajām padomju republikām, it sevišķi no Centrālāzijas. Toties lielākā demografiskā problēma ir uz pusi mazāks sieviešu kontingents vecumā no 20 – 29; tieši šajā vecumā dzimst visvairāk bērnu. Demografiskais robs radās 1990. un agros 2000. gados, kad Krievijā valdīja polītisks un struktūru chaoss. (Salīdzinājumam, 2012. g. piedzima 416,000 bērnu vairāk nekā 2006. gadā.) Pašā Krievijā visstraujākā dzimstība vērojama musulmaņu rajonos. Piemēram Čečenijā dzimstība bija divreiz lielāka nekā caurmērā Krievijā (24.6/1000, salīdzinot ar 11.0/1000).

 

Biznesa vides attīstība

 

Mani pārsteidza Krievijas milzīgais lēciens biznesa izveidošanas jomā. Pasaules Banka katru gadu publicē pārskatu par grūtībām vai „vieglumu” iesākt uzņēmumus. Ja 2012. gadā Krievija ierindojās 120. vietā, tad 2018. gadā jau 35. vietā. Salīdzinājumam Latvija bija 19., Lietuva 16., bet Igaunija 12. vietās.

 

Korupcija

 

Vislielākā problēma Krievijā vēl arvien ir liela apmēra korupcija. Krievijā ir apmēram 100 miljardieŗi (oligarchi). Pasaules „Transparency International” organizācija katru gadu atzīmē korupcijas līmeni 180 valstīs. 2017. gadā Krievija ierindojās 135. vietā ar 29% atzīmi. Tas tomēr uzlabojums no 2010. gada, kad tā ieņēma 154. vietu. Ķīna atrodas 77. vietā ar 41% atzīmi.

Salīdzinājumam, korupcijas ziņā 2017. gadā Latvija ieņēma 40. vietu ar 58%, Lietuva 38. ar 59%, bet Igaunija 21. ar 71%. Virs 50% skaitās „pieņemama atzīme”. Kanada bija 8. ar 82%.

 

Krievu raksturs

 

Nobeidzot, gribu citēt interesantu pārskatu par krievu „raksturu”, kas tika apspriests Krievijas domnīcā, Valdai Klubā, 2013. gadā.

„Vēsturiski krievu raksturs bijis brīvību mīlošs, grūtību panesošs un atklāts pret citām kultūrām un reliģijām. Mēs esam drosmīgi un laipni, talantīgi un ārišķīgi. Mums ir stingrs gribasspēks un mēs mākam uzvarēt. Toties mēs esam aizmirsuši lielo vairumu no šīm labām īpašībām un esam pieļāvuši mūsu rakstura sliktākās īpašības: nekārtību, pesimismu, uzmācošu individuālismu, neatbildību un pilnīgu neuzticēšanos citiem.”

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka Krievijā virmo daudz un dažādas ideoloģijas un psīcholoģiskas tieksmes. Daži cer, ka ar Putina neizbēgamo aiziešanu no amata lietas var iegriezties draudzīgākās sliedēs. Tomēr baidos, ka līdz kamēr krievi nebūs „pārdzīvojuši” savu imperijas straujo krachu un netīkos atjaunot PSRS citā veidolā, Baltijas valstīm būs jābūt modrām, kaut arī vienmēr raugoties uz iespēju veidot kopēju saprašanos daudzās jomās.

Autors: Juris Dreifelds
Foto: PUlicitātes attēls
Publicēts sadarbībā ar laikraksttu "Latvija Amerikā"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti