Dalies:

Latvija Amerikā: Ostpolītika un Nord Stream II

Latvija Amerikā: Ostpolītika un Nord Stream II
  • 09. Mar. 2016
Klāvs Zichmanis analizē Vācijas piekopto polītiku attiecībās ar Krieviju un brīdina par iespējamo rezultātu

Baltijas valstu premjēru sanāksmē 26. februārī Baltijas valstis iestājās pret plānotā gāzesvada Nord Stream II (NS II) projekta būvniecību Baltijas jūrā. Negātīvā reakcija ir saprotama, jo projekts apdraud Baltijas valstu drošību. NS II ir kopējs vācu krievu pasākums. Var saprast Krievijas vēlmi pašreizējā saspīlētā polītiskā gaisotnē izjaukt sankciju jautājumā gan Eiropas vienotību, gan ierobežot Eiropas Enerģētikas Savienības efektīvitāti. Kamdēļ Vācija piekrīt šādam projektam?

 

Nesen publicētā stenogrammā uzzinām, ka pirms diviem gadiem sarunās par Ukrainas krizi ES unASV aicināja Kijevai nepretoties Krievijas iebrukumam Krimā. Šāda ziņa parādās Ukrainas parlamenta komitejas 23. februāŗa publicētā Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes 2014. gada 28. februāŗa oficiālā protokolā. Vācija tai laikā šinīs sarunās spēlēja galveno lomu. Minskas II līgumā Angela Merkele faktiski uzņēmās atbildību piespiest Ukrainu pieņemt tai neatkarības apdraudošas Putina prasības. Atkal, kāpēc tāda kalpība?

Lasītākās ziņas valstī

 

Vācijas piekoptai

Austrumu polītikai

senas saknes

 

Atbilde jāmeklē Vācijas 1960. gadu vēsturē. Sociāldemokrats Egons Bārs 1963. g. runā ierosināja “pārmaiņas ar tuvināšanos”, t.i. attiecību normālizēšanu starp Rietumvāciju un Austrumeiropu, īpaši Austrumvāciju; virzienu nosauca “Ostpolitik”. Bāra polītiku īstenoja Willijs Brants no 1969. līdz 1974. g. Ostpolītika bija pirmais solis aukstā kaŗa deeskalācijai. Kanclers Adenauers un viņa pēcteči centās apkaŗot komūnistisko režīmu Austrumvācijā, savukārt Branta sociāldemokrati (SDP) mēģināja panākt zināmu sadarbību ar Austrumvāciju. Šī “Austrumu polītika” bija balstīta uz dziļu ticību SDP: ja Vācija vērsies uz Krieviju, attiecības starp abām valstīm un starp Eiropu un Krieviju varētu būt paredzamas un drošas. Tās balstītos uz valstu suverēnitāti un robežu neaizskaŗamību, ko reālizēja 1975. g. Helsinku Nobeiguma aktā, paveŗot iespēju uzlabot attiecības starp komūnistisko bloku un Rietumiem.

Šodienas reālitāte tomēr piespiedusi Vācijas SDP pārvērtēt savus uzskatus. Pensionētais diplomāts Karstens Vogts, SDP biedrs, ir satricināts par Krievijas darbību Ukrainā un sekojošo negātīvo attieksmi pret Rietumiem. Reuters intervijā Voigts secina: “Krievija ir pagriezusies prom no Eiropas normām un principiem. Sekas Eiropas drošībai ir milzīgas un bīstamas”.

Spēcīgi vārdi no cilvēka, kuŗš cerēja un ticēja, ka Krieviju var integrēt Eiropā un ka Eiropa ar Krieviju var baudīt stabilu drošību. Vēl pavisam nesen attiecības starp Maskavu un Berlīni bija labas; Vācija, Ostpolītikas iespaidā, skatīja austrumu kaimiņvalstu polītiku ar Krievijas acīm. Putina valdība un Ukrainas krize ir mainījusi visu. Viņš ir pārkāpis Eiropas līgumus un starptautiskās tiesības, kuŗas SDPbija pieņēmusi kā neaizskaŗamas, un sagandējis attiecības ar Krievijas svarīgāko sabiedroto Eiropā.

 

Krievija enerģiju izmanto polītiskam spiedienam

 

Pašreizējā demontāža Eiropas un Krievijas pēc aukstā kaŗa attiecībām pārliecināja Voigtu sākt SDPiekšējas debates par Ostpolītikas nākotni, jo negribēja ticēt, ka polītika ir mirusi. Tā vietā jāsāk jauns posms, Ostpolītika bez ilūzijām. Voigts labi zina, ka SDP vairs nevar ne turpināt, ne pamatot Ostpolītiku kā tā ir bijusi kopš Branta laikiem. “Jaunākā SDP paaudze to saprot, vecākā paaudze nē,” saka Voigts. Jaunie saprot, ka vecā Ostpolītika vairs nav piemērota, ņemot vērā Putina iekš un ārpolītiku un viņa atbalstu galēji labējām partijām Eiropā, kas apzināti noraida Eiropas vērtības. Vēl citi SDP biedri negrib apstrīdēt Putina dzēlīgo nosodījumu ASV. Putins vaino Ameriku par Tuvo Austrumu krizi un chaosu starptautiskajā kārtībā. Viņš arī uzsveŗ, ka kopš PSRS sabrukuma 1991. g.ASV vēlas vāju Krieviju. Līdz šim Putins saudzēja Eiropu no sava niknuma. Kad ES sekojot ASV uzlika sankcijas Krievijai, viss mainījās. Atriebjoties, Maskava uzlika savu embargo Eiropai. “Krievija ir atsvešinājusies vairāk un vairāk no Eiropas demokratiskajām valstīm, tā aizvien ir autoritāra,” saka Voigts. Pašlaik Krievijas ārpolītika maina pirms 1991. g. noslēgtos līgumus.

Krievija enerģiju izmanto polītiskam spiedienam, “graujot uzticību sadarbībai starp Krieviju un Rietumeiropu. Pievienojot Krimu, tā pārkāpusi neaizskaŗamo robežu un miermīlīgu konfliktu rezolūcijās principu, par ko vienojās 1975. g. Helsinku Nobeiguma aktā”, piebilst Voigts.

Krievijas pārkāptais 1994. g. Budapeštas memorands ir nospiedošs. Tas atļāva Ukrainai atmest kodolieročus apmaiņā pret drošību, kuŗu garantēja ne tikai Krievija, bet arī Lielbritānija un ASV. Abas nereaģēja uz Krievijas Krimas piesavināšanos. Aneksija arī grauj kodolieroču neizplatīšanas centienus.

SDP īsti nezin, kā atdzīvināt vai pārrakstīt Ostpolītiku. Voigts zina, ka miers un drošība Eiropā ir stabils tik ilgi, kamēr Krievija ir daļa no vienošanās. Bet Krievijas pašreizējā polītika apstrīd minēto vienošanos. Krievija nedomā izmantot Eiropas daudzpusējās institūcijas, lai atrisinātu konfliktus. “Šķiet, ka konfliktos Krievija drīzāk grib būt pretinieks nekā partneris,” domā Voigts.

Tas nozīmē, ka drošība Eiropā vairs nav pašsaprotama, un ES un NATO jāseko aizsargāšanās polītikai. Voigts uzskata, ka pašreizējā vidē nepieciešams, vairāk nekā agrāk, mēģināt atrisināt konfliktus Gruzijā, Moldovā, Armēnijā, nemaz nerunājot par austrumu Ukrainu. Nav vietas ilūzijām. “Tuvākajā nākotnē Viseiropas miera kārtībai nav reālas iespējas,” nobeidz Voigts.

Ja Voigtam personīgi ir bijusi atklāsme, to nevar teikt par SDP. Ostpolītika nav mirusi.

Eiropas Komisija (EK) nesen publicēja ilgi gaidīto gāzes dokumentu un, lai gan lietderīgs, “zilonis telpā” neparādās nevienā priekšlikumā. Nord Stream II cauruļvads dokumentā vispār nav pieminēts. Pastāv atšķirīgi viedokļi, vai ES tiesību akti vispār attiecas uz minēto projektu. Risks, ka Nord Stream II iekritīs Enerģētikas Savienību atkritumu spainī, ir augsts. EK varētu ļaut tiesai izlemt, vai projekts ir saskaņā ar likumu.

Nord Stream II aizstāvji apgalvo, ka projekts ir tikai komerciāls. Tomēr projekta biznesa modelis ir apšaubāms. Izmaksas paredzētas ap 10B € zemajā naftas pieprasījuma laikā. Patlaban Nord Stream I transita Gazprom izmantotā jauda ir tikai 50%. Gāzes pieprasījums Eiropā samazinājās konkurencesdēļ. Biznesa plāns vai ģeopolītisks mērķis? Projekts apies Ukrainu, ko Kremlis uzskata par neuzticamu un traucē Krievijas vēlmi kontrolēt tirgu. Kijeva zaudētu vairāk nekā $2B transita ieņēmumos gadā. Nāvējošs trieciens tās trauslai ekonomikai, kas atkal būtu pakļauta Krievijas žēlastībai. Esošais ceļš caur Poliju līdzīgi paliktu nevajadzīgs. Ar Nord Stream II Gazprom tirgus daļa Vācijā pieaugtu no 40 uz 60%, laikā, kad Brisele patiesībā vēlas samazināt savu atkarību no Krievijas gāzes.

Ja Ukrainas maršruts neeksistē, ap 80 % Krievijas gāzes eksporta uz Eiropu varētu plūst caur Nord Stream I un II. EK uzskata galamērķa klauzulas (noteikumus, kas aizliedz importētās gāzes tālākpārdošanu uz citām valstīm) par nelikumīgām, un iespējams, ka Gazprom tamdēļ sūknēs tieši tik daudz gāzes, lai apmierinātu Vācijas un varbūt dažu citu ES valstu vajadzības, bet ne pietiekami, lai nozīmīgas atpakaļgaitas plūsmas apmierinātu, teiksim, Ukrainas vajadzības. Tas atkal spiestu Kijevu klauvēt pie Putina durvīm. Tikai biznesa darījums?

 

Nord Stream ir papildus drauds Es vienotībai un drošībai

 

Laikā, kad Eiropa pārdzīvo bēgļu krizi, Nord Stream II ir papildu drauds trauslai ES vienotībai. Cauruļvads atsvešinās Vāciju no Centrāleiropas valstīm. Vācijas pozicija un Angelas Merkeles atbalsts projektam vājina Merkeles stingro nostāju pret Putinu par Krievijas agresiju Ukrainā. Nevar piespiest citas ES valstis palikt stingriem par sankcijām un vienlaicīgi parakstīt cauruļvada līgumu ar Kremli. Italijas Matteo Renzi aizrādīja uz Vācijas argumentu dubultstandartu. Projekts ir pretrunā ar mērķi vienoties Eiropas līmenī par ES enerģētikas polītiku. Vācijas Ostpolītikas pielietošana Nord Stream II gadījumā nekalpo ne Berlīnei, ne Eiropai.

ES līmenī netiek diskutēti projekta drošības un seku jautājumi. Būvniecība Baltijas jūrā sagraus militāro un citu kuģu satiksmi virs un zem ūdens visā Baltijas jūras plašumā un gaŗumā. Ņemot vērā notiekošo spriedzi ar Krieviju, Nord Stream II ilgs daudzus mēnešus un ievietos būvniecības bazes NATO un ES territorijās. Jājautā, kāpēc Krievijas Kaļiņingradas apgabals netiks izmantots būvniecībai, arī faktors vērtējot projekta plašākās drošības atzares.

Scenārijs, kuŗā Krievija pielieto aizliegšanas taktiku zināmās jūras zonās cauruļvada būvniecības aizsegā, rada risku vājāk aizsargātajās vietās, kā Zviedrijas Gotlandes salā, kuŗā izvietos kaŗaspēku tikai 2018. g. Sliktākais, ka jūras zonas noliegšana valstīm kā Zviedrija un Somija, kuŗas nesastāv NATO, padarītu Baltijas valstu aizstāvēšanu, ja nepieciešams, sarežģītāku nekā tā jau ir. Jāpieskaita vēl nākotnes riski. Kad cauruļvads būs gatavs, var sagaidīt Krievijas kaŗa flotes klātbūtnes palielināšanu Baltijas jūrā, lai “aizsargātu” Nord Stream II.

Saskaņā ar EK enerģētikas ģenerāldirektorātu, ES konkurences noteikumi attiecas uz visu projektu, tostarp piekrastes sadaļā. Tas rada problēmu Gazpromam, jo tam vienlaicīgi nevar piederēt infrastruktūra un arī piegādātā gāze. Tomēr EK juridiskais dienests nesenajā atzinumā apgalvoja, ka ES enerģijas tirgus noteikumi patiesībā šinī gadījumā neattiecas. Meklējot pārliecinošu atbildi šim jautājumam, ir būtiski, lai noteiktu, vai Nord Stream II drīkst būvēt.

Eiropas Komisijas Tiesa ir lieliska vieta, kur šo jautājumu izšķirt. Protams, var riskēt lietu zaudēt, bet apdraudējums ir vienkārši pārāk liels, lai paļautos uz polītisku risinājumu, kas, iespējami apdraudētu Enerģētikas Savienību tik un tā.

Turklāt, no drošības viedokļa, riskus Baltijas jūras apkaimē nedrīkst novērtēt par zemu. Varētu domāt, ka Vācija, kas darbojas kā aizbildnis Minskas II vienošanās, tiešām saprastu labāk nekā nodarboties ar šādu kaitīgu darījumu ar Krieviju. Vācijai Ostpolītika stāv starp kopīgu eiropisku enerģijas polītiku un vēl nepārvarētiem Otrā pasaules kaŗa kompleksiem. Kamēr Vācija nav atmetusi Ostpolītiku, tā nav vēl gatava vadīt Eiropu.

Klāvs Zichmanis

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti