Dalies:

Latvija Amerikā: Noziegums būt latvietim - Fotografa Arnolda Cālīša slavas un moku ceļš

  • 06. Nov. 2015

Vecākā latviešu paaudze, domāju, labi atceras māju Rīgā, Brīvības un Elizabetes ielas stūrī, kur stāvēja uzraksts “Arnolds Cālītis foto - un kino tirdzniecības nams”. Protams, ka Rīgā trīsdesmitajos gados bija vairāki fotoveikali, bet Cālītis bija populārākais, jo bija pārstāvis vairākām pasaulē pazīstamām fotopiederumu ražotnēm, tādām kā Kodak, Agfa, Pathe un citām. Te varēja iegādāties gan fotokameras, gan kinouzņemšanas aparātus, fotopapīrus plašā sortimentā un arī fotoplates. Vienmēr bijusi laipna apkalpošana un nopietna profesionāla konsultācija iesācējiem amatieriem. Kā jaunums ap 1938. gadu parādījās Vācijā ražotās krāsu diapozitīvu filmas Agfa Color. Tad interesentiem nebija problēmas, vajadzēja tikai nopirkt filmu un, kad tā izfotografēta, aiznest pie Cālīša uz veikalu un pēc kādām dienām jūs saņemat savas krāsu bildītes skaisti saliktas rāmīšos rādīšanai.

Par Cālīti mums šobrīd atgādina fotoizstāde pieminētajā namā (Brīvības 38) Rīgā, kurā Cālītis ne tikai strādāja, bet arī dzīvoja. Šobrīd tur dzīvo nu jau pasaulē pazīstamo zilo mikrofonu (Blue Microphnes) radītājs Cālīša mazdēls Mārtiņš Saulspurēns, kuŗš ar savu ideju un ražojumu pārspējis savu vectēvu pasaules mērogā. Viņam šogad iznākusi arī grāmata ”Mikrofoni un māksla”. Izstādes idejas autore ir Andreja Upīša mūzeja direktore Inese Kaire.

Minētajā mūzejā jau notikušas izstādes divām izcilībām – Arvīdam Jansonam un Elzai Rozenbergai un nulle Arnoldam Cālītim. Izstādes ir ar domu atgādināt par cilvēkiem, kas savulaik dzīvojuši šajā namā.

Kā daudzi rīdzinieki, arī Arnolds Cālītis nāk no laukiem, no Mālpils pagasta ”Kalna Vīzēnu” mājām, kur tēvam pieder vecsaimniecība. Dzimis viņš 1883. gada 27. septembrī. Pēc skološanās vietējā pagastskolā un ganos iešanas Arnolds turpina mācības Rīgā. 1900. gadā viņš beidz Katrīnas otro pilsētas skolu un uzsāk darba gaitas kā zīmētājs Baltijas vagonu fabrikā, bet vakaros centīgais jauneklis turpina mācības Rīgas amatniecības skolā. 1904. gadā A. Cālītis kādu laiku strādā Rīgas – Orlas dzelzceļa virsvaldē un papildus apgūst grāmatvedību un korespondenci. Nāk trauksmainais 1905. gads, arī Arnolds nestāv malā un par piedalīšanos revolūcijā tiek atlaists no darba. Viņam drīz vien laimējas dabūt grāmatveža darbu pie Mārtiņa Buclera fotokameru un piederumu noliktavā, vēlāk kļūstot par veikala vadītāju.

Mārtiņš Buclers kopā ar domu biedriem1906. gadā nodibina Latviešu fotografisko biedrību, lai veicinātu izglītību starp topošajiem latviešu fotografiem un paceltu fotografiju augstākā mākslinieciskajā līmenī. Arī Arnolds Cālītis 1907. gadā iestājas minētajā biedrībā. Pie M. Buclera Cālītis nostrādā līdz pat 1909. gadam. Strādājot veikalā Arnolds tuvāk iepazīstas ar fotografiju un tikko kā dzimušo kinematografiju. Manuprāt, tieši darbs Buclera veikalā noteica viņa turpmāko aroda izvēli, kas saistīta ar foto un kino un interesi par šo mākslu un techniku visa mūža gaŗumā.

Jau 1910. gadā viņš atver pats savu fotoveikalu Troņmantnieka bulvārī ar ieeju no Suvorova ielas (tagad Raiņa bulv. un Kr. Barona) un izdod “Fotografisku piederumu tirgotavas cenu rādītāju”. Ievadā Arnolds Cālītis raksta: “Sastādot šo manu pirmo cenu rādītāju, ievēroju vispirmā kārtā katra priekšmeta labumu un pēc tam tik viņa cenu…(…) Katram, kas nodomājis sev iegādāt fotografisku aparātu, ieteicu apskatīt tos manā veikalā, kur katram labprāt tos izrādu un dodu vajadzīgos paskaidrojumus, bez kā tas būtu spiests kaut ko pirkt.”

Jau otrajā fotobiedrības rīkotajā fotoizstādē Siguldā Mārtiņa Buclera fotodarbnīcā A. Cālītis iegūst otro godalgu par dabasskatiem, kas izpildīti pigmenta technikā. Te ir jāpiezīmē, ka minētā izstāde bija plaši izreklamēta, piedalījās daudz publikas, jo notika Vasarsvētkos un kā žūrijas loceklis bija rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš. Stučkas valdīšanas laikā 1919. gadā veikalu nacionālizēja, bet kā izcilam speciālistam liek organizēt Centrālo fotopiederumu veikalu un ieceļ par tā vadītāju.

Nozīmīgs ir Arnolda Cālīša ieguldījums latviešu fotografijas attīstībā divdesmitajos trīsdesmitajos gados. Viņš darbojas kā uzņēmējs un kā skolotājs visādā veidā palīdzēdams biedrībai, gan financiāli, gan izīrēdams telpas biedrības rīkotajiem kursiem un pats būdams lektors. 1920. gadā viņš sāk ražot fotoplates ar zīmīgu nosaukumu ”VAGA”, izgatavo un remontē statīvus, kopēšanas kastes, kartonus fotoattēlu uzlīmēšanai, apstrādā foto un kinoamatieŗu filmas. Kad pēc Pirmā pasaules kaŗa tiek atjaunota Latviešu fotografiskās biedrības darbība, tad A. Cālītis kā oficiālo biedrības orgānu izdod žurnālu “Fotografijas mēnešraksts”. Viņš publicē nozīmīgus rakstus, tādus kā, “Par etnografisko fotografiju”, ”Latviešu kinnematografijas vēsture”, “Dažas piezīmes par mākslas fotografijas kritiku” u.c.

Arnolds Cālītis šajā laikā sāk uzņemt arī kinochronikas: tie ir jaunākie notikumi Latvijā, dabas ainavas, tautas dzīve un darbs. ”Latvijas filmu chronika” tiek izlaista ik nedēļu un speciāli veido tā saucamās “Skolu filmu chronikas” kā mācību līdzekli skolās.

Kad beidza pastāvēt žurnāls “Fotografijas mēnešraksts,” tad foto un kino entuziasts Cālītis kopā ar Jāni Sīli kā redaktoru 1927. gadā izdod jaunu žurnālu “Attēls”, kas veltīts foto un kino mākslas draugiem. Tajā Arnolds daudz raksta par kinematografiju, kas ir viņa viena no sirdslietām. Žurnāls iznāk līdz 1928. gada jūlijam.

1932. gadā Arnoldu Cālīti ievēl par fotobiedrības priekšnieku, ko viņš vada līdz pat 1940. gadam. Par nopelniem biedrības labā blakus Jānim Jaunsudrabiņam Arnoldu Cālīti ievēl par Latviešu fotografiskās biedrības goda biedru.

Būdams aktīvs fotografiskās dzīves veidotājs, viņš bija arī aktīvs izstāžu dalībnieks. Pirmajā pēckaŗa izstādē 1921. gadā A. Cālītis demonstrē uzņēmumus dabiskās krāsās, kā arī stereodiapozitīvus. Arī nākamajās izstādēs 1923., 1927. un 1931. gadā, viņa vārds sastopams starp izstādītājiem. Diemžēl fotoizstāžu darbi kā tādi nav saglabājušies, sakarā ar Otro pasaules kaŗu un ģimenes deportāciju uz Sibiriju. Katalogā var lasīt fotoizstāžu darbu nosaukumus un nojaust domu, kas tajās ielikts -“Nedienu liecinieki”, ”Vakars tuvojas” (piešķirta zelta medaļa), “Mežs deg”.

Aktīvo fotografisko darbību pārtrauca PSRS okupācija. Arnoldu Cālīti 1941. gada 11. jūnijā ar NKVD drošības komitejas tautas komisāra Šustina pavēli arestēja un sevišķā apspriede piesprieda astoņus gadus. 1943. gadā Arnoldu Cālīti atbrīvoja no lāģera Vjatlagā un turpmākos gadus pavadīja Novosibirskas apgabala Kargasokas rajonā, kur bija nometināta arī ģimene, pēc izsūtījuma 1941. gada 14. jūnijā. 1942. gadā izsūtījumā mira viņa sieva Leontīne un 1945. gadā 20 gadus vecais dēls Arnolds. Līdz atbrīvošanai 1956. gadā viņš dzīvoja kopā ar meitu Veltu. Izdzīvot palīdzēja fotografija, jo vietējiem ļaudīm vajadzēja fotografijas dažādiem dokumentiem.

Pētot represēto fotografu lietas, Cālīša lietā dabūju izlasīt kaut ko tādu, kas nav prātam aptverams. Bet nav jābrīnās, jo tā taču bija komūnistiskā ideoloģija, kur cilvēkam pierādīja vainu pēc vajadzības. Viņu vainoja kā sociāli bīstamu elementu, kuŗš no 1933. līdz 1940. gadam sastāvēja fašistiskajā nacionalistiskajā organizācijā “Latviešu biedrībā”. Tas nozīmē, ja latvietis sastāv latviešu biedrībā, tad tas ir sociāli bīstams noziedznieks. Līdz kādam absurdam varēja nonākt padomju ideoloģija. Bez tam, vaina bija arī tā, ka viņš ekspluatēja, respektīvi, deva darbu, 12 cilvēkiem un ka gada ienākums bija 156.20 latu.

Arnolds Cālītis no dzīves aiziet 1972. gada 14. oktobrī un atdusas Meža kapos Rīgā. Izstāde, kas būs skatāma līdz 21. decembrim, atgādina par nozīmīgu personību mūsu kultūrā, kas daudz darīja, lai uzplauktu un attīstītos kā foto, tā kino nozare.

Pēteris Korsaks

 

Lasītākās ziņas valstī

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē