Dalies:

Latvija Amerikā: Klāvs Zichmanis analizē polītisko situāciju Latvijā

Latvija Amerikā: Klāvs Zichmanis analizē polītisko situāciju Latvijā
  • 21. Feb. 2019

Krišjāņa Kariņa vadītu valdību, bieži dēvētu par „neiespējamo misiju”, iepriekš neparedzēja neviens. Lai nu kuŗš, bet ne jau Kariņš vadīs jauno valdību, vērtēja lietpratēji. Salīdzinot ziņas un prognozes pirms vēlēšanām un vēlēšanu rezultātus, iespējams nepārspīlējot secināt, ka vēlēšanu kampaņu speciālisti šoreiz neizprotot „tautas gribu”, iebrauca ar paredzējumiem „grāvī”. Vēlētāji gāja savu ceļu. Izvēle vēlēšanās drīzāk liecina par vēlētāju polītisko briedumu, ne par polītechnologu iespējām paredzēt rezultātu. Kādas būtiskas stratēģijas ieguva vēlētāju uzmanību?

Vēlēšanu kampaņas

Partija „Saskaņa” (S) saprata, ka bez latviešu vēlētāju atbalsta sarūkošā krievu kopiena nespēs iekļūt valdošā koalicijā. Mēģinājums 12. vēlēšanās dibināt „Saskaņai” draudzīgu latvisku partiju – Ingūnas Sudrabas “No sirds Latvijai” (NSL) nenesa cerētos panākumus. Šoreiz „Saskaņas” vajadzībām jāietekmē jau pastāvoša partija, kam lielāks latviešu atbalsts. Daži plašsaziņas līdzekļi vasarā populārizēja domu, ka „Saskaņa” un Artusa Kaimiņa partija„Kam pieder valsts” (KPV.LV) sadarbojoties, kopīgiem spēkiem spēs iegūt 51+ deputātus Saeimā. „Saskaņa” izdeva lielus līdzekļus modernai kampaņai, piesaistīja ievērojamu skaitu latviešu kandidātu un, iespējams, ar „citu spēku” palīdzību gādāja, lai vēlēšanās kandidētu vairākas maldu partijas. „Saskaņa” arī spodrināja partijas tēlu Eiropas Savienības (ES) parlamentā, definējot sevi kā normālu, eiropisku socialdemokratu partiju. Vēlēšanu iznākums neliecina par „Saskaņas” stratēģijas veiksmi. 13. Saeimā „Saskaņai” ir par vienu deputātu mazāk nekā 12., un partijas populāritāte krītas. Varētu teikt, ka sadarbība ar KPV bija sekmīga. Tomēr tā nebija. „Saskaņa” gan iesēdināja Aldi Gobzemu valdošā pozicijā KPV vadībā un citus savus cilvēkus kā biedrus, bet līdz šim bez nopietniem panākumiem  nesen Gobzemu no partijas izbalsoja.

Lasītākās ziņas

Polītiķu un komentētāju uzskatos KPV tiek dēvēta kā jaucēju, klaunu, populistisku „Saskaņas” piedēkli, kā nenopietna partija. Turklāt Jānis Bordāns („Jaunā konservatīvā partija” (JKP)) uzturēja kontaktu ar Artusu Kaimiņu. Rezultātā KPV, Kaimiņa vadībā, spēja apturēt Gobzema puču KPV un Kaimiņa izslēgšanu no partijas. Artusa saistības ar Gobzemu liecina par Kaimiņa polītisko naīvumu un kā amatierisku – sabiedrotie jāizvēlas uzmanīgi.

Ja plašsaziņas līdzekļi priekšvēlēšanu laikā izcēla KPV, tad par Bordānu un JKP tie salīdzinājumā maz rakstīja. Ja ko minēja, tad negātīvi. Partija sevi arī īpaši nereklamēja. Dažreiz likās, vai tā vispār grib iekļūt Saeimā. SKDS pētījumi līdz pat pašām vēlēšanām deva JKP zemus novērtējumus. Vēlēšanās JKP ieguva 16 deputātus, līdzīgi KPV skaitam, un populāritātes ziņā ieņēma trešo vietu – neparedzēti augsts novērtējums. Partijas stratēģija laikam bija pareiza.

Attīstībai/Par!, līdzīgi kā KPV un JKP, Saeimā ievēlēta pirmo reizi un ir uzskatāma par protesta partiju. Visas trīs kopā šīs partijas 13. Saeimā ieņem 45 vietas. Šāds skaitlis liecina par vēlētāju prasību mainīt iepriekšējās valsts valdīšanas pieeju. Arī negaidīts vēlēšanu iznākums.

Partija “Zaļo un zemnieku savienība” (ZZS) vēlēšanās centās saglabāt, ko partija bija panākusi 2016. gada janvārī ar „Sarkangalvītes” (Solvitas Āboltiņas) palīdzību, gāžot Vienotības (V) premjērministri (PM) Laimdotu Straujumu un vietā liekot ZZS Māri Kučinski. Rezultātā divi no trim galvenajiem valsts amatiem, prezidents un PM bija ZZS rokās. Divi ar pus gadi līdz 2018. gada Saeimas vēlēšanām bija pietiekami ilgs laiks, lai parādītu ZZS kā atbildīgu un spējīgu valdnieku. Līdztekus ZZS iesēdināja birokratijā „savus” ierēdņus. Protams, iespējas turpināt valdīt pēc 2018. gada vēlēšanām uzlabotos, ja galveno konkurentu, Vienotību „izsistu”. ZZS nepatika V agrākā nostāja pret korupciju. Vēlreiz palīgā nāca „Sarkangalvīte”, ārdot partiju no iekšienes. Rezultatā liels skaits biedru izstajās no partijas. V bija aizņemta partijas iekšējās nesaskaņās, nevis valsts vadībā, un vēlreiz griezās pie „Sarkangalvītes”.

Bet plānotais ZZS 13. Saeimas vēlēšanās neizdevās. Liekas, vēlētāji nesaredzēja labu valdību un ar balsojumu samazinaja ZZS deputātu skaitu uz pusi. Tādu iznākumu neviens nebija gaidījis. ZZS aprindās drīzāk valdīja uzskats, ka ZZS valdība pašvērtējumā bija laba un tai „pienākas” valdīt par labi padarītu darbu.

Vienotība, reanimēta kā Jaunā Vienotība, pārsteidza daudzus, jo, pārvarot 5% barjēru, ar 8 deputatiem ievēlēta Saeimā.

Valdības veidošana

Taču viens pēcvēlēšanu rezultāts – JKP neveiksme veidojot jaunu valdību, nevienu nepārsteidza. Prezidents piedāvā partiju PM kandidātam veidot valdību, parasti sākot ar lielāko. Protams, visi saprot ka nevar „Saskaņai” tādu iespēju dot. Visām „latviskām” partijām tā ir sarkanā līnija, dažām publiski uzsvērta, citām nē. Nākamā lielākā partija faktiski ir KPV.LV. Kāpēc prezidents Vējonis tomēr izvēlējās sākt ar trešo lielāko, JKP, nav zināms.

Kā pirmo Prezidents lūdza JKP Jāni Bordānu un deva divas nedēļas laika izveidot valdību. Pēc Satversmē noteiktās kārtības, PM izvēlas savu kabinetu. Uz tā pamata Bordāns arī rīkojās. Viņš sākumā uzsvēra savas partijas solījumus vēlētājiem, savu kabineta redzējumu, sagaidīdams citu partiju pretpiedāvājumus. Tādi nekad neparādījās. Pēc nedēļas Attīstībai/Par! (A/P) Daniels Pavļuts atklātā vestulē A/P biedriem paziņoja, ka partija izbeigusi valdības veidošanas sarunas ar Bordānu. Pie reizes viņš ziņoja, ka Jaunā Vienotība (JV) un Nacionālā apvieniba (NA) arī pieņēmušas tādu pašu lēmumu. Iespaids, ka visas trīs atteikumu iepriekš sarunājušas. Pavļuta vēstulē minētas četras lietas, kas neapmierina A/P, trīs saistītas ar tiesiskuma jautājumiem, viena ar budžetu.

Bordāna mēģinajumam sekoja kritika no partijām un komentātoriem gan nopietna, gan frivola. Inese LībiņaEgnere (JV) čivināja, ka Bordānam trūkstot “empātijas”, IR žurnalists Aivars Ozoliņš, apgalvoja, ka valdība bez ZZS ir „matēmatiski neiespējama”. Tagad Kariņa valdībā nav ZZS. Plašsaziņas līdzekļi nevarēja beigt lietot frazi „Bordāns izgāzies”.

Ozoliņš nebija vienīgais ZZS aizstāvis. A/P, JV un NA lika saprast, ka ZZS jāiesaista valdībā.

Vērtējot reakciju pret JKP liekas, ka ne tikai ZZS, bet arī citas partijas baidās no JKP. Nesen intervijā avīzei „Neatkarīgā” premjērs Kariņš izteicās, ka ZZS nav „loģiska opozicija”. „JKP saka, ka ZZS asociējas ar Aivaru Lembergu, kuŗš ir kaut kas slikts. Varbūt tā ir, varbūt tā nav.” Negaidīts izteiciens. Izklausās, ka premjērs nav īsti lietas kursā.

Kā nākamo partiju valdības veidošanā Vējonis izvēlējās KPV.LV PM kandidātu un „Saskaņas” ielikteni Aldi Gobzemu. ZZS nebija paredzēta koalicijā. Papildus, Gobzemam nepatika A/P Artis Pabriks. Gobzemam tomēr deva vairāk laika noformēt valdību. Lai gan viņa iecerētās valdības virziens un redzējums ir daudz radikālāks kā JKP, plašsaziņas līdzekļu kritika bija klusinātāka, ne tik asa. Gobzemam arī neizdevās. Pārsteigums varbūt nē, bet dažās aprindās sašutums gan.

Nākamās pec lieluma ir A/P (PM kandidāts Artis Pabriks), un NA (Roberts Zīle), abām partijām vienāds deputātu skaits Saeimā  trīspadsmit. Pēc visām A/P publiski izskanējušām pamācībām citiem ko un kā jāveido valdība, Pabriks atteica piedāvājumu. Pārsteigums noteikti. Laikam NA neņēma PM posteni nopietni, uzstādot Robertu Zīli kā kandidātu. Viņš arī noraidīja iespēju veidot valdību.

ZZS ar 11 vietām Saeimā ir nākošā pēc lieluma. Tomēr JV (8 deputāti) uzņēmās iniciātīvu valdības veidošanā Krišjāņa Kariņa vadībā. Ja JV to neuzņemtos, nākamais veidojums būtu neparedzams, kas varētu izraisīt ārkārtas vēlēšanas. ZZS sūrojās, ka ir izlaista no mēģinātāju saraksta, bet vēlēšanu rezultāts par labu jaunām partijām pieprasīja maiņas.

Kariņš spēja ievērot visas sarkanās līnijas un prasības. Šis bija ilgākais valdības veidošanas process Latvijas vēsturē.

Korupcija Latvijā

Jaunā valdība ievēlēta. Nepārprotami, tauta vēlējās maiņas. Ne partiju izmaiņu, bet maiņu valdīšanas pieejā. Trīs partijas uzsvēra valsts tiesiskumu – valsti balstītu uz likumu, kuŗš attiecas uz visiem. Godīgas tiesas, policiju, valsts iestādes un birokratiju.

Jaunās valdības pirmajās dienās prokurātūra dienas kārtībā uzstādīja tiesiskuma temu. Latvijas ģenerālprokurātūra Saeimai prasa izdot Saeimas deputātu Juri Jurašu kriminālvajāšanai par lietu, ko prokurātūra jau vienreiz izskatījusi un atradusi Jurašu par nevainīgu. Kamēr Saeima nav prokurātūrai piekritusi, deputātam Jurašam ir imūnitāte pret kriminālvajāšanu.

Jāprasa, kāpēc prokurātūra atjauno kriminālvajāšanu izbeigtai lietai? Pētot Latvijas polītiku, pieredze rāda, ka maz kas polītikā notiek uz nejaušības pamata. Jurašs savā ziņojumā par mēģinājumu viņu piekukuļot publiski norādīja uz KNAB un prokurātūras bezdarbību. Neizmeklēšana pasargā likumpārkāpējus no likuma. Tā ir korupcija. Par neizmeklēšanas atklāšanu prokurors Kalnmeiers tagad Jurašam atriebjas. Apsūdzība, ka Jurašs ir izplatījis „valsts noslēpumu”, ir muļķīga – korupcija nav un nedrīkst būt valsts noslēpums.

Kāpēc paziņo kriminālvajāšanu pāris dienas pēc jaunās valdības sākuma? Lai šķeltu un iedragātu jauno koaliciju? ZZS un „Saskaņa” presē jau apgalvoja, ka būs stingra opozicija šai valdībai.

Juris Jurašs sevi raksturo kā “trauksmes cēlēju”. Nesen „Sabiedrība par atklātību Delna” panāca Trauksmes celšanas likuma pieņemšanu, kas stāsies spēkā 2019. gada 1. maijā. Vai tas nozīmē, ka Jurašs līdz tam laikam nav pasargāts? Citāts no Delnas mājas lapas: „2018. gada korupcijas uztveres indeksa rezultāti liecina par Latvijas nespēju mazināt korupciju.”

Korupcija Latvijā ir dziļāka un plāšāka nekā daudzi iedomājas. Tā ir tiesās, KNAB, prokurātūrā, VID, OIK, plašsaziņas līdzekļos u.c. Tas ir „zilonis istabā”, par ko retais ir gatavs runāt. Ja vēlēšanu laikā Kaimiņš nebūtu skaļi un nepārtraukti to apliecinājis, par to uzstājies, kuŗš to darītu? ZZS? Saskaņa? A/P? Agrāk vecā Vienotība, tagad vairs nē. Ir pamats sarkanām līnijām pret ZZS un „Saskaņu”. Tās nav vienīgās partijas, kas piedalījušās korupcijā, bet tās biedru un sabiedroto vārdi par daudz bieži parādās (Magones Igaunijas miljonāra lietā, OIK, valsts nozagšanas lietā, valsts personāla izvēlē un ietekmēšanā („Zoodārza prezidents”), Rīgas satiksme u. c.), lai nesauktu tās par korumpētām organizācijām.

Prezidentam un citiem nepatika JKP Bordāna rakstītā vēstule ārzemju vēstniekiem, vēršot uzmanību prokurātūras prasībām. Izlikās, ka tā ir mūsu netīrās veļas publiskā mazgāšana. Bet izlikoties, ka korupcijas zilonis neeksistē, korupciju neapturēs. Par to ir jārunā. Bordāns mēģināja piespiest atklātību.

Lielā daļa vēlētāju atbalsta korupcijas apkaŗošanu. Ir pierādījumi par korupcijas neapkaŗošanas nopietnām sekām. Kariņam un citiem nav jābaidās no JKP vai Bordāna. Viņš un viņa partija ir gatava uzņemties atbildību konfrontējot korupciju.

2016. gadā jaunieceltā KNAB vadītāja Jēkaba Straumes direktīva izbeidza „oligarchu lietu”, kuŗā bija iesaistīti ZZS biedri un sabiedrotie. Ingunas Sudrabas vadītais farss – „Parlamentārās izmeklēšanas komisija par valsts nozagšanas pazīmēm” neatrada nekādas pazīmes, un lieta tika izbeigta. Abi gadījumi notika ZZS Kučinska valdības laikā. Rezultātā t. s. olgarchi ir atbrīvoti no aizdomām, iespējamām apsūdzībām, izmeklēšanām, tiesāšanām un, galvenais, cietumsodiem. Tagad viņi tiesās tos, kas viņus apsūdz. Viņi izrādās neaizskaŗami. Ir iemesls domāt, ka oligarchi Latvijā var justies attaisnoti, brīvi un atviegloti uzelpot. Nav jāsaspringst, var strādāt „pa vecam”.

Negaidīts vēlēšanu iznākums ir iesāktās pārmaiņas. Tās jāturpina. Atpakaļceļa vairs nav.

Autors: Klāvs Zichmanis
Foto: CC0 licence
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti