Dalies:

Latvija Amerikā: Juris Ķeniņš dalās iespaidos par piedzīvoto XXVI Vispārējos latviešu dziesmu un XVI deju svētkos

Latvija Amerikā: Juris Ķeniņš dalās iespaidos par piedzīvoto XXVI Vispārējos  latviešu dziesmu un XVI deju svētkos
  • 09. Aug. 2018

Nav viegli tikt līdz Rīgai!

Par simtgades dziesmu svētkiem Latvijā kā ģimene domājām jau sen, ka Noslēguma koncertā dziedās visi trīs bērni: Aleksandrs, Amanda un Daina, vedekla Deanna, kundze Māra un es. 2017. g. rudenī uz šo koncertu sāka gatavoties Toronto koris ZIEMELIS, un svētkos piedalījās ar 43 dziedātājiem. (Kanada bija īpaši labi pārstāvēta, Kanadas koŗos piedaloties kādiem 130 dziedātājiem: Toronto DZIRKSTS, diriģente Vizma Maksiņa, kuŗā dziedāja arī paliels skaits no ASV, un Montreālas/Otavas apvienotais koris ATBALSS, diriģenti Ēriks Jerumanis un Andrejs Vītols.)

Sen pirms tam, uzzinot kuŗi būs dažādu koncertu mākslinieciskie vadītāji, kā godīgs dēls, uzbāzos viņiem, lai nodrošinātu, ka mans tēvs Tālivaldis Ķeniņš arī būtu klāt šajos nozīmīgos svētkos. Un viņi atsaucās! Noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Klišāns un komiteja Noslēguma koncerta programmā ielika mana tēva tautasdziesmu apdari sieviešu korim, veltījumu Toronto ZĪLĒM “Es meitiņa kā rozīte”, un Vokālsimfoniskā koncerta vadītājs, arī Latvijas Nacionālās Operas galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš tēva “Koncertu pieciem sitaminstrumentālistiem un orķestrim”. (Tomēr biju nedaudz vīlies, ka no ārpus Latvijas lielā koncertā šī bija vienīgā dziesma.)

Lasītākās ziņas valstī

Pats 2017. g. oktobrī biju lūgts vadīt kamermūzikas koncertu Pasaules Latviešu Dienu (PLD) ietvaros, ar repertuāru un izpildītājiem tikai no ārpus Latvijas. Protams, tādā koncertā nekautrējos likt mana tēva daiļradi, pat sākām koncertu ar “Mazo svītu stīgu kvartetam”.

Labi sagatavojušies, visi (čells arī gatavs ceļojumam) ieradāmies Toronto lidostā un sastapām kādus 20 letiņus, kuŗi devās ar to pašu lidojumu uz Frankfurti, un tālāk uz Rīgu. Blakus joslā bija lidojums uz Briseli, ar līdzīgu skaitu tautiešu – kopā kāds ducis no koŗa. Varējām noturēt koŗmēģinājumu, vismaz uzdziedāt!

Cerību pilni, vicinājām Briseles lidotājiem, un tad saņēmām bēdīgās ziņas, ka Lufthansas lidojums aizkavējies, vispirms par dažām minūtēm, galu galā par pusotru stundu, un bija skaidrs, ka uz savienojumu uz Rīgu netiksim.

Bet bijām droši, ka var rēķināties ar to, ka Lufthansa nesen izraudzīta kā Eiropas labākā lidlīnija. Kļūda! Savienojumi ceļotājiem uz citām Vācijas pilsētām jau bija nokārtoti un izziņoti, kamēr vēl bijām lidmašīnā, mums 20 uz Rīgu - nekas. Lidostā nekāda palīdzība nebija piedāvāta, un letiņi sametās pa dažādām grupām, katrai grupai meklējot savu laimi citā lidostas stūrī, citā rindā, staigājot izmisīgi starp kioskiem.

Beidzot sastapām stīvu un neizpalīdzīgu strādnieci, kuŗa nepiedāvāja neko vairāk kā “standby” tajā vakarā, bet atteicās ziņot, cik gaŗš saraksts. No vienas puses priecājāmies, ka visi lidojumi uz Rīgu bija pilni – visi brauc uz svētkiem! Bet bēdīgi atstājām viņas kiosku – nebijām ne gulējuši, ne ēduši ilgāku laiku. Znots Matthew savā telefonā sāka pats meklēt lidojumus, un piegājām pie “last-minute” kioska. Jā – varam tikt tajā vakarā, bet par 1,000 eiro katram! Nelaimīgais Juris gatavojās savam liktenim, jo viņam tajā vakarā bija JĀBRAUC – mēģinājumi kamermūzikas koncertam, kuŗu viņš rīkoja, sākas nākošā rītā pulksten 10os.

Pēkšņi, kā eņģeļus, sastapām draugus Andri un Māru Laurus. Aiz mums rindā, viņiem laimējās pie cita kioska dabūt lidojumu uz Rīgu tajā vakarā caur Hamburgu. Pastāstot par mums, ierēdne aicināja mums ierasties tieši pie viņas bez atkal rindā stāvēšanas. Šī dedzīgā kundze, brazīliete, precējusies ar vācieti, ar tipisko Dienvidamerikas degsmi, atrada lidojumu mums visiem caur Mincheni. Urrā! Tikai vēlāk sapratām, ka pirmā strādniece nebija gatava piedāvāt šādu lidojumu, jo tas bija ar Air Baltic, un Lufthansai būtu jāmaksā par tādu. Mēs laikam ar pirmo nebijām pietiekami neatlaidīgi, neuzstājāmies pietiekami stingri par to, ka Lufthansai ir pienākums mūs nogādāt Rīgā tajā vakarā. Tomēr pirmā darbiniece varēja mums atriebties: čells palika Frankfurtē.

Nākošā rītā, ar kollēģi altvijolistu Arturu Jansonu, bet bez nepieciešamā drauga čella, laikus ieradāmies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijā, kur bija sarunātas kamermūzikas mēģinājumu telpas, un sastapām pirmos izpildītājus soprānu Ilzi Paegli no Francijas un pianisti Ritu Strautiņu no Toronto (un no Montreālas, viņa kalpo kā koncertmeistare gan ZIEMELIM, gan ATBALSĪM), kuŗiem bija pirmais mēģinājums. Man ar čellu bija jāmēģina tikai vēlāk, bet starplaikā kollēģis Jānis Laurs, čellists no Adelaides, bija ieradies ar savējo, un mēģinājums sākās laicīgi. Znots Matthew un Daina bija ceļā uz lidostu sagaidīt čellu, un jaunās paaudzes apdāvinātā čelliste Emīlija Rozenšteina (kuŗa nesen koncertēja Toronto), ieradās aizdot uz dienu savējo. Burvīga pārpilnība un tikšanās ar kollēģiem!

Māra starplaikā kopā ar koŗa priekšnieku Jāni Ivsiņu izdalīja ZIEMEĻA dalībnieku somiņas (linu maisi ar visādiem labumiem, pat plēves pret nesagaidīto lietu) Eglē, un pēc ļoti gaŗām 48 stundām tikāmies dzīvoklī baudīt Valmiermuižas burvīgo lejamo alu, ne tik svaigus dienas beigu pīrāgus un varenu rupjmaizi ar kūpinātu sieru. Saimniece turpināja gādāt par mums: gludinot tautas tērpu kreklus un lakatus līdz vēlam vakaram. Jo nākošā dienā - svētku gājiens!

Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"
Foto: klasika.lsm.lv
Raksta autors: Juris Keniņš

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti