Dalies:

Latvija Amerikā: Filadelfijā par godu Baltijas valstu simtgadēm noritēja vēstures profesora Stīvena Kotkina lekcija

Latvija Amerikā: Filadelfijā par godu Baltijas valstu simtgadēm noritēja vēstures profesora Stīvena Kotkina lekcija
  • 08. Jan. 2019

Plašākas atpazīstamības trūkums uz pasaules fona Baltijas valstīm vēsturiski bijis ierobežojošs faktors to centienos pievienoties pasaules attīstītāko valstu apritei. Ja tevi nepazīst, kāpēc par tevi iestāties?

Pēdējos gados, starp daudzajām ASV domnīcām ar savu pievēršanos Baltijas jautājumiem ir izcēlusies viena, komplektā ar plašāku uzsvaru uz revanšistiskās Krievijas rīcību vispār un paralēli arī uz Melnās jūras reģionu. Šī domnīca, Filadelfijā bāzētais Ārlietu rīcībpolitikas pētniecības institūts (FPRI, Foreign Policy Research Institute), koncentrējas uz drošības, politikas, un diplomātijas jautājumiem plašā tvērienā.

FPRI uzsācis Baltijas Iniciatīvu ar uzdevumu uzlabot amerikāņu izpratni par šīm valstīm, vienlaicīgi piedāvājot reģiona pētniekiem iespēju publicēties savos interneta izdevumos. Kādi 15, dažādu tautību, pētnieki ir publicējušies interneta mēnešrakstā Baltijas Biļetēns (pieteikties to saņemt šeit: https://www.fpri.org/research/eurasia/baltic-bulletin/), starp tiem latvieši Una Bergmane, Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, Indra Ekmane, Lūkass Milevskis. Starp Baltijas Iniciatīvas finansiāliem atbalstītājiem ir Latvijas Goda konsula Pensilvānijā J.J. Medvecka Fonds.

Lasītākās ziņas valstī

Filadelfijas elegantajā Union League ēkā 3. decembrī atzīmēja Baltijas tautu simtgades ar FPRI rīkotu Princtonas universitātes starptautisko attiecību un vēstures profesora Stīvena Kotkina referātu. To ievadīja FPRI prezidents Alans Luksenbergs un mūsu valsts astotais vēstnieks Apvienotajās nācijās Andrejs Pildegovičs. Savos ievadvārdos Pildegovičs uzsvēra vēstures pamācības, kuras Baltijas valstīm ir nācies apgūt: nebūt neitrālām, nevis kā starpkaru periodā, bet stingri noslieties rietumu virzienā; stiprināt Apvienotās nācijas, atšķirībā no to vājās priekšgājējas Nāciju līgas; skatīt tieši un kritiski pašiem savu sāpīgo vēsturi.

Šī vēsture prasa atcerēties ne tikai drausmīgos zaudējumus, kad Pirmajā pasaules karā Latvija, piemēram, zaudēja trešo daļu savu iedzīvotāju, Otrajā karā atkal nākošo trešdaļu, kā rezultātā šodien iedzīvotāju skaits līdzinās tikai tam, kas bija pirms Pirmā pasaules kara. Ir jāatceras arī šī laika nenoliedzami par dziļu degradāciju liecinošās parādības – kolaboracionismu, noziegumus pret cilvēci, totalitārās ideoloģijas.

Profesors Kotkins (kas 13. decembrī runās gadskārtējā Jesajas Berlīna dienā Rīgā) klausītājus apsveica latviski ar valstiskuma simtgadi. Viņš nosauca savu tematu par Baltijas valstiskuma iegūšanas vēstures pārskatu, kam neizbēgami jābūt gan nežēlīgai, gan pacilājošai. Šo vēsturi viņš dalīja piecās daļās, par pirmo izvēloties varonīgo aspektu.

Varonīgums radās no fakta, ka aiz dzelzs aizkara notika tai videi neiedomājamas tautu darbības, kas iesākās ar 1986. gada kustību apturēt paredzēto Daugavas otrā hidroelektriskā dambja celtniecību. Tam sekoja dziesmotās revolūcijas agrās akcijas, ar kulmināciju Baltijas ceļā, kurā ne mazāk par 1,2 miljoniem cilvēku sadevās rokās zīmīgajā 23. augusta 1989. gada datumā, Hitlera-Staļina pakta 50. gadskārtā. (Saukt šo paktu Ribentropa-Molotova vārdos neesot pareizi, jo lemtspēja piederēja Hitleram un Staļinam.) Šis posms izceļas ar savu miermīlīgumu, uz citu šī laikmeta, piemēram Jugoslāvijas, notikumu fona.

Otrais aspekts bija pretrunīgums. Miermīlīgās kustības tomēr nebija etniski monolītas, un izjuka mēģinājumi pilnīgi integrēt, piemēram, Latvijas krievu iedzīvotājus. Strīdīgi neatrisināti jautājumi – par oficālo valodu, par pavalstniecības piešķiršanu visiem 1991. gada iedzīvotājiem—parādīja, ka ar baltiešu varonīgumu nepietika. Solidaritātes iedvesmotā Polija, kas īpaši ietekmēja Lietuvu, ir piemērs tam, cik tomēr vērtīgi bija jau mazliet agrāk izkļūt no Padomju Savienības.

Šajā procesā arī netiek pietiekami novērtēts pats galvenais Padomju Savienības izjukšanas faktors – krievu nacionālisms. Kotkins kā aksiomu noteica, ka mazas valstis tiek pazudinātas no āra, bet lielas valstis sabrūk no sava centra. Jeļcina kustība, Maskava pret Maskavu, sakņojās krievu tautas nacionālajā pašapziņā. Krievu tautā tolaik bijis plašs atbalsts Baltijas palaišanai, un, quid pro quo darījumā pret tās politisko atbalstu, uz Baltiju atbraukušais Jeļcins piekrita tās neatkarībai. Padomju Savienība sabruka, bet Baltija izvērsa revolūciju.  

Trešais posms attiecas uz vēstures untumiem, kad visdrausmīgākie nežēlīgākie notikumi laika gaitā var tomēr iegūt kaut kādu vērtību. Par tādu šodien var uzskatīt Hitlera-Staļina paktu, kura sekas neviens nekad negribētu jebkad vairs piedzīvot, bet kurš baltiešiem šodien ir vērtīgs politisks rīks, visredzamākā neapstrīdāma tieša saite starp Staļinu un Hitleru. Pasaulē Hitlers un viņa režīms tiek universāli uztverti par nekad, uz mūžu mūžiem, nerehabilitējamiem. To pašu nevar teikt par Staļinu un komunismu, par kuru daudzi vēl ja ne gluži jūsmo, tad vismaz piecieš vai pat caur rozā acenēm idealizē.

(Šī rakstītāja vēlas papildināt Kotkina teikto, norādot, ka Edvīna Šnores 2008. gada dokumentālā filma Padomju stāsts prezentē, iespējams pirmo reizi, vēl divas agrīnas tiešas saites starp komunismu un fašismu: Kārļa Marksa nedatēto rakstu Engelsa izdotajā avīzē, kurā viņš pamato un attaisno pamattēzi par noteiktas cilvēku grupas ģenocīdu; un 1930. gados Hitlera Vācijas mācībās koncentrācijas nometņu ierīkošanā nosūtītos pārstāvjus uz Padomju Savienību.)

Trešo daļu Kotkins ilustrē ar agrāku piemēru. Pirmajā pasaules karā Vācija zaudēja rietumu frontē, bet uzvarēja austrumos. Tā izveidoja „Ludendorfa mazo valstību” Ober Ost, kurā ietilpa Lietuvas lielākā daļa, Latvijas austrumi, un daļa Baltkrievijas. Šo zemju resursus vācieši ekspluatēja savas armijas vajadzībām, bet okupācijai bija arī savs kultūras aspekts, kurš joprojām sakrita lielā mērā ar vilhelmīniešu 19. gadsimteņa augsto kultūru. Vāciešu nostājas rezultātā, ka austrumu baurus jāasimilē vācu valodā, tika izmantoti ebreju tulki, kas prata vietējo valodu kā arī vācu valodas atzaru jidišu. Paši vācieši tātad nekad neintegrēja ne sevi, ne savu okupāciju vietējās sabiedrībās. Komunisti, līdzīgi misionāriem, kam uzdevums pārliecināt visus, darīja tieši pretējo: tie savu mācību izplatīja visās valodās un laika gaitā komunisms patiešām kļuva par daļu no šo dažādo tautu kopējās apziņas.

Ceturtajā piemērā Kotkins tālu uz austrumiem meklē paralēles un kārtējo vēstures untumu labs-iz-ļauna piemēru. Tibeta de fakto (bet ne de iure) bija atbrīvojusies no Ķīnas pārvaldības laikā no 1912 līdz 1949 gadiem. Atšķirībā no Baltijas valstīm, tā nekad nepievienojās Nāciju līgai. Lielbritānija un Krievija tolaik sacentās par ietekmi valstī, kura savas topogrāfijas un klimata dēļ bija vispār grūti sasniedzama, turklāt katra lielvalsts nevēlējās neko vairāk kā tikai atteikt savai sāncensei jebkādas iespējas. Ķīnas maoisti 1949. gadā pārņēma varu, iesūtīja savu karaspēku un atguva Tibetu. Pretējs piemērs ir tāpat no Ķīnas atsvabinājusies Mongolija, bet kur 1921. gadā blakus esošā Padomju Savienība inscenēja apvērsumu, to padarot par savu pirmo satelītu. Sekoja valsts terors, buddistu lamu iznīcināšana, lopu nobadināšana. Taču šodien Mongolija ir neatkarīga valsts, no brūkošās Padomju Savienības atbrīvojusies vēstures līkloču rezultātā un pateicoties tautas noturēšanās pašai savā teritorijā un sava gribasspēka pārvēršanai rīcībā.

Kotkina pēdējais novērojums skar vēsturnieku plaši nopelto 1919. gada Versaļas miera līgumu, kurš bijis vai nu tiktāl vāciešiem nosodošs un dārgs reparāciju ziņā, ka izraisījis līdz Hitleram novedošu nestabilitāti, vai, no otrās puses, kurš bijis piemērots agresora sodīšanai, bet kura noteikumu ievērošanu briti atteikušies nodrošināt.

Kotkina uztverē abi argumenti esot neaktuāli, jo pats līgums bija anomālija, radies vienīgajā reizē Eiropas vēsturē, kad abas divas Vācija un Krievija, karu zaudējušas, bija vienlaicīgi galīgi novājinātas. Šāds stāvoklis nevarēja turpināties, un jau nākošajā paaudzē abas bija atguvušās, turklāt tāda konjunktūra nekad vairs nav atkārtojusies.  

Loids Džordžs esot šo apzinājies un jau no 1933. gada revidēja līguma noteikumus, bet ātri vien tas pārauga par piekāpšanos, tad nākošo karu. Kotkins:  „Kādreiz, kad kaut kas ir neiespējams, tas ir neiespējams.”

Līdzīga situācija ir notikusi ar Krieviju, tikai bez visaptveroša līguma. No 1991. gada, kad tā nespēja iebilst, Krievijai uzspiestas dažādas vienošanās un memorandi. Tajā reizē Jeļcins esot pieprasījis Krimu, kuru viņam vienkārši atteica. Lai paturētu savas veto tiesības Apvienotajās nācijās, Krievija uzņēmās visu Padomju Savienības republiku parādus; tad slēdza norunu par dalītās Vācijas atkalapvienošanos; Varšavas pakta spēkus atcēla un pašu paktu likvidēja; un ar 1994. gada Budapeštas memorandu, Krievija solīja ievērot Ukrainas robežas un suverenitāti, pret tās atteikšanos no saviem kodolieročiem.

Šodien Krievijai atkal pietiek varas, lai labotu šos agros pazemojumus, bet no savas puses ASV nenodrošina tagad ģeopolitiski nereālo Budapeštas līguma izpildi. Kotkina uztverē esot jāsaprot kā sevi pasargāt, solot mazāk, bet solīto patiešām izpildot. Paraugs tam esot pēdējā ASV vēstnieka Padomju Savienībā Džeka Metloka rīcība, kas savos Maskavas gados nevienu reizi nav apmeklējis Baltiju – jo tās inkorporāciju ASV nekad neatzina.

Autore: Sandra Milevska
Foto: Publicitātes attēls
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti