Dalies:

Latvija Amerikā: Dzimtene tevi vienmēr sauks mājup

Latvija Amerikā: Dzimtene tevi  vienmēr sauks mājup
  • 03. Mar. 2019
Lidmašīna piezemējas, vēlīgās motoru skaņas vēl atgādina par Grieķijas jūras šalkoņu, bet domas jau sen kā sasniegušas Latvijas zemi. Patiesībā jau pat tur, Atēnu lidostā, tu sapņoji,kā piezemēsies Rīgā, sagaidīsi vecākus, priecāsies un būsi laimīgs. 
 
Cilvēki sāk celties no ērtajiem sēdekļiem, un tu labi saproti, kurš te ir tūrists un kurš latvietis. Tūristi drudžaini mētā skatus pa tumšajiem četrstūra logiem bez mazākās cerības kaut ko ieraudzīt. Savukārt tie, kas piezemējušies savā dzimtenē, rāmi un mierpilni izplūst smaidā.  Kamēr vieniem uzliesmojusi  gruzdošā izziņas  dzirkstele, otri atkal atgriezušies pie skaisti-ikdienišķās kamīna liesmas, kas ne vienmēr ir pati karstākā, bet nekad arī nav likusi drebēt spelgonī vai pievīlusi. 
  
Koferi kā smagi klintsbluķi atsitas pret lidmašīnas grīdu, rāvējslēdzēji steidzas līdz pat kakla augšai, stjuartes vēl novēl ardievas, un lidmašīnas durvis atdarās. Tev sejā iesitas Latvijas decembra sniegs, neveikls kā pirmklasnieks, bet patiess un pilsētai nepierasti tīrs, tu nodrebi, muskuļi solās sasildīt, bet līdz tam mazliet jāpagaida. Vidusjūras saule un plus trīsdesmit jau sen šķiet kā pasakas vai drīzāk kino filmas mistika. Un tomēr tu esi laimīgs, nosalis, bet laimīgs. Plāna rudens jaciņa neaiztur pat vieglos vēja mātes pieskārienu, kur nu vēl salīgos kodienus, bet tomēr tu esi laimīgs. Uz brīdi pats neaptver savas laimes cēloni, kamēr pārējie steidzas uz lidostas ēku, tu lēnam velc savu koferīti, kas, viegli grumbuļodamies, omulīgi dungo,  un šķiet, ka ar katru soli tu sildies savā laimē kā krokuss pirmajos pavasara staros.Un beidzot tu saproti, kur slēpjas patiesība, tu esi mājās, mīļajās mājās, Latvijā, jā, šobrīd aukstajā un baltajā, bet tomēr savējā.
     
Durvis atveras, esi iekšā, tagad atliek vien sekot norādēm, kas ved uz izeju, bet tu jau sen, šķiet, uzticies citam ceļabiedram, galu galā, kas ir tās mirgojošās bultiņas koridoru galos, ja tev sirdī tāds kompass, kas nekad neaizvedīs neceļos. Tu taču jūti, kur ved ceļš uz Latviju, bez visiem “exit” un “control”, tāpat kā gājputni zina, kur rudenī lidot. Tev gribas skriet un smieties, šķiet, ka tu pat uzsmaidi nejauši satiktam vācu pensionāru pārim, kas tevi noteikti notur par kādu nekaunīgu jaunekli,kas tikko pasmējies par viņiem. Garie labirinti liekas kā nebeidzami čūskas līkumi, kas turpināsies un turpināsies, kamēr tev piekusīs kājas ejot. Tev nepatīk lidostas iekšpuse, jo tā nav Latvija, tas ir tikai tepiķis pie īstajām mājas durvīm, kur nodauzīt kājas no ceļojuma. Latvija ir tur, ārā aiz divviru durvīm, kuras beidzot arī esi sasniedzis. 
  
Atvadies no kompanjoniem, soloties, ka sazvanīsieties un paliksiet kontaktā, un steidzies ārā, lai veikli ielēktu mašīnā, kas tevi jau gaida. Lidostām ir viens milzīgs mīnuss, tiklīdz tu izej ārā, tā vietā, lai izberztu no acīm lidojuma miegu un paskatītos uz brīnišķo Dieva zemi, kas paveras priekšā, tev jāsteidzas uz mašīnu, lai nekavētu nebeidzamo transporta virteni. Mierina tikai doma, ka varbūt  šie ļaudis steidzas pretī savai laimei..vismaz kāds no viņiem. 
   
Pirms filigrānā un veiklā lēciena mašīnā vēl gan paspēj sajust vienu labi dziļu dzimtenes elpas vilcienu, jā, mazliet gan ir pēc izpūtes gāzēm, bet visam pāri -  Latvijas smarža. Zaļais minivens kā bruņurupucis izkustas no vietas, no sākuma lēni un uzmanīgi,  lai kādu nesaskrāpētu, bet pēc tam apņēmīgi iepeld lielās šosejas plašumos. Nu ko 200 km līdz mājam, apmēram trīs stundas...nē, drīzāk trīs minūtes, vecāku jautājumi plūst pār tevi kā pavasara pali, līdz šķietami esi nogrimis, un tad nākas smelt pa spainim vien , kamēr kājas sausas. Bet pēc tam viss atkal sākas no jauna.
     
Ir nakts, vārdi iet un izplēn kaut kur mēness gaismā, bet tu esi mierīgs un laimīgs, pie sevi vēl nodomā, tas bija viens varen skaists piedzīvojums, ko iešūt savā atmiņu albumā. Pēc mēnešiem un gadiem pazudīs daudz kas, izbalēs mandarīnu miziņu spožums, un dievietes Atēnas nelaimīgais skatiens vairs nešķitīs tik interesants, bet šo mirkli, kad izkāpi no lidmašīnas, un ceļu mājup aizmirst būs neiespējami, jo tu taču biji laimīgs. Laimīgs, ka esi Latvijā, jo tā ir tava zeme! 
           
Jā, ciemos ir skaisti un nevajag baidīties vai kautrēties apskatīt, kāda kaimiņam jauna glezna pie sienas, tikai atceries -tā ir tava kaimiņa, ne tava glezna. Un reizēm tev liekas, cik citur viss ir akurāts un nepārspējams, kaut  nezini, ka visi skapji to vien gaida, kad tu dosies prom, lai iepriekš saliktās mantas varētu aumaļām velties ārā. Un pasaki tikai saimniekam, ka plāno te palikt uz ilgāku laiku, lai redzētu,  cik ātri svētku pīrāgu nomainīs prosas putra, bet silto toni, kurš lika tev uzkavēties, nomainīs strupāki un saltāki vārdi. Turklāt nekad tev nebūs lemts kļūt par īstenu saimnieku svešā nama sienās. Tāpēc, ja kāds tev jautā, kas tu esi? Tad pirmo saki, esmu latvietis! Svešais sapratīs, ka esi brīvs un laimīgs cilvēks, bet savējais noņems cepuri tavā  priekšā.Ieliec savā sirdī ezerus, noras, laukus, mežus, pilsētas, krastmalas, smiltājus, klintaines, ceļus un visas mazās Dieva taciņas, katru upi, strautu un urdzīti, jūru un ikvienu līci, kas glaužas pie Latvijas zemes,  ieliec savā sirdī visu, kas tev Latvijā mīļš un dārgs, un glabā to cieši jo cieši savā latvieša godībā, lai neviens tev nejautā, vai mīli tu savu zemi. 
        
Cilvēkam ir jāceļo... jāceļo un jāredz vairāk, lai saprastu, ka nav rudziem tik labas vietas, kur cerot, kā savā pašu zemē – Latvijā. Taigā tu salsi, stepē kaltīsi, tropos izmirksi, bet tuksnesī izdegsi, jo nekur tev nebūs rast mājas, kā tikai savā dzimtenē. Redzot sveķainos priedulājus, tu augsi tiem līdzi; dzirdot dzērves rudeņos skaļi lasāmies kāšos, tu būsi gatavs baltajiem sniega autiem; jūtot pieneņpūkas pieskaramies vārpu galiem, tu sapratīsi vislabāk, ka tikai te gribi mūžu nodzīvot, un , noteiktajam laikam pienākot, godpilni, līdz ar rudens vējiem arī aiziet senču veldrē, lai pievienotos saviem tēviem un mātēm mūžībā. 
 
Es latvietis esmu, un nekas cits nemaz nespētu būt, jo, kā novīst tas augs, kam trūkst lietus, tā mokās cilvēks bez mīlestības. Bet kā es varētu savu Tēvzemi nemīlēt? Kā es varētu noliegt savu mātes valodu un padomu?... Lai iet dienas pār pērkoniem tumšākas un salnas ar ziedu nokniebtām galvām, lai pūš ziemelis puteņu ragavas un krusa ar ledgraudiem smagiem, bet, kamēr es jutīšu tavu elpu krūtīs, es būšu tavs dēls, mana mīļā Latvija!
 
Autors: Davids Rubens
Foto: CC0 licence
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

 

Lasītākās ziņas

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti