Dalies:

Latvija Amerikā: Arfas skaņas iejūsmo pensionārus

  • 30. Jan. 2019

Toronto Pensionāru apvienības 17. janvāŗa saietu atklājot, valdes priekšsēža Ausekļa Zaķa pirmais aicinājums bija paziņot biedrzinēm savas epasta adreses, lai būtu labāka sazināšanās iespēja.

Andris Liepiņš sniedza tālāku informāciju par 22. maija izbraukumu uz Šova festivālu. Pašreiz ir aizrunātas 30 vietas. Uz turieni ir divas iespējas tikt tiem, kas paši nebrauc ar auto. Autobuss ar uzrakstu “Shaw Festival” aties no Royal York viesnīcas pl. 10 ar pieturu Burlingtonā. Biļetes cena $10 ieskaita atpakaļbraucienu. Pierakstoties pēc janvāŗa beigām, cena būs $ 25. Autobusā diemžēl nav paredzēts iekārtojums kustības palīgierīcēm. Mēģināsim izkārtot braucienu no Kristus Dārza, bet tas vēl plānošanas stadijā. Braucot no Centra, 50vietīgais autobuss maksātu ap $ 1200, bet ir jāšaubās, vai to varētu piepildīt, vai būtu tik daudz braucēju.

Liene Martinsone ziņoja, ka nākošā saietā par Draudzīgo Aicinājumu referēs Irēna Zvagule, runājot par daudzajām grāmatam un gleznām, kas tā rezultātā sasniegušas skolas.

Šodienas apmeklētāju acis pievilka lielais līdz šim neredzētais stīgu instruments skatuves priekšā – arfa. Par tās spēlētāju Mirjamu (Myriam) Blardone ziņas sniedza Irisa Purene. Mirjama dzimusi Francijā, mūzikālā ģimenē. Viņa ir ļoti vispusīga, sākusi klavieres un vijoli spēlēt jau 4 gadu vecumā. Tajā vecumā rociņas vēl ir pārāk īsas un pirkstiņi pārāk vāji priekš arfas, no kuŗas izvilina skaņas, ar abām rokām plūcot tās stīgas. Mirjama guvusi daudzas godalgas, pat piedaloties sacensībās, kas paredzētas lielāka vecuma māksliniekiem. Pirmo mūzikālo izglītību guvusi Francijā, viņai ir Toronto Universitātes dubults bakalaura grads arfai un klavierēm. Viņa spodrina savas spējas Glena Gulda (Glenn Gould) mūzikas skolā Toronto. Viņa pati mazliet pastāstīja par nākotnē paredzētiem koncertiem.

Kā tad skan arfa? To dzirdējām J. S. Bacha arfas solo “Prelude un fuga bmajorā”, kam sekoja otrs solo, Luija Spohra (Louis Spohr) “Variations sur “Je suis encore dans mon prinemps””. Tad Žaka de la Presles (Jacques de la Presle) “Le Jardin Mouille” solo. Tagad māksliniece pārslēdzās uz klavieŗu solo ar Lista “Dante Sonata” un Sergeja Prokofjeva “Toccatu”.

Pēc koncerta, atbildot jautājumam par arfas spēles iespējamo sāpīgumu, viņa parādīja savus pietūkušos un tulznainos pirkstu galus, pierādot, ka ir ar mieru ciest sāpes savas mākslas dēļ. Bez sāpēm nevarēja iztikt, radot Prokofjeva dārdošos toņus.

Pensionāru mūzikālā vadītāja Irisa Purene bieži mums atved mūzikālos “brīnumbērnus”, kuŗi jau agros gados sasnieguši mūzikālu gatavību. Ar ļoti, ļoti retiem izņēmumiem, vēlāk par viņiem vairs neko nedzirdam. Šoreiz bija otrādi. Par Mirjamu mēs neko nezinājām, kamēr viņa, klusībā jau bijusi brīnumbērns, kā komēta nolaidās mūsu vidū. Liene izteica Irisai milzu paldies, ka viņa, ar savu plašo pazīšanos mūzikas pasaulē, arvien spēj mums sagādāt tik jaukus pārsteigumus.             

Foto: Publicitātes attēls
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amerikā"

Lasītākās ziņas valstī

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē