Dalies:

Latvietība ne vienmēr ir viegla: Katrīna Johansone (Zviedrija)

Latvietība ne vienmēr ir viegla: Katrīna Johansone (Zviedrija)
Ieva Freinberga
  • 17. Aug. 2019

KATRĪNA JOHANSONE ir Zviedrijas pārstāve Pasaules Dabas fondā - menedžere un sadarbības speciāliste ar uzņēmumiem. Viņa daudz darījusi arī latviešu sabiedrības labā - bijusi Latviešu skolas valdē un astoņpadsmit gadus rīkojusi latviešu bērnu nometnes Zviedrijā. 

Šogad pirmo gadu nerīko un izbauda brīvību tikai piedalīties - kopā ar mazbērnu. Jā, Katrīnai ir četri lieli bērni un mazbērns, un viņa grib meitai palīdzēt savam mazbērnam iemācīt latviešu valodu. Mazbērns ir jau ceturtā paaudzē latvietis Zviedrijā, jo Katrīnas Johansones tēvam bija viens gads, bet mammai tikai četri mēneši, kad viņi ar savām ģimenēm 1944. gadā aizbēga no okupācijas briesmām Latvijā. 

Kā ir uzaugt trimdinieku ģimenē, kad pa visām porām bāž iekšā latvietību? Vai tas kādreiz nav par daudz? 

Lasītākās ziņas valstī

Jā un nē. Omīte mani veda uz nometnēm, tā sākās mana latvietība. Tas bija forši, jo viņa strādāja kā saimniece virtuvē un ņēma mani līdzi, kad man bija četri gadiņi. Patiesībā no trīs gadu vecuma mani jau veda uz latviešu skolu. Tā bija sestdienās, un tolaik tas nešķita forši, jo  gribējās būt brīvai, tāpat kā citiem bērniem. To, ka tā ir liela dāvana, spēj novērtēt tikai vēlāk. 

Izšķirošais punkts man bija trīspadsmit gadu vecumā, kad vajadzēja izvēlēties - būt latvietei vai nē - ne aizmirst, bet noliegt, ka tā būtu daļa no manas identitātes. Taču man bija viena forša tante, un viņa teica - nē, tu esi latviete! Tā, pateicoties viņai un saviem pusaugu draugiem, kas trīspadsmit gadu vecumā man bija ļoti svarīgi, esmu palikusi par latvieti. Un tie draugi vēl arvien man ir ļoti tuvu sirdij. Tomēr pamats visam ir omīte, kas ar mani pavadīja daudz laika un visu laiku runāja latviski. 

Es piedalījos arī latviešu lietās, un vienreiz nāca atskārsme, ka tas ir aizraujoši - dejot latviešu tautas dejas vai sēdēt kopā krogū un dziedāt latviešu tautas dziesmas vai ziņģes. Tā kopības sajūta, tā mani ir turējusi latvietībā. Man patīk arī viss pārējais, bet priekš manis tas latviskuma kodols, ko gribu nodot bērniem - nedomājot par valodu, jo tā, protams, ir pamats un atslēga visam - ir sajust to prieku, kas rodas, dziedot tautasdziesmas, dejojot tautasdejas. Tā es viņos varu paturēt latvietību, lai viņi saprot, ka tā ir īpaša dāvana. 

Kāpēc ir labi būt latvietim, piemēram, Zviedrijā? Vai tas nav kaut kāds pašmērķis vecākiem un vecvecākiem?

Nē, tas bagātina. Pirmkārt, valoda ir atslēga visam. Tāpēc to jāturpina mācīt, lai tas bērns saka nē, tomēr ir jābūt pacietīgam un jāturpina, kaut arī bērns negrib. Tas ļauj saprast, ka ir cits veids, kā būt, kā domāt un darīt lietas. Tu bērnam uzdāvini divas pasaules. Tas, kur tu dzīvo - Zviedrijā vai kur citur, tas nāk pats no sevis, tur nav tik intensīvi jācenšas. 

Kad atbraucu uz Latviju, es nejūtos, ka vienmēr te ļoti iederos, es jūtu, ka mēs esam nedaudz citādi vai runājam citādi. Bet tam var tikt pāri, visam nav jābūt rožainam un superforšam visu laiku. Tas varbūt ir mazliet sāpīgi, bet tur ir arī kaut kas pozitīvs. 

Saviem bērniem mēdzu teikt - omīte bēga no kara, viss bija zaudēts, sadedzis, palicis Latvijā, mantas un draugi, viss gāja bojā. Taču tie, kas mums uzbruka, nav uzvarējuši, mēs uzvarējām. To es mēģinu stastīt saviem bērniem, lai viņi izjūt, ka tas ir... ne jau pienākums, bet… tur ir visādas lietas iekšā, tajā latvietībā. Nedomāju, ka tas vienmēr ir viegli. 

Tomēr cilvēkam ir svarīgi kaut kam piederēt. Tu piederi Zviedrijai vai piederi Latvijai? Vai nav grūti sadalīties?

Esmu simtprocentīga latviete. Tomēr arī jūtu, ka esmu uzaugusi Zviedrijā, ka man ir ļoti zviedriska domāšana - pieņemtās normas: kā skatās uz ārzemniekiem vai sieviešu līdztiesību. Uzskatu, ka visi cilvēki ir vienādi - sievietes un vīrieši, neskatoties uz ādas krāsu,  ticību vai kādi mēs esam seksuāli. Mums visiem ir tāda pati vērtība - tā domāt Zviedrijā ir norma, tas nav nekas neparasts. 

Mēs te, Latvijā, neesam tik brīvi domāšanā?

Nē, kaut gan ne visi, protams. Ļoti bieži Latvijā cilvēkus ieliek rāmjos - sievietēm ir jābūt šādām un vīriešiem - tādiem; tie ir sieviešu darbi un tie ir vīriešu darbi; ārzemnieki ir šitādi, arābi tādi un tie melnie - vēl tādi.

Tas ir padomju laika mantojums? Vai cilvēki vienkārši nav redzējuši pasauli?

Varbūt abi. Padomju mantojums, kad neesi ceļojis un redzējis pasauli, tomēr šad tad arī cilvēkiem, kas ir ceļojuši pa pasauli, ir tādi uzskati. To es nevaru saprast. Man ir daži draugi, kur nevaru saprast, kā viņi uztver lietas un kā viņi domā. Man nav tam skadrojuma, tas man ir liels brīnums. 

Es pati ļoti daudz ceļoju darba dēļ, satieku visādas tautības. Un cik mani sirsnīgi uzņem - vai tā ir Turcija, vai Kambodža, vai Ķīna! Tur es jūtu, ka mēs esam tādi paši. Protams, ir lietas, ko arī nesaprotam - valodas nesaskan vai mēs ēdam citādi, taču pamatprincipi ir tie paši. Mums visiem vienādi sāp kāja, mēs mīlam tāpat, priecājamies tāpat un bēdas mums ir tās pašas. Jāskatās uz to, kas mūs vieno, nevis uz to, kas šķeļ. 

Vai Latvijas latvieši un diasporas latvieši ir vienoti? Vai dažkārt mēs sevi nenomokām ar bezjēdzīgiem aizspriedumiem?

Kad esmu šādā vietā kā 3x3 saietā, es redzu, ka esam ļoti vienoti. Tāpēc es te jūtos kā mājās. Te cilvēki ir atvērti, draudzīgi, mēs viens otru uzrunājam uz -tu, un tas palīdz iepazīties. Un cilvēki priecājas - ā, tu esi no turienes, tu - no turienes, no Rīgas vai Kataras - o, forši, no Brazīlijas! Te ir līdzīgas vērtības, te saviem bērniem un mazbērniem vari ko dot, vai arī pats iegūt - kaut ko cēlāk un vairāk nekā ikdienišķais. 

Man patīk, ka cilvēki, kurus satieku 3x3, uz visu neskatās tik ļoti drūmi, viņi redz arī iespējas kaut ko darīt. Un varbūt mēs varam kopā ko darīt, jo mums ir cerības uz nākotni. 

Es strādāju ar vides jautājumiem un satieku cilvēkus, kas nomākti teic - mums ir klimata pārmaiņas, mēs zaudējam bioloģisko daudzveidību, viss ir par vēlu un iet uz galu. Tad es viņiem saku - ir par vēlu būt negatīviem. To mēs varejām darīt pirms piecdesmit gadiem. Tagad mums ir jābūt optimistiem, lai tiktu pāri visiem šķēršļiem. 

To pašu es varu teikt par latvietības jautājumiem - domāt gaišāk, draudzīgāk! Ticēt viens otram, palīdzēt viens otram! Roc tur, kur tu stāvi, dari to, ko tu vari - tieši tur, kur tu esi - mājā, darbā vai skolā! Cilvēks var iespaidot savu apkārtni - ar pozitīvo vai negatīvo. Saprotu, ka nav viegli būt pozitīvam, ja pašam ir grūti. Tomēr esi pateicīgs par to, kas ir. Neskaties, kas nav. Neskaties, kas ir kaimiņam. Priecājies tieši par to, kas tev ir. Tikai tā viss dubultosies. 

Katrīnu Johansoni satiku 3x3 saietā Vecpiebalgā. 

3x3 ir saieti visu vecumu latviešiem no visiem kontinentiem, lai padziļinātu un paplašinātu latviskās zināšanas; stiprinātu latviskas ģimenes; sekmētu latviskas draudzības un veicinātu latvisku kopības izjūtu. Paldies 3x3 par iespēju intervēt ārzemju latviešus!

Autore: Ieva Freinberga

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti