Dalies:

Latviešu valodai īpaši svarīga nozīme Zvēru ģimenē Baškīrijā

Latviešu valodai īpaši svarīga nozīme Zvēru ģimenē Baškīrijā
  • 27. Nov. 2017

Bija pavasaris. Kusa sniegs, un es, sausāku vietu meklēdama, lēkāju no viena zemes pleķīša uz otru. Todien, ejot mājās, es satiku kaimiņieni Ludmilu Zvēru. Viņa nāca pretī ar savu jaunāko dēliņu Ivaru. “Es jau sen gribēju jūs satikt. Es gribētu, lai jūs Ivaram mācītu latviešu valodu, teica Ludmila.” Tā! Tas bija kaut kas jauns! Mazajam bija tikai gadiņš, kā man viņu mācīt?! Kad runa ir par latviešu valodu, es nevaru atteikt, protams, es piekritu, bet tajā pat laikā es biju neziņā, kā man paveikt to, ko esmu apņēmusies izdarīt. Bet vienu es zināju skaidri, man ir jāmāca, es nedrīkstu pārdomāt, jo līdz šim neviens no vecākiem nekad man nebija lūdzis, lai es mācītu latviešu valodu tiem, kas vēl neiet skolā, kur nu vēl tādiem, kas pat runāt neprot! Mani priecēja tas, ka Ludmila, nebūdama latviete, apzinās, cik svarīgi viņas bērnam ir iemācīties latviešu valodu, jo tā ir Ivara tēta Leonīda dzimtā valoda.

Ivara tētis Leonīds Zvērs nāk no daudzbērnu ģimenes. Leonīda vecāki Nellija Zvēra (dzim. Lapsiņa) un Arvīds Zvērs dzimuši Baškīrijā. Leonīda ģimenē ir pieci bērni Ivans, Vera, Viktors (Padomju savienības laikā ar sievu Skaidru pārcēlies uz Latviju), Leonīds un Vladimirs. Leonīds smejot teic, ka skolā ejot, krieviski nemaz nav pratis. Ģimenē runājuši tikai latviski, arī tuvākie draugi esot bijuši latvieši, krievu valodu iemācījies skolā. No latviešu ģimenēm Zvēru ģimenei kaimiņos esot dzīvojuši Veči, Šponi, Meistari, Zvaigznes un Volbergi. Tagad ir citādi, ģimenēs reti runā latviski,valoda, ja to neizmanto, aizmirstas.

Stāstot par bērnību, Leonīds piemin zostiņu, vienu no garšīgākajiem latviešu ēdieniem, kas tika gatavots teju katrā latviešu ģimenē. Pavisam parasta miltu un piena mērce, ar ceptiem sīpoliem un gaļu. Arī es atceros šo miltu mērci, un joprojām to gatavojam.

Leonīda sieva Ludmila Zvēra (dzim. Eizenbrauna) nāk no Kazahstānas. Tur savulaik dzīvojuši deportētie vācieši. Ludmila tēvs bija vācietis, māte – krieviete. Kad bija iespēja atgriezties Vācijā, daudzi Ludmilas draugi un radi šo iespēju izmantojuši. Viņa ne, atbraukusi uz Baškīriju un tur arī palikusi.

Ivaram ir vecākā māsa Elizabete, kura skolā arī apguva latviešu valodu. Elizabete ir pārstājusi mācīties latviešu valodu. “Bija jāuzlabo atzīmes krievu valodā, tāpēc dzimtās latviešu valodas vietā pārgāju uz papildus krievu valodas nodarbībām, stāsta Elizabete.”

Ivara latviešu valodas “nodarbības” notiek divas reizes nedēļā. Dažreiz viņš ir gatavs cītīgi strādā, reizēm viņam nav garastāvokļa. Vecāki ir ievērojuši, ka Ivaram patīk klausīties latviešu bērnu dziesmas, interesantas liekas latviešu multfilmas. Pie latviešu valodas skolotājas Ivars pierada ātri, un viņš to ir pieņēmis, man gribas domāt, ka viņš mani gaida. Mani priecē ikviens vārds, ko Ivars savā bērna valodā pateicis latviski. Latviešu valodas apguve Ivaram ir rotaļa, man – vēl viens uzdevums, kas jāpaveic. Bet ne piespiežoties, no brīva prāta un no sirds. Reizēm pat liekas, ka šī valodas rotaļa man vajadzīga vairāk nekā Ivaram, jo es ļoti vēlos, lai latviešu valoda un kultūra Baškīrijā Maksima Gorkija ciemā saglabātos pēc iespējas ilgāk. Skolotājs viens to nevar panāk, ir jābūt atbalstam. Vecāki ir galvenais atbalsts skolotāja darbā. Latvieši ir tie, no kā atkarīga latviešu valodas nākotne ārpus Latvijas.

Raksta autore: Ilona Saverasa

Foto: Leonīda Zvēra ģimene

Lasītākās ziņas valstī

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti