Dalies:

Latviešu pīrāgu bums Melburnā

Latviešu pīrāgu bums Melburnā
LETA/ Lita Krone
  • 30. Dec. 2019

Latvisko piederības sajūtu var rast, ne tikai dziedot, dejojot, teātri spēlējot vai grāmatas lasot. To liek sajust arī… garšas kārpiņas. Pat ja gadās piedzimt otrā pasaules malā, tālajā Austrālijā, vecmāmiņas vai mammas cepto pīrāgu garša no bērnības pavada cauri dzīvei un liek atgriezties pie saknēm – “australizējušies” otrās un trešās paaudzes latvieši Melburnā nu ar lielu prieku dodas kopā mācīties cept pīrāgus un atrod senas zināšanas un jaunus draugus.

Melburnā latviešu, viņu pēcnācēju, radu un draugu vidū nu sākusies īsta pīrāgu renesanse – pīrāgu cepšanas mācību kursu organizatori atzīst, ka paši pārsteigti par milzīgo pieprasījumu un popularitāti, visas klases pilnas!

Sākotnēji plānotās vienas vietā nu bijušas jau četras un būs vēl, turklāt padomā arī citu tradicionālo ēdienu apgūšana. Pats jaukākais, ka uz apmācībām nāk ļoti daudzi otrās vai pat trešās paaudzes latvieši, kas jau sen integrējušies un pat nerunā latviski. Bet bērnības garšas ir tās, kas ikkatram paliek kādā atmiņu stūrītī un dzīves laikā pa laikam izlien mēles galā, un tad tā sagribas vecmāmiņas īpašās pankūkas vai mammas debesmannu, vai – pīrādziņus!

Lasītākās ziņas valstī

Valoda pazūd, bērnības garša paliek

“Ēdiens ir atmiņas lieta. Es paprasīju dažiem, kāpēc viņi nāk, viņi atceras, ka vecmāmiņa taisīja pīrāgus vai kliņģerus, piparkūkas, saldmaizītes. Tās ir tādas saldas atmiņas, un tagad, kad paši pieaugusi, viņi nožēlo, ka nav valodas un nav paņēmuši šo māku, pirms vecvecāki vai vecāki ir aizgājuši, un tāpēc viņi nāk meklēt tagad,” priecājas Austrālijas latviete Linda Drēziņš, kura kopā ar čakliem palīgiem šobrīd vada pīrāgu cepšanas meistarklases Melburnas latviešu nama paspārnē.

Arī viņa ir dzimusi Austrālijā – Lindas māte kā mazs bērns bija spiesta pamest Latviju 1944. gadā, kad viņai bija vien četri gadiņi. Arī Lindas tēvs ir latvietis, bērnībā kopā ar vecākiem bēdzis uz Austrāliju. Arī Lindas vīrs aktīvi piedalās sabiedriskajās aktivitātēs.

Kaut abu vecāki integrējās Austrālijas vidē un sabiedrībā, tomēr uzturēja dzīvu savu valodu un tradīcijas, un mācīja to tālāk arī bērniem, bet Linda ar vīru to dod tālāk nu jau savām atvasēm: “Mūsu bērni aktīvi piedalās, bet vispār mums te Melburnā visi jaunieši ir ļoti izdarīgi un darboties griboši, ko, protams, ļoti patīkami redzēt!”

Lindas dzimtene ir Austrālija, bet tēvzeme – Latvija. Pa dienu viņa strādā slimnīcā, kur kā žēlsirdīgā māsa koordinē brīvprātīgos, bet ārpus darba laika pati kļūst par nenogurdināmu brīvprātīgo Melburnas latviešu namā. Nams darbojas jau no 1955. gada, latvieši pašu rokām to uzcēluši un iekārtojuši, namā radušas mājvietu daudzas organizācijas, kā arī kori, interešu apvienības, latviešu skolas. Nedēļas nogalēs, kā arī pirms un pēc lielākiem sarīkojumiem namā atvērta kafejnīca, kur tiek piedāvāti pīrāgi, siltās pusdienas, smalkmaizītes un latviski produkti: “Mums katru sestdienu nāk kādas 30 latviešu ģimenes, mācās valodu, vēsturi, literatūru, un tā ir nama dāvana – viesiem katru nedēļu tiek svaigi cepti pīrāgi un saldmaizītes. Pīrāgus parasti gatavojam ar kūpināto gaļu, ko nu var nopirkt arī te, un ar sīpoliem, dažreiz ar kāpostiem, bet citi pildījumi gan nav iegājušies. Protams, jāņem vērā, ka tie ir mūsu pīrāgi, kas nav precīzi kā Latvijā – tā ir mūsu interpretācija!”

Vienas pareizās receptes nav

Jaunais pīrāgu popularitātes vilnis sācies vasarā, kad Austrālijas latviešu centros viesojušās kādas Rīgā populāras beķerejas meistares un vadījušas arī apmācības.

 “Piedalījās apmēram 70 cilvēki, bija ļoti liela sajūsma, tāpēc es tā padomāju – jārīko tālāk arī pašiem kas līdzīgs. Toreiz jūnijā daudzi cilvēki nemaz netika uz tām klasēm, un tās arī vairāk bija par saldmaizītēm, bet lielākais pieprasījums bija pēc pīrādziņiem. Man jau kafejnīcā ir daudz dāmu no brīvprātīgajām, kas cep baltmaizītes un pīrādziņus, bija ar mieru nākt talkā izrādīt un palīdzēt citiem iemācīties.

Saņēmos un pie sevis domāju – okei, nu tad sāksim! Mana māte cepa pīrādziņus, ko savulaik bija iemācījusies jau šeit no savas mammas, un es tad savukārt no viņas.

Neesmu droša, kā es to daru un vadu, bet – iznāk! Un cilvēkiem garšo! Atsaucība laba, pēc tam sūta ziņas, ka provējuši taisīt, un ka ir izdevies, visi gaida nākamās klases. Es parasti sāku no paša sākuma, ar stāstījumu par miltiem, un tad es arī uzreiz pasaku, ka neesmu nekāda pavāre, esmu no mammas iemācījusies, un tas ir tas, kā es daru, bet nav jau vienas pareizās receptes, ja ierādīts kas cits, viņi var darīt tā. Bet man tomēr iznāk diezgan labi tie pīrāgi!” garšīgi nosmejas Linda.

Klasē parasti piedalās ne vairāk par 15 dalībniekiem, lai visi visu var redzēt, saprast un saņemt individuālus padomus, un gribētājiem jāpiesakās aši, jo kurss pildās ļoti ātri. Dalības maksa ir par mācīšanos, izejmateriāliem un arī rezultātu, jo katrs savu veikumu var nest uz mājām un cienāt ģimeni un draugus. Austrāliešiem latviešu ēdieni ļoti garšojot, kaut paši tos negatavo, vien cienājas. Bet esot arī izņēmumi – uz pīrāgu meistarklasēm nāk latviešu dzīvesbiedri un draugi:

“Paradokss – salīdzinot ar citām tautībām, mūsu ir maz, bet tomēr gandrīz katrs te pazīst kādu latvieti! Tas laikam tāpēc, ka mēs liekam zināt, kad esam klāt!”

 Nedaudz paradoksāli ir arī tas, ka latviešiem domātie kursi notiek angļu valodā, bet tas ir tāpēc, ka vien pāris dalībnieku runā latviski, pārējie, kā jau minēts, ir asimilējušies angliskajā vidē otrās un trešās paaudzes latvieši. Lindu pārsteidzis arī tas, ka nāk cilvēki, ko viņa pilnīgi nepazīst, lai gan Austrālijas latviešu diasporas vidē aktīvi rosās jau daudzus gadus.

Izrādās, pīrādziņu smarža atmodinājusi “latviešu gēnu” arī tādos ļaudīs, kam līdz šim nav bijusi interese pievērsties šai savai identitātes daļai:

“Ne visi var un grib dziedāt un dejot, un tad nu šī viņiem ir tā īstā lieta, kur darboties un arī iepazīties citam ar citu. Es esmu iepazinusies ar daudziem jauniem, agrāk man nezināmiem cilvēkiem, nu jau daži pieteikušies arī par brīvprātīgajiem, kas nāks man palīgā. Ir tādi, kas nav piedalījušies līdz šim Melburnas latviešu nama aktivitātēs, bet tagad viņi te ir bijuši apskatījušies, sapazinušies, un grib nākt un piedalīties. Prieks, ka varam iesaistīt plašāk, kaut arī tur nav tās latviešu valodas. Bet kas zina, arī tā būs ar laiku! Negribam šos cilvēkus atgrūst, tas ir lieliski, ka viņi nāk un vēlas darboties. Esam sākuši tagad arī tās pīrāgu klases un  nevaram pamest, ir tikai jāturpina un jāiet uz priekšu. Jo vairāk mēs rīkosim, jo vairāk cilvēku gribēs nākt. Šīs četras klases parādīja, ka tik daudziem ir interese!”

Rakstu pilnā apjomā lasi šeit!

Autore:  Zane Pudule (lsm.lv)

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti