Dalies:

Latviešu pasniedzēja Pekinā: Par vīrusu uzzināju, esot Rīgā

Latviešu pasniedzēja Pekinā: Par vīrusu uzzināju, esot Rīgā
LETA/Edijs Pālens
  • 04. Feb. 2020

“Visvairāk mani interesē, kad jāatgriežas atpakaļ,” tā LSM.LV atzīst latviešu pasniedzēja Dace Ratniece no Pekinas, kas brīvdienās atlidojusi uz Rīgu, bet tagad vairs nezina, kad dosies atpakaļ. Arī Ķīnā dzīvojošos Latvijas cilvēkus skārusi situācija ar jauno vīrusu, kas izcēlies Uhaņas pilsētā. Pēc Ārlietu ministrijas datiem, Ķīnu kā savu pastāvīgo dzīvesvietu reģistrējuši apmēram 70 Latvijas valstspiederīgie. Šīs gan ir ziņas vien par iedzīvotājiem, kas paši vēlējušies par to informēt. Dace Ratniece intervijā Latvijas Radio stāsta, kā uzzināja par vīrusu, kā šī situācija ietekmē viņu un ko stāsta viņas Ķīnā dzīvojošās studentes.

Par saistību ar Ķīnu. Kā Jūs tur nonācāt?

Šobrīd es esmu Pekinas Starptautisko studiju universitātes profesore. Mācu šajā universitātē latviešu valodu, audiovizuālo latviešu valodu, Latvijas kultūru, folkloru, komunikācijas prasmes, mediju zinības, tulkošanu. Ko es vēl nenosaucu? Kopā man ir deviņi priekšmeti. Tas ir ļoti daudz.

Lasītākās ziņas

Kā es tur nonācu? Nonācu es tādā veidā, ka pirms diviem gadiem Rīgas Tehniskajā universitātē, kur es strādāju kā pētniece, pie mums ieradās 20 jaunieši no šīs universitātes, kas sāka mācīties latviešu valodu Pekinā tieši šajā universitātē un gadu turpināja Rīgas Tehniskajā universitātē.

Pēc šī gada es saņēmu uzaicinājumu doties uz Pekinu, uz Pekinas Starptautisko studiju universitāti un mācīt šos jauniešus tālāk. Tā es tur arī esmu palikusi.

Mani jaunieši, kas pagājušajā gadā nomācījās vienu gadu Pekinas Starptautisko studiju universitātē, šobrīd ir Rīgas Tehniskās universitātes 1. kursa studenti. Viņi studē gan tulkošanas specialitāti, gan arī ekonomiku vai uzņēmējdarbību.

Pekinas Starptautisko studiju universitātē man ir šobrīd bakalaura programma un tieši beidzamais gads studentiem, kas tūlīt jau rakstīs bakalaura darbus par visdažādākajiem tematiem. Tie ir ļoti dažādi – gan latviešu valoda, gan arī žurnālistika, gan politika. Tā ka mums darba ir daudz un varu pateikt, ka tas ir ļoti interesanti.

Pirms tam mana pieredze bija dažādās mūsu Latvijas ministrijās.

Cik ilgi Jūs dzīvojat Pekinā?

Pekinā es dzīvoju pusotru gadu.

Kā Jūs uzzinājāt par jauno Ķīnā reģistrēto vīrusu?

Par to es uzzināju tikai tad, kad jau atbraucu uz Latviju. Latvijā es ierados 16. janvārī. Bija pilnīgs klusums. 22. janvārī es pat sagaidīju Ķīnas vēstniecībā Latvijā ķīniešu Jauno gadu. Un nebija neviena vārda vispār par to teikts. Un šī informācija sākās pēc 25. janvāra apmēram.

Bet, par ko es biju jau nobrīnījusies, - es biju ļoti pārsteigta, ka Ķīnas puse ļoti strauji sāka reaģēt uz visu.

Jau bija viņiem visi aprīkojumi sagatavoti, tāpat medicīnas apģērbi nepieciešamie, visa tāda ātra mobilizācija.

Un tai pašā laikā arī momentā sāka būvēt trīs jaunas slimnīcas. It kā informācija nebija tik ļoti draudoša, bet tomēr, ja objektīvi vērtē, tad droši vien medicīnas darbinieki jau zina, cik lielā ātrumā izplatās šīs epidēmijas, un līdz ar to paredzēja, ka saslimušo būs ļoti daudz, es tā domāju.

Kā Jūs reaģējāt uz šo situāciju? Vai tā arī Jūs kaut kādā veidā skāra?

Jā, mani tas skar šobrīd, jo es visu laiku uzturu saikni ar Pekinas Starptautisko studiju universitāti, kurā es strādāju. Regulāri mēs apmaināmies ar informāciju, kāda ir katru dienu situācija. Respektīvi, visvairāk mani interesē, kad tad man ir jāatgriežas atpakaļ. Jo jaunais semestris mums sākas jau februāra beigās, beidzamajā nedēļā. Un līdz ar to es saprotu, ka man būs jāuzturas Latvijā ilgāk, jo semestris aizkavēsies.

Par to arī ir informēti mani studenti, un visi to zina. Bet, protams, paniku neviens neceļ. Izturas pret to ļoti saprātīgi.

Domāju, ka arī Latvijā gripas epidēmijas laikā ir bijuši ļoti smagi gadījumi. Esmu arī runājusi ar ārstiem šeit, Latvijā, ar savu ģimenes ārstu. Un var jau būt, ka šī panika ir par lielu.

Jūs to vairāk uztverat kā saceltu ažiotāžu?

Grūti pateikt. Redzēsim, kas būs vēl pēc dažām dienām, jo acīmredzot šai epidēmijai jānonāk kaut kādā tādā virsotnē, un tad var redzēt, uz kuru pusi tad vērsīsies.

Bet viennozīmīgi es domāju, ja ir celtas trīs jaunas slimnīcas, tad ne jau par velti.

Vai Jūs kaut kas satrauc šajā situācijā?

Mani personīgi šobrīd nesatrauc, jo es esmu Latvijā. Satrauks noteikti tad, kad es jutīšu, ka man vajadzētu braukt jau atpakaļ uz Pekinu, bet, ka informācija nevarētu būt spoža, kaut gan es ticu, ka viss būs kārtībā. Jo ķīnieši patiesībā jau ir ļoti, ļoti aktīvi uz ātrām rīcībām.

Viņu nacionālā īpatnība ir kolektīvisms, kas ir gājis jau vēsturiski, kā mēs zinām. Un šobrīd tas pat ir ļoti labi.

Viņi ir ļoti izpalīdzīgi, un arī informācija par to, ka ārsti no dažādām pilsētām brīvprātīgi dodas uz Uhaņas pilsētu palīdzēt, tie tiešām nav meli. Zinot ķīniešu raksturu, es tam pilnībā ticu.

Ko Jums pazīstamie Ķīnas iedzīvotāji stāsta par šo situāciju? Kā viņi to vērtē?

Viņi to vērtē arī ļoti saprātīgi, mierīgi, paniku neceļot. Mana viena studente dzīvo netālu no Uhaņas, un viņa ir paudusi viedokli, ka ļoti žēl cilvēku, kas ir nomiruši. (..) Jā, cilvēki ir miruši, bet pārējie, vienalga viņi izturas ļoti mierīgi un ievēro visu to, ko viņiem Ķīnas valdība un tieši Veselības ministrija ir noteikusi, un klausās uzmanīgi ekspertu viedokļos. Ja arī, piemēram, cilvēkiem no Uhaņas pilsētas neļauj izbraukt, tad, protams, ka tas ir saprātīgi, lai tas nevirzītos plašāk.

Pilnu interviju lasiet LSM.LV

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti