Dalies:

Latviesi.com TV: ESMU LATVIETIS. Turcija

Latviesi.com TV: ESMU LATVIETIS. Turcija
  • 29. May. 2018

Turcijas kultūra ļoti atšķiras no latviešu un ir liels izaicinājums saglabāt latvietību, jo sevišķi etniski jauktajās ģimenēs, stāsta Latviešu biedrības Turcijā vadītāja Skaidrīte Dzene. Viņa pati Turcijā dzīvo astoņus gadus, jo izveidojusi te ģimeni. S. Dzene gan uzsver, ka daudz laika pavada arī Latvijā, piemēram, viņas bērni dzimusi pašas dzimtenē: „Mājas man vienmēr ir Latvija, bet arī Turcija ir mīļa vieta.” Lielāko daļu Latviešu biedrības Turcijā veido latviešu sievietes, kuras savu dzīvesbiedru radušas šajā valstī. Viņām ir aktuāls jautājums, kā saglabāt latvietību, dzīvojot ārpus Latvijas, turklāt etniski jauktā ģimenē. Pašas Skaidrītes ģimenē bērni ar mammu sarunājas latviski, bet ar tēvu – turciski. Nu jau gan arī ģimenes tēvs saprot latviski. „ Bērni brīvi runā abās valodās un arī abas kultūras pieņem kā savējās,” stāsta S. Dzene. „To es esmu nosargājusi, bet redzēs, kā būs tālāk.”

 

Lasītākās ziņas valstī

Latviešu diaspora Turcijā ir jauna, bērni latviešu ģimenēs ir mazi, tāpēc tautiešiem vēl nav pieredzes, kā saglabāt latvietību, piemēram, pusaudžu vecumā. Turcijā izveidota latviešu skoliņa, kur mazie runā latviski, iepazīst Latvijas kultūru un tradīcijas. Arī tradīcijas var radīt interesi par latviešu valodu. S. Dzene piemin kādu zēnu, kuru mātes dzimtā latviešu valoda neinteresēja, bet pēc pasākuma ar latviešu dziesmām un dejām dēls pats pieprasīja, lai mamma runā ar viņu tikai latviski.

Bērniem vajag latviešu draugus

Palīdzēt saglabāt lavietību ar savu padomu un atbalstu var arī Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Turcijā Pēteris Elferts, kurš šobrīd ir arī nerezidējošai vēstnieks Irānā un Irākā. P. Elfertam ir plaša diplomāta pieredze, viņš bijis vēstnieks Īrijā, kur pēdējās desmitgadēs izveidojusies liela latviešu kopiena, bijis arī speciālo uzdevunmu vēstnieks diasporai. Sadarbībā ar diasporu svarīgs ir arī vēstnieka paša dzīvesstāsts: viņš uzaudzis Amerikas Savienotajās valstīs, pēc tam dzīvojis Vācijā, taču pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atgriezies tēvzemē. P. Elferta pieredze liecina, ka latvietības uzturēšanai ļoti nozīmīga ir latviešu skoliņu veidošana un latvisko nometņu rīkošana. Savos jaunības gados viņš apmeklēja latviešu vasaras vidusskolu, piedalījās „2x2” nometnēs ASV, kur sadraudzējās ar latviešu vienaudžiem: „Ja pusaudža un universitātes gados tev ir latviešu draugi, tu paliksi par latvieti. Ja draugu nav, tad asimilācijas process var notikt ļoti strauji. Jo tas ir vecums, kad cilvēks veido savu es, savu identitāti, arī pārliecību par sevi.”

„Esmu pārliecināts, ka šī mana pieredze man palīdzēja tad, kad biju vēstnieks Īrijā. Es zināju, ka latviešiem Īrijā vajag „3x3” nometni pirms viņi paši to zināja. Priecājos, ka tagad Īrijā šīs saiets notiek gadu no gada,” turpina  P. Elferts.

Nosargāt dzimtas ķēdi

P. Elferts secinājis, ka „būt latvietim ir būt daļai no savas dzimtas ķēdes.”

„Ja es audzinātu savus bērnus tā kā to dara mani amerikāņu vai vācu kaimiņi, mani bērni tik un tā vēl nebūtu amerikāņi, bet viņi vairs nebūtu arī latvieši. Tā dzimtas ķēde tiktu pārrauta.” Vēstnieks uzskata: viņam ir atbildība pret saviem bērniem nepārraut šo ķēdi, savukārt viņiem pašiem jau būs izvēle, vai  to turpināt.

„Zinu gadījumus, kad vecāki domā, ka palīdzēs savam bērnam apgūt mītnes zemes valodu, ja paši ar viņu šajā valodā runās. Gada laikā bērns mītnes zemes valodu ir apguvis labāk nekā vecāki. Taču dzimtas ķēde ir pārrauta, bērnam ir atņemti viņa vecvecaki, jo viņš ar viņiem vairs nespēs sarunāties. Tā ir traģēdija,” stāsta P. Elferts.

Līdzīgi spriež S. Dzene: „Ja bērni nerunās latviski, viņi būs zuduši Latvijai. Man būtu šoks, ja mani bērni nevarētu parunāt latviski ar savu brālēnu, māsīcu, savu omi.”

Viņa arī atzīst: kopt savā ģimenē latvietību jūt kā iekšēju nepieciešamību.

Nedalīsim latviešus

P. Elferts ir saticis latviešus, kuri bērnībā nav apguvuši latviešu valodu vai dzīves laikā to aizmirsuši. Daļa no viniem kādā dzīves brīdī vēlas šo valodu atgūt vai/un strādāt Latvijas labā.

Viņš ir pārliecināts, ka nedrīkst dalīt latviešus atkarībā no tā, cik labi viņi runā latviski vai kur viņi dzīvo: „Es esmu lavietis, kaut arī uzturos ārzemēs noteiktu vai nenoteiktu laiku. Daudziem latviešiem, tieši aizbraucot no Latvijas, Latvija kļūst vēl mīļāka, svarīgāka un vajadzīgāka.To esmu redzējis Īrijā un citur.” Ja arī sākumā pēc nonākšanas svešā valstī lielas daļa vispirms domā par materiālas dabas jautājumiem, drīz vien viņi saprot, ka pietrūkst arī Latvijas.

Arī S. Dzene atzīst: „Latvijā es nebūt nebiju pirmā ar karogu gājēja, dejotāja vai dziedātaja. Bet tagad asaras birst dziedot Latvijas himnu. Veidojas jūtīgums pret savu valsti. Sajūta, ka vajag nosargāt Latviju un latviešu valodu.”

Tieši Turcijā S. Dzene sākusi cept maizi pēc latviešu receptēm, sapņo par savu tautastērpu, ievieš mājās latvisku atribūtus: „Latvijā tā nebūtu, jo tur tas viss šķiet ikdienišķs.”

P. Elfertam daudzi jautājuši, kā palīdzēt bērniem saglabāt latvietību ārpus Latvijas. „Recepte ir vienkārša: konsekventi jārunā latviešu valodā, arī tad, ja ir jauktā laulība. Bērnam nav nekādu grūtību ar vienu vecāku runāt vienā valodā, bet ar otru citā. Bērns ātri iemācās pat trīs valodas.”

Domnīcas „Providus” vadošā pētniece migrācijas un integrācijas jomā Agnese Lāce pētījusi gan disasporu, gan jaukto laulību specifiku. Pati atgriezusies Latvijā pēc sešu gadu dzīves dažādās valstīs. Nolēma atgriezties, jo ārvalstīs bija grūti rast māju sajūtu un „piekusu būt svešiniece”. Turklāt tieši Latvijā saskatījusi lielākas iespējas kāpt pa karjeras kāpnēm. Tāpēc pieteicās valsts pārvaldes prakšu programmai un kļuva par eksperti Sabiedrības integrācijas fondā. Agneses pieredze liecina, ka Latvijai ir vajadzīga tā pieredze, ko tautieši guvuši citur pasaulē.

Viņa gan uzskata, ka nepienāks brīdis, kad latvieši masveidīgi atgriezīsies Latvijā. Taču, lai atgrieztos pēc iespējas vairāk, nepieciešams, lai „Latvija būtu vieta, kur visi vēlas būt”. Vajadzīga ekonomiskā attīstība, kvalitatīvas izglītības iespējas. Turklāt jābūt atvērtākiem, lai atgrieztos arī tie latvieši, kuri apprecējuši cittautieti. Tāpēc, plānojot reemigrācijas atbalsta pasākumus, jāpiedāvā, piemēram, latviešu valodas kursi ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem.

Raidījums tapis sadarbībā ar Ārlietu ministriju un NEPLP sabiedriskā pasūtījuma ietvaros

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti