Dalies:

Latvieši Stokholmā skatās filmu un diskutē par varas attiecībām ar cilvēku

  • 29. Jan. 2020
Latvieši Stokholmā skatās filmu un diskutē par varas attiecībām ar cilvēku
Latvieši Stokholmā skatās filmu un diskutē par varas attiecībām ar cilvēku
Latvieši Stokholmā skatās filmu un diskutē par varas attiecībām ar cilvēku

Sestdien, 25. janvārī Stokholmā notika Zviedrijas Latviešu Apvienības Stokholmas nodaļas organizēts pasākums - šoreiz kopīgi skatījāmies filmu “Spiegs, kurš ir mans tēvs” un pēc tās aicinājām uz sarunu filmas galveno varoni Ievu Lešinsku-Geiberi. Sarunas moderators bija Jānis Krēsliņš. 

Pasākums pulcēja pāri par 60 cilvēkiem - gan trimdas latviešus, gan nesenos aizbraucējus no Latvijas. Filma veidota pēc Ievas Lešinskas-Geiberes apkopotajiem un rediģētajiem viņas tēva Imanta Lešinska rakstiem, kur atspoguļotas padomju VDK manipulācijas, raksturots laikmets, sniegts ieskats, kā darbojas čekas aparāts un kāda čekistu ikdiena. 

Ieva Lešinska-Geibere ir studējusi Zviedrijā, savukārt viņas tēvs, Imants Lešinskis pēc pārbēgšanas vairākkārt ciemojies pie Zviedrijas latviešiem un raksturojis šejienes latviešus kā informētākus un viņam labvēlīgākus salīdzinājumā ar Amerikas latviešiem, kuri viņu uztvēra skeptiski kā dubultaģentu.  

Lasītākās ziņas valstī

Gunta Eneroth, kas bija viena no šī pasākuma idejas autorēm, saka: “Mana interese bija padomju propagandas mašinērijas aisberga neredzamā daļa, par ko mēs tikai varējām minēt, tās darbības un manipulācijas, ko dažādas paaudzes šajā un viņpus jūras piedzīvoja, izjuta un tulkoja dažādi. Cerēju, ka tas būs viens no tiem pasākumiem, kas mums palīdzēs labāk saprast vienam otru, jo mīti pastāvēja abās pusēs.” 

Otra šīs idejas autore Signe Rirdance stāsta: “Mani ļoti aizkustināja duālais pasaules atainojums, kuru atceros no bērnības un pusaudžu gadiem. Mēs visi bijām dubultaģenti - viens, ko mēs runājām mājās, un otrs, ko sabiedrībā. Esam jau piemirsuši, cik pamatīgs bija dzelzs aizkars, cik veikla bija ideoloģiskās propagandas roka, cik mēs bijām nezinoši par rietumu pasauli, pat ja īsti neticējām padomju ideoloģijai. Ievas tēva tēls filmā lika aizdomāties par veselu paaudzi, kas aizgāja mūžībā līdz astoņdesmito gadu vidum un kuras stāstus mēs varam tikai minēt un nevaram līdz galam atšifrēt.”

Jānis Krēsliņš piebilst, ka daudziem latviešiem tajā laikā ārpus Latvijas Imanta Lešinska grāmata “Kalpības gadi” rosināja jautājumus: “Braukt vai nebraukt uz okupēto Latviju, ticēt vai neticēt kultūras, literatūras un citiem “darbiniekiem”, kāda tad bija patiesība, jo daudzi piedzīvoja izsekošanu, mantu pārbaudi, draudzīgas sarunas ar “biedriem”, iebraucot padomju Latvijā.”

Ideoloģijai ir konkrētu cilvēku seja, un tās radītā darbība iespaidoja mūs visus. Vai mēs esam upuri vai aktieri dzīves drāmā, vai, dzīvojot ārpus Latvijas, izlemjam integrēties pilnībā mītnes zemes sabiedrībā, kurā mūs pieņem, vai saglabājam savu latvisko identitāti, kā risinām mūžsenās pretrunas un manipulācijas starp vecākiem un bērniem, it īpaši ideoloģiskās mašinērijas kontekstā - šie jautājumi par piedošanu, izvēlēm un identitāti nedeva miera vēl ilgi pēc pasākuma beigām. 

Autore: Gunta Eneroth, ZLA Stokholmas nodaļas priekšsēdētāja

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti