Dalies:

Latvieši iesaistās brīvprātīgajā darbā Šrilankā un Kamerūnā

Latvieši iesaistās brīvprātīgajā darbā Šrilankā un Kamerūnā
  • 28. Jan. 2019
Radio “Naba” piedāvā sarunu ar Jāni Ķirpīti un Krišjāni Liepu. Jānis 2005. un 2006. gadā kā brīvprātīgais piedalījās cunami seku novēršanas darbos Šrilankā. Savukārt Krišjānis pērngad kā brīvprātīgais pats pabija Kamerūnā un šobrīd organizācijā LAPAS koordinē Eiropas Savienības iniciatīvu, kuras ietvaros arī brīvprātīgie no Latvijas – gan privātpersonas, gan nevalstiskās organizācijas – var iesaistīties humānās palīdzības projektos.
 

Krišjāni un Jāni, jūs esat bijuši brīvprātīgie un palīdzējuši cilvēkiem citās valstīs. Vai varat mazliet iepazīstināt ar sevi šajā griezumā?

Jānis Ķirpītis: 2005., 2006. un 2008. gadā es biju humānās palīdzības misijā Šrilankā, palīdzēju novērst cunami posta sekas.

Krišjānis Liepa: Man bija iespēja 2017. gadā pavadīt trīs mēnešus Kamerūnā. Tas nebija humānās palīdzības projekts, tā bija prakse, tā kā, teikšu godīgi, es vairāk palīdzēju sev nekā kādam citam. Prakses ietvaros man bija iespēja kopā ar vietējo nevalstisko organizāciju strādāt pie viņu sociālā biznesa plāna.

Lasītākās ziņas valstī

Jānis Ķirpītis: Tā bija liela pieredze, es nekad pirms tam nebiju bijis ārpus Eiropas. Manā gadījumā tā bija arī liela privilēģija doties uz turieni vēl pirmsdigitālajā laikmetā. Tad, kad 2005. gada janvārī man bija jāpieņem lēmums, internets vēl bija “bērnu autiņos”. Es nopirku “Lonely Planet” grāmatu un mēģināju saprast, kas Šrilankā vispār notiek. Atceros, ka tad, kad es Rīgā gāju potes taisīt, viņi pat toreiz īsti nezināja, kāda veida potes man ir vajadzīgas.

Krišjānis Liepa: Arī man brauciens uz Kamerūnu nozīmēja pirmo reizi izbraukt ārpus Eiropas. Internetā informācija par šo valsti bija diezgan limitēta. Esot tur, es vairāk fokusējos uz darbu nekā uz ceļošanu. Kamerūnā ir augsti kalni, mūžameži, tuksnesis, okeāna piekraste. Pirms šī brauciena es biju izceļojies par Eiropu un jutos tāds diezgan pieredzējis, es pat pirms brauciena teicu organizācijai, pie kuras devos: “Varbūt nevajag sūtīt to brīvprātīgo mani sagaidīt, gan jau es tikšu galā”. Taču tad, kad es izkāpu no lidmašīnas, sapratu, ka esmu ļoti priecīgs, ka viņi tomēr ir atsūtījuši brīvprātīgo mani sagaidīt. Lidosta atradās Kamerūnas franciski runājošajā daļā. Franču valoda nav mana stiprā puse. Izejot no lidostas, ceļotāju sagaida taksisti, kas visi runā reizē un franciski.

Avots: LSM.lv

Foto: Radio NABA

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti