Dalies:

Latviesi.comTV: Latvijas daļa – Kanādā, Igaunijā un Īrijā

Latviesi.comTV: Latvijas daļa – Kanādā, Igaunijā un Īrijā
  • 08. Aug. 2018

Latvietis, vienalga, vai viņš dzīvo Īrijā, Igaunijā vai Kanādā, lepojas, ka ir latvietis un jūtas kā Latvijas daļa. Par to Simtgades Dziesmu un deju svētku laikā runājām ar trim patiesi lielām personībām.

Lasītākās ziņas

Sajūta, kas liek darīt
Inguna Grietiņa – Dārziņa pieder pie jaunās diasporas. Viņa dzīvo Īrijā, Dublinā. Ir kordiriģente un diriģē Dublinas latviešu kori ElVē. Inguna ir arī Eiropas Latviešu apvienības prezidija biedre, kultūras referente un jau septiņus gadus – Latviešu Kultūras svētku organizētāja Eiropā. Tieši viņai pieder ideja pirmo reizi Dziesmu svētku vēsturē rīkot Pasaules Latviešu dienas. Jautāta, kāpēc viņai ir svarīgi darīt, rīkot, organizēt, Inguna atbild: viņā ir kāda sajūta, kas liek to visu
darīt. Braucot ar pašas vadīto kori pie latviešu kopienām citviet, Inguna uzzināja tautiešu pieredzi Latviešu kultūras svētku rīkošanā, tādējādi mācoties to darīt pati. „Pieredze, ko guvu Austrālijā, Lielbritānijā, Amerikā un Kanādā, deva vēl lielāku spēku, ideju gūzmu, lai šos svētkus realizētu. Tomēr pats svarīgākais ir tas, ka man bija līdzās cilvēki, kas mani iedrošināja to darīt,” stāsta Inguna. Atbalsts un iedrošinājums bija ļoti svarīgs, jo Īrijā bija jauna latviešu kopiena, kam nācās aizsākt Latviešu kultūras svētkus Eiropā.
Iedvesmotājs bijis arī toreizējais Latvijas vēstnieks Īrijā Pēteris Elferts, kurš teicis: tu jau tāpat aicini kopā latviešu korus un deju kopas no dažādām valstīm, organizē latviskus tirdziņus un latviešu ēdienu degustācijas. Kāpēc gan to visu nedarīt vairākas dienas pēc kārtas un nenosaukt par Latviešu kultūras svētkiem? Protams, realitātē kultūras svētki ir plašāks sarīkojums nekā iepriekš organizētie sarīkojumi, taču tāds iedrošinājums bija ļoti svarīgs, lai Eiropā uzsāktu šādu kultūras svētku kustību, kas šogad notika.
Bet kā tad stereotips, ka jaunā diaspora devusies prom no Latvijas, lai pelnītu naudu; kādas tur dejas un dziesmas!? Inguna atbild: „Lai kurā pasaules malā mēs nedzīvotu, mēs vienalga esam latvieši!”
Tikko izdodas nostabilizēties jaunajā mītnes zemē, tā meklē latviešu sabiedrību un domubiedrus, kopj latviskumu un māca to saviem bērniem, lai arī nākamā paaudze nestu to tālāk.
„Mūsu dziesmu un deju svētki ir pazīstami visā plašajā pasaulē un visi zina, ka latvieši ir dziedātāji un dejotāji. Tik unikālu svētku nav nevienā citā pasaules malā,” uzvser Inguna. Viņai kā kora vadītājai un diriģentei šie svētki ir ļoti īpašs laiks: te vēl vairāk kā citos koncertos var just to īpašo kopības sajūtu, kas rodas, diriģējot kori un izjūtot mijiedarbību starp sevi, dziedātājiem un pasauli.
Šogad jo sevišķi svarīgi ir tas, ka Dziesmu un deju svētki norisa simtgades gadā. Tas vēl jo īpašākas padarīja Pasaules latviešu dienas, kas notika Dziesmu un deju svētku ietvaros. Tautieši asarām acīs Ingunai teikuši, ka ideja par šo dienu sarīkošanu bijusi fantastiska un vēlēja spēku, enerģiju un pozitīvismu turpināt šādu svētku rīkošanu.
„Pirmkārt nest Latviju sevī, otrkārt nest Latviju ārpus mūsu valsts robežām,” tas Ingunas ieskatā ir viens no svarīgākajiem latviešu pienākumiem. „Ziņa par Latvijas kultūras mantojuma unikalitāti ir aizgājusi pa visu pasauli un mēs esam tie, kas šo ziņu nes.”

Latvietība dod dzīvības enerģiju
Laura Šmideberga jau vienpadsmit gadus viņa ar ģimeni mīt Igaunijā, Tallinā. Vada Igaunijas Latviešu Nacionālās kultūras biedrības folkloras kopu „Rēvele” un ir Eiropas Latviešu apvienības Folkloras nozares vadītāja. Ar savu folkloras kopu Laura piedalījās simtgades Dziesmu svētkos Rīgā un ar lielisku pašapziņu un dvēseles siltumu vadīja Pasaules Latviešu dienu koru un deju koncertus. Savukārt viņas dzīvesbiedrs ieguva godalgu tautastērpu skatē, kas
norisa dziesmu svētku ietvaros. Kaut viņš ir igaunis, iekļuva labāko latviešu tautastērpu darinātāju pulkā! Tāpat Laura priecājas par igauņiem, kas uzdevušies par latviešu deju kopu, lai tiktu uz mūsu Simtgades Dziesmu un deju svētkiem. Igauņi bieži uzsver latviešu un igauņu kopīgās saknes senajā Livonijas zemē. Ģenētiskais kods abām tautām ir ļoti līdzīgs, tomēr kultūra, valoda un mentalitāte ļoti atšķiras. „Igaunija man ir mīļa, tomēr tā kā tēvzemi es viņu neiemīlēšu. Domāju, ka tas jebkuram latvietim ir skaidrs,” saka Laura.
Jautāta, kāpēc viņai, bijušajai folkloras kopas „Skandinieki” dalībniecei, ir svarīgi turētie pie folkloras, arī dzīvojot Igaunijā, Laura atbild: „Tam saknes stiepjas jau bērnībā.” Jau bērnībā dzirdējusi „Skandinieku” muzicēšanu, tad nācis dziesmotās atmodas laiks, tautas sadziedēšanās. Tās ir sajūtas, ko nevar aizmirst un ko gribas just atkal un atkal. Kad pati sāka dziedāt „Skandiniekos”, tas bijis liktenīgi un lielā mērā mainījis visu Lauras dzīvesgājumu, jo atrasta sava stihija. „Folklora ir liela koka ļoti spēcīga sakņu sistēma,” secinājusi Laura.
„Folkloristi cenšas tās iepazīt un vēlāk atdot atpakaļ tautai. Tas ir ļoti svarīgi, jo folklorā ir iemūžināta mūsu tautas filozofija. Tā enerģija, ko var sajust, dziedot atsevišķas dziesmas, noteiktā laikā un situācijā, ir dzīvības spēks.”
Laura priecājas, ka folklora tiek celta godā arī Latvijas kultūras svētkos Eiropā: ar šo svētku izplešanos, viņasprāt, aizsākas jauna ēra latviešu kultūras izplatīšanā ārpus mūsu valsts robežām. „Mēs nevaram ietekmēt to, cik daudzi latvieši pamet Latviju un izklīst Eiropā, bet tas, ko mēs varam darīt, ir rīkot šādus kultūras svētkus, motivēt latviešus piedalīties dažādās mākslinieciskās kopās,” spriež Laura. Tieši tie latvieši, kuriem nav vienaldzīga Latvijas kultūra, no svešuma varētu atgriezties Latvijā. Lai celtu Latviju, viņa latviešiem novēl mācīties no kaimiņiem igauņiem un neļauties korupcijas sērgai.

Kur slēpjas īstais latviskums?
Juris Ķeniņš dzīvo Kanādā, kur dzimis un audzis. Viņš nāk no slavenas dzimtas: tēvs bija komponistsTālivaldis Ķeniņš, kura pusbrālis savukārt bija ekonomists Gundars Ķeniņš-Kings, vectēvs – dzejnieks un politiķis Atis Ķeniņš, bet vecmāmiņa – rakstniece Anna Rūmane-Ķeniņa. Juris lepojas, ka viņa vectēvs bija starp Latvijas valsts dibinātājiem 1918. gada 18. novembrī. Ģimenē vienmēr uzsvērts, ka mēs esam latvieši. Juris zinājis, ka viņa priekšteči vienmēr
centušies kalpot Latvijai un apzinājies, ka arī viņam kādā veidā tas būs jādara.
Juris Ķeniņš, kā pats saka – “zāģē čellu”, komponē un aranžē. Viņš ir arī diriģents, moderators un rakstnieks. Piedalās mūzikas ierakstos. Rīkojis Dziesmu svētkus Kanādā un ir Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda priekšsēdis. Katra viņa diena ir citāda. Jaunas idejas, ko darīt profesionālajā ziņā, viņš gūst arī tautiešu pasākumos. Piemēram, Dziesmu un deju svētku ietvaros notikušajās Pasaules latviešu dienās Juris guvis ierosmi sarīkot kamermūzikas koncertu, kaut to nekad agrāk nav darījis. „Tas cilvēku atjauno, ja neesi visu laiku vienās un tajās pašās sliedēs,” viņš secinājis.
Juris atzīst: viņš ļoti bieži muzicē latviešiem. Kaut vai tāpēc, ka latviešu dziesmu svētki notiek vai katru gadu, tikai katru reizi kādā citā valstī. Runājot par tautiešiem, viņš spriež, ka latvieši sevi uztverot pārāk nopietni: „Es nesaku, ka nav jāuztver nopietni, piemēram aizsardzības vai ekonomikas jautājumi. Mēs Pasaules Brīvo latviešu apvienībā arī spriežam, kā varam Latvijai šai ziņā palīdzēt. Tas ir ļoti svarīgi. Bet, runājot par kultūru un mūziku, vajag nedaudz vairāk pasmaidīt.”
Citādi diriģentiem Dziesmu svētkos visu laiku jālūdz koristus pasmaidīt. Smaidīšana palīdz arī skaņas rezonansei. Dzīvojot ārpus Latvijas, Juris nejūtas kā svešumā: „Sajūta ir, ka mēs esam vēl viens no Latvijas novadiem: skaitliski mazs, bet plašs ģeogrāfiski. Un ļoti tālu no galvaspilsētas. Tāpat kā latgalietis atšķiras no rīdzinieka, mēs atšķiramies no latviešiem Latvijā. Taču tas nenozīmē, ka mēs neesam latvieši.”
„Ne visiem laimējas atrast latviešu dzīvesbiedrus un izaudzināt latviskus bērnus. Man šajā ziņā ir laimējies. Visi trīs mani bērni dzied Dziesmu svētkos. Domāju, ka mani vecāki būtu bijuši par to ļoti lepni,” ar aizkustinājuma asarām acīs saka Juris. „Latviska kultūra un izglītība ir galvenie balsti latviešiem ārzemēs. Tomēr es nejūtu, ka mēs esam ārpus Latvijas. Mēs esam Latvijas daļa. Kas to lai zina, kur atrodas īstā lavietība? Varbūt tā atrodas Toronto?”

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti