Dalies:

Latviesi.com TV: Tikai 6% latviešu bērnu ārzemēs apmeklē diasporas skoliņas

Latviesi.com TV: Tikai 6% latviešu bērnu ārzemēs apmeklē diasporas skoliņas
Ekrānšāviņš
  • 01. Oct. 2019

Sešgadīgais Sebastians Kumars ar mazo māsu Sāru sestdienās apmeklē Reinzemes latviešu nedēļas nogales skoliņu Kamolītis Veselingā, Vācijā. Taču viņš ir tikai viens no 6% jeb 2000 bērnu, kas apmeklē latviešu skoliņu, kaut gan pēc Eiropas Latviešu apvienības ziņām, no Latvijas šobrīd izceļojuši aptuveni 375 tūkstoši cilvēku, un 70%  no tiem dzīvo Eiropā. Eiropā ir pavisam 75 latviešu skolas. 

 

Lasītākās ziņas valstī

Sebastian Kumar (Ķelne, Vācija) raidījumā Latviesi.com TV: Esmu latvietis, kurš tapis sadarbībā ar NEPLP sabiedriskā pasūtījuma ietvaros, stāsta, ka viņš iet latviešu skoliņā, kur viņam patīk. Tur ir daudz draugu. Sebastianam patīk runāt latviski, un latviski viņš runā ar mammu. 

Sebastiana un Sāras mamma Marta Porniece-Kumar (Ķelne, Vācija) teic, ka Sebastiana tētis ir no Indijas. Ģimenē runā trijās valodās: angļu - abi ar vīru un mazliet ar bērniem, bet pamatā ar bērniem - latviski. Skolā un dārziņā Sebastians un Sāra runā vāciski - tā viņiem ir primārā valoda, un arī vīrs, kurš Vācijā dzīvo jau padsmit gadus, ar bērniem runā vāciski. Kaut arī viņa pati Vācijā dzīvo deviņus gadus, tomēr tik labi vāciski nerunā, arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa ar bērniem runā latviski.

Marta Sebastianu jau trīs gadus ved uz latviešu skoliņu, bet viņa māsu Sāru divus gadus. Skoliņa piedāvā vidi, kur trīs stundas var brīvi runāt latviešu valodā ar sava vecuma bērniem un audzinātājām. Nav nekādas garantijas, ka nākotnē bērni izmantos latviešu valodu. Tomēr šajā vecumā viņi valodu var ļoti viegli iemācīties, tas neaizņem tik daudz laika, kā tas būtu pieaugušā vecumā. Tas arī atver ceļus, lai viņi vēlāk varētu iemācīties citas valodas. 

M. Porniece-Kumar stāsta, ka viņas bērni parasti saka - mamma ir no Latvijas, tētis no Indijas, bet Sebastians par sevi saka - es esmu Ķelnes puika. Viņš sevi identificē kā ķelnieti. 

Reinzemes latviešu skoliņas Kamolītis vadītāja Liene Sējāne (Linca pie Reinas, Vācija) stāsta, ka šī latviešu skoliņa pastāv jau desmit gadus. Kad Bonnas latviešu skoliņa pirms gada pārcēlās uz Veselingu, to pārsauca par Reinzemes latviešu skoliņu. Tomēr skoliņa ar nosaukumu Kamolītis pastāv jau desmit gadus. 

Bērnu skaits skoliņā ir mainīgs - no 15 līdz 30. Arī vecums ir dažāds, sākot no divgadīgiem līdz divpadsmitgadīgiem. Ikdienā ir ļoti jāspēj pielāgoties bērnu sastāvam. Nav iespējams uz Ziemsvētkiem iestudēt izrādi, kur katram ir sava loma, ja bērns skoliņu apmeklē, piemēram, tikai katru otro sestdienu. Tāpēc programmu veido tā, lai jebkurā brīdī varētu pielāgoties jebkuram skolēnu sastāvam. 

Latviešu valodu skoliņā māca no dažādiem skatapunktiem - iesaistot arī mūziku un mākslu. Tomēr māca arī gramatiku - teikuma uzbūvi, pareizas galotnes utt., mazajiem bērniem - ar dzejolīšiem un dziesmiņām. Vissvarīgākais, ka nejauc valodas, skoliņā runā tikai latviski.

Svarīgi, ka bērniem skoliņā izveidojas draudzības. Te viņi saprot, ka ar draugiem var runāt arī latviski, ne tikai vāciski, kā tas ir Vācijas bērnudārzos un skolās. 

Vecākiem agrajos sestdienu rītos bērnus vest uz skoliņu nav viegli. Taču vecāki paši grib satikt citus latviešu vecākus un ģimenes. Latviešu kopības sajūta ir galvenā motivācija. 

Latviešu skoliņa noteikti uzlabo bērnu latviešu valodas zināšanas, šeit viņi iemācās to, ko vecāki viņiem mājās nemāca - ne visi vecāki mājās strādā, lai bērnam iemācītu lasīt un rakstīt. Labākajā gadījumā, viņi runā ar bērniem latviešu valodā. Lasīšanu un rakstīšanu ļoti daudzi iemācās tieši latviešu skoliņā. 

Latviešu valodas aģentūras direktora vietniece (LVA) Dace Dalbiņa teic, ka pārsvarā šādās nedēļas nogales skoliņās strādā bērnu mammas, entuziastes, kurām rūp savu bērnu latviskā izglītība, tāpēc viņas skoliņās iegulda milzīgu darbu. Ir ļoti labi piemēri Īrijā, Anglijā un citur, kur tieši mammas izveido brīnišķīgas skolas un arī pašas izglītojas. Un LVA diasporas skolu skolotājiem piedāvā metodikas skolu attālinātā formā, lai viņi varētu pilveidot savas pedagoģiskās un metodiskās zināšanas. 

Kopš 2013. gada valsts regulāri atbalsta diasporas skolu mācību procesu. Katru gadu, sadarbojoties ar Pasaules Brīvo latviešu apvienību un Eiropas Latviešu apvienību, ap 50 līdz 56 skolu saņem nelielu, bet regulāru finansiālo atbalstu, kas palīdz izveidot mācību vidi. Šo skolu līmenis ir dažāds - ir tādas, kuru mācību process vairāk atbilst formālai izglītībai, un ir arī tādas, kas vairāk darbojas kā neformālās izglītības centri un pulciņi. 

D. Dalbiņa uzsver, ka skoliņas ir vieta, kur tiešām saglabājas latvietība. Tie ir mazi ugusnkuri, kas dod kopējo gaismu, ko varam saukt par mūsu latvisko piederību. 

L. Sējāne papildina, ka no Latvijas skoliņa saņem finansiālu un morālu atbalstu. Par to naudu, ar kuru skolu atbalsta LVA, var nomaksāt telpu īri. Tāpat skoliņu dažādu projektu veidā atbalsta Eiropas Latviešu apvienība. Arī vecāki maksā ikmēneša maksu, par ko skolotājiem var atmaksāt viņu ieguldījumu, ceļa izdevumus un materiālu iegādi. 

Reinzemes latviešu skoliņas Kamolītis mākslas skolotāja Maija Krontāle (Vahtberga, Vācija) ir sociālā pedagoģe un strādā bērnudārzā Vācijā. Viņa teic, ka skoliņā ir jau no tās sākumiem - vispirms kā mamma veda savu meitu, pēc tam piekrita strādāt par skolotāju. Tas ir brīvprātīgais darbs, bet viņai ļoti patīk, kaut arī meita sen jau ir izaugusi. 

Kad bērns sāk iet 5., 6. klasē, viņam parādās jauni hobiji un draugi, bieži vien puikām sestdienās ir futbola nodarbības, un tad ir grūtāk viņus motivēt. Tomēr latvietību bērnā var noturēt caur ģimeni, caur pastāvīgo kontaktu ar Latviju, kā arī mājās runājot latviski. Mācot bērnam latvisko identitāti, viņam ir jārāda piemērs.

Kad bijusī latviešu skoliņas Kamolītis audzēkne Marlēna Antona (Vahtberga, Vācija) atbrauca uz Vāciju, viņai bija seši gadi. Latvijā viņa gāja bērnudārzā. M. Antona stāsta, ka viņa bijusi pirmā audzēkne latviešu skoliņā Bonnā. Skoliņa viņai palīdzējusi mācīties latviešu valodu, dziesmas, kultūru, uzzināt par Latvijas vēsturi. Turklāt, satiekoties ar citiem latviešiem, viņa nejūtas tik vientuļa kā latviete Vācijā, jo latviešu Vācijā nav tik daudz. Ir forši, ka skoliņa ir vieta, kur satikties ar vienaudžiem. Tomēr arī Vācijā Marlēna vienmēr jutusies kā latviete, viņai nav vācu pases, tikai Latvijas. 

Latviski rakstīt iemācījusies bērnudārzā Latvijā. Marlēna teic, ka viņai esot vācu akcents, reizēm rakstot ir kļūdas un nepietiekams vārdu krājums. Taču to var uzlabot, vairāk lasot grāmatas. Latviešu valoda viņai savā ziņā ir slepenā valoda. Ir forši būt mazliet atšķirīgai. 

M. Antona teic, ka ir domājusi par atgriešanos Latvijā - viņa varētu strādāt par medmāsu, kuras profesiju patlaban Vācija mācās, un dzīvot lauku mājā. Tomēr Vācijā viņai ir visi draugi, sociālie kontakti, Vācijā ir labākas iespējas.  

Latviešu valodas aģentūras (LVA) galvenā speciāliste, metodiķe Vineta Vaivade uzsver, ka te ir jārunā par identitāti - kāpēc cilvēks, kurš pat nerunā latviski, pēkšņi sajūt savas saknes. Un ir arī cilvēki, kuri visu mūžu nodzīvo laimīgi, neprotot latviešu valodu, un nejūt, ka kaut ko būtu zaudējuši. Te jārunā par piederību kaut kam - bieži vien cilvēki, kas aizet no savas identitātes un piederības, nenonāk otrajā krastā, un viņiem nav nekādas identitātes. Tomēr gribas ticēt, ka katrs cilvēks to izjūt kā trūkumu. 

Otrkārt, daudzu valodu zināšanas bagātina cilvēku. Bez latviešu valodas zināšanām jaunietis, nevarēs studēt vai strādāt Latvijā. Tātad jārunā par dažādām iespējām, ko mēs atņemam savam bērnam.

V. Vaivade stāsta par latviešu valodas mācību līdzekļu komplektu Laipa, ko izdevusi LVA, atbilstoši valodas apguves līmeņiem. Ir domāts arī par pārbaudes formām visos līmeņos. Grāmatu komplektā ietilpst mācību grāmata un burtnīca. Ir arī pašmācības rīks - elektroniskā e-Laipa. Tāpat - video un audioieraksti, kā arī daudz citu papildmateriālu. 

Autore: Ieva Freinberga

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti