Dalies:

Latviesi.com TV: Esmu latvietis. Latviešu valoda un latvietība kā bagātība

Latviesi.com TV: Esmu latvietis. Latviešu valoda un latvietība kā bagātība
Latviesi.com
  • 15. Oct. 2019

Valsts prezidenta padomnieks, diplomāts Rolands Lappuķe bija viens no daudzajiem pasaules latviešiem, kas septembra nogalē sabrauca Cēsīs, lai piedalītos Pasaules Brīvo latviešu apvienības rīkotajā Pasaules latviešu konferencē. Viņš piedalījās diskusijās par latvisko identitāti 21. gadsimta realitātē. 

Katram noteikti ir sava identitātes sajūta, arī diasporas latviešiem. Vai tā iedomājama bez latviešu valodas? Vai tā joprojām ir vērtība un bagātība?

 

Lasītākās ziņas valstī

To, ka latvietība ir vērtība, Valsts prezidenta padomnieks, diplomāts Rolands Lappuķe (Francija/Latvija) sapratis aptuveni 15 gadu vecumā, tā viņš stāsta raidījumā Latviesi.com TV: Esmu latvietis, kurš tapis sadarbībā ar NEPLP sabiedriskā pasūtījuma ietvaros. Latviešu valoda R. Lappuķem bijusi pirmā valoda un, kad viņš Francijā aizgājis uz bērnudārzu, bijis pārsteigts, ka tur neviens nerunā latviešu valodu. Ap septiņu gadu vecumu viņš vispār pārstājis runāt latviski, taču 15 gadu vecumā, kad viņš pabija Anglijā, Vispasaules Latviešu jaunatnes kongresā un tur ap 400 jauniešu dziedāja latviešu tautas dziesmas, radies liels emocionāls pārdzīvojums. Šīs emocijas R. Lappuķē atdzīvinājušas latvietību.

R. Lappuķe uzskata, ka latviskā identitāte ir emocijas, ko mēs saglabājam no bērnības, daļa no kultūras pēctecības. Tie ir arī vecāku ideāli, kad viņi atstāja Latviju. R. Lappuķe stāsta ka pirms 40 gadiem kāds krievu izcelsmes francūzis trešajā paaudzē žurnālā teicis - es esmu krievs, tāpēc ka tur man sāp. Un R. Lappuķe uzskata, ka tā ir arī viņa labākā identitātes definīcija - viņš ir latvietis, tāpēc ka tur viņam sāp. Tas nav ne labi, ne slikti, tas ir konstatējums. Viņš nav ne pārāks, ne zemāks, bet tā ir piederības apziņa. R. Lappuķe teic, ka piederības ziņā ir arī ļoti francisks, jo Francijā ir uzaudzis, bet tur viņam nesāp. 

Kopenhāgenas jauniešu pārstāvis Jānis Skrebels (Dānija/Latvija) jau ceturto gadu studē un strādā Dānijā. Viņš uzskata, ka latviskā identitāte ir garīgā telpa, kas mums visiem kopīgi pārklājas. Tas ir konteksts, kas mūs vieno. Latvieši var saprasties no pusvārda, kopā klusēt, zinot, par ko viņi klusē. Bez šaubām, globālajā telpā latvietība ir vērtība. 

Amerikas Latviešu apvienības kultūras nozares vadītāja Līga Ejupe (ASV) teic, ka viņai latviskā identitāte ir piederība, kuru viņa izjūt pret savu tautu. Runājot par to, vai var dzīvot latviskajā identitātē, neprotot latviešu valodu, viņa uzsver, ka valoda cilvēku saista ar pārējiem tautas pārstāvjiem, ar valodas palīdzību tautu izjūt niansēti. Var jau dzīvot Francjā un runāt tikai angliski, bet tad nebūs iespējams izprast tautu. 

Mākslinieks Jānis Jākobsons (ASV/Latvija) uz ASV no Latvijas aizbrauca pirms 30 gadiem. Tomēr viņš uzsver, ka Ņujorkā tikai ziemo, bet vasaras pavada Latvijā, viņam ir svarīgi Jāņos te būt un uzņemt enerģiju. J. Jākobsons stāsta, ka arī ASV viņš dzīvo ar latvisko pasaules izjūtu un pilnīgi noteikti ir latvietis. Viņam nekad nav bijusi sajūta, ka par to īpaši jāpiedomā, jāslēpj vai arī jāpārveido savs vārds. J. Jākobsons ir pārņēmis labāko no abām pasaulēm. 

Komponiste Ella Mačēna (Austrālija) stāsta, ka viņas vecvecāki pēc Otrā pasaules kara nokļuvuši Austrālijā, kur viņa piedzimusi un uzaugusi. E. Mačēnai ir divas identitātes - austrāliešu un latviešu, un viņai šķiet, ka kultūras ziņā vairāk ir latviete nekā austrāliete. E. Mačēnai visvairāk patīk, ka viņas mūziku atskaņo Latvijā - tad dvēsele priecājas un jūt, ka tas ir pareizi. 

Austrālieši komponisti pazīst kā Ella Macens, kamēr Latvijā kā Ellu Mačēnu. Un, ja Youtube meklētājā ieraksta vienu vai otru vārdu, tad tur parādās pilnīgi cita mūzika. Arī tās ir kora dziesmas, taču pavisam atšķirīgas no latviešu kora dziesmām. 

Jānis Jākobsons uzsver, ka tas ir pasaules intelektuāļu jautājums - kā būt globālam un vienlaikus saglabāt savu identitāti. Jaunieši lielajā pasaulē jūtas ļoti ērti, tomēr jāapzinās - ja būsim tādi paši kā visi pārējie, tad būsim tikai fons lielajās spēlēs. Taču, ja apzināsimies sevi kā kultūras sastāvdaļu, kā pietiekoši stiprus ar to, kas mums ir, tad noliksim sevi līdzās pārējiem un ar to arī būsim interesanti. Viss, ar ko mēs atšķiramies no vides, ir vērtība. Ir teiciens - dodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu pasauli. Mums atbalsta punkts ir mūsu kultūra, kas mums nāk līdzi no senčiem un vieno mūs ar citām tautām.

Kroņu māksliniece Brigita Stroda (Latvija/Austrālija) uzskata, ka jautājumā par to, kā ienākt globālajā pasaulē ar savu īpašo es, pats pamats ir apzināties, kas tu esi un būt lepns par to. Ja tev ir skaidrība par to, kas tu esi, tad tu nepazudīsi nevienā globālajā telpā. 

Latvieši parasti izjūt kompleksus attiecībā uz pelēko krāsu. Scenogrāfe Baiba Prindule tiek saukta par pelēko karalieni, jo viņa savos darbos bieži lieto pelēko krāsu, un ar kādu bagātību! Latviešiem krāsu paletē pelēkā ir absolūti neatņemama sastāvdaļa. Taču ir jāspēj ar to strādāt. Mums savi produkti nav jāpārdod Disnejlendai, mūs tas neinteresē. Mēs esam ziemeļeiropieši, un mūsu stiprā puse ir vienkāršība un līnija. Tas neizslēdz asprātību, taču ir jādara tas, ko mēs mākam. 

Runājot par to, kā bērnos ieaudzināt, ka latviskā identitāte un valoda ir vērtība, Līga Ejupe teic, ka tas ir miljonu dolāru jautājums. Protams, katrā paaudzē ir atbirums un katrai ģimenei pašai ir jāizlemj, vai tā grib savus bērnus audzināt par latviešiem. Viņa stāsta savu pieredzi, ka abi ar vīru savā starpā visu laiku runājuši angliski, taču, piedzimstot bērnam, nolēmuši, ka audzinās viņu par latvieti, tāpēc arī savstarpējās sarunās pārgājuši uz latviešu valodu. Lai ASV uzturētu bērnos un jauniešos latvietību, viņus sūta arī uz latviešu skoliņām, nometnēm, tautas deju kopām utt. Un viņi patiešām arī izjūt, ka ir latvieši - arī tad, ja kādam latviešu valoda ir tikai A1 līmenī. Varbūt tāpēc, ka tas ir veids, kā atšķirties no citiem. Jauniešiem partīk, ka lielajā pasaulē ir kaut kas, pie kā viņi var pieķerties. 

Rolands Lappuķe teic, ka ar jauniešiem vajag runāt, pašiem būt pašapzinīgiem un bez kompleksiem, ka esam no Latvijas. Ja tu runā savā valodā un par savu kultūru runā kā par pilnīgi normālu kultūru, tad bērns to uztver ļoti dabiski. Tā nav ne lielummānija, ne mazvērtības komplekss, vienkārši - tādi mēs esam. 

Līga Ejupe papildina, ka nelatviešu draugiem ir grūti saprast, kāpēc latvieši sestdienās iet uz skolu un piedalās citās latviskajās nodarbēs. Amerikāņu draugi parasti ir no skolas, augstskolas, darba - tādi, kas dzīvē nāk un iet. Taču ar latviešu draugiem draudzības turpinās cauri laikiem, neatkarīgi no vietas piesaistes. Ar latviešu draugiem tu vari būt latviete un  nevienam nav jāpaskaidro, kāpēc tev sestdienās jāiet uz skolu un ka tev ir apnicis nemitīgi runāt par latvietību.

Dažkārt identitātes jautājumu saista ar attiecīgās valsts pilsonību, taču tie ir divi pilnīgi atšķirīgi jautājumi. ASV ir daudzu dažādu tautu pilsoņi, kas katrs izjūt piederību savai tautai. Kanādā un Austrālijā ir tāpat. Tāpēc pilsonība nav tik aktuāls jautājums. L. Ejupe uzsver, ka pazīst daudz latviešu, kas visu mūžu ir ļoti aktīvi darbojušies latviešu sabiedrībā un tomēr dažādu iemeslu dēļ nav Latvijas pilsoņi. Pilsonības jautājums nav identitātes jautājums. 

Komponists, Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda valdes priekšsēdis Juris Ķeniņš (Kanāda) teic, ka viņš ir latvietis, kas ilgus gadus kalpo latviešu sabiedrībā dažādās organizācijās un rīkojot, piemēram, Dziesmu svētkus Kanādā. J. Ķeniņš ir lepns par savu latvietību. Taču Kanāda viņa ģimenei ir devusi patvērumu, tēvam darbu universitātē, viņam pašam izglītību, amatu un labu dzīvi. Nedrīkst aizmirst, ka 90 % vai pat vairāk - dzīves viņam aizrit angļu valodā. Tāpēc viņš ir kanādietis. bet tas nenoliedz faktu, ka viņš ir arī latvietis. Kāpēc gan viņš visas dienas pavada, rīkojot Dziesmu svētkus? Ne jau tāpēc, ka viņš ir kanādietis, bet tāpēc, ka ir latvietis. 

Brigita Stroda stāsta, kad viņa pirms 25 gadiem atbraukusi uz Latviju, tad viņa žurnālistiem teikusi, ka viņai nav māju. Taču tad sapratusi, ka tā nedrīkst atbildēt, jo latviešiem māju jēdziens ir ļoti svarīgs. Tad viņa izdomājusi, kā savādāk atbildēt par savu identitāti - viņa ir austrāliete ar latvietes dvēseli, eiropeisku pasaules uztveri un anglosakšu kultūras bagāžu. Ja atņem vienu no šiem elementiem, tad tā vairs nav viņa. 

Jānis Skrebels papildina, ka parasti kādās kompānijās ārzemēs ir vienīgais latvietis. Un tad draugi viņam saka - jūs esat mazāk par diviem miljoniem, tas ir tik ekskluzīvi, ka es pazīstu kādu latvieti. Tas arī rada tādu kā misijas apziņu vienmēr teikt, ka viņš ir no Latvijas un stāstīt par Latviju. J. Skrebels uzsver, ka ir ļoti stilīgi - būt no tik mazas tautas un runāt savā “slepenajā”  valodā. 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti